ASV laikraksta The New York Times aptaujātie eksperti norāda, ka Austrumeiropas nācijas pārāk maz tērē aizsardzības budžetam un to militārās spējas ir ļoti tālu no nepieciešamā, lai atturētu Krieviju. Austrumeiropas valstu aizsardzības struktūra ir vāja pēc vairākiem ekonomiskās krīzes gadiem un paļaušanos uz NATO aizsardzību, tādēļ tām militārā infrastruktūra tagad ir jāsāk veidot no ļoti zemas pozīcijas, un kaut cik vērā ņemamu spēku izveidošana, lai stātos pretī Krievijai, aizņems daudzus gadus. Vienīgā no NATO Austrumeiropas dalībvalstīm, kas aizsardzības budžetam iedalījusi 2% no IKP, kā to paredz alianses noteikumi, ir Igaunija. Otrs labākais rādītājs ir Polijai - 1,95% no IKP. Latvija un Lietuva aizsardzībai ir iedalījusi nepilnu 1% no IKP, kaut arī abas valstis ir solījušas līdz 2020. gadam aizsardzības budžetu palielināt līdz noteiktajiem 2% no IKP. Ungārija un Slovākija aizsardzībai tērē aptuveni 1% no IKP, bet Rumānija - 1,5% no IKP.
Reģionā izceļas Polija, kas jau vairākus gadus realizē apjomīgu armijas modernizācijas programmu, tostarp ieviešot jaunu pretraķešu aizsardzības sistēmu, zemūdenes, kaujas un atbalsta helikopterus, kaujas lauka vadības sistēmas, augsto tehnoloģiju aprīkojumu karavīriem un militārās elektroierīces, norāda Stokholmas Starptautiskā Miera pētījumu institūta militāro izdevumu projekta vadītājs Sems Perlo-Frīmens. Tomēr Polijas armijas modernizācijas projekta pabeigšanai nepieciešami vēl aptuveni desmit gadi, atzīst eksperti.
"Polija ir pati svarīgākā. Poļi ir visnopietnākā valsts reģionā attiecībā uz ieguldījumu armijā. Tā vairs nav pēcpadomju armija, tā strauji tiek modernizēta," norāda Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko studiju centra analītiķis Endrū Mičta. "Savukārt situācija ar Baltijas valstīm ir pilnīgi pretēja. Tās ir mazas valstis ar salīdzinoši niecīgām armijām," skaidro analītiķi. "Apdraudējuma sajūta, ko viņi izjūt, ir pilnīgi racionāla."
"Baltijas valstīs situācija nav tik rožaina. Viņiem nekad nav bijusi liela armija, līdz ar to viņiem jāsāk no nulles. Pat komunistu laikā Polijai vienmēr bija armija, pavēlniecības struktūra un aizsardzības industrija. Ir vieglāk modernizēt kaut ko, kas jau pastāv," sacīja Polijas Starptautisko attiecību institūta militārais eksperts Marcins Terlikovskis.
Kad Baltijas valstis pirms desmit gadiem iestājās NATO, viņām tika ieteikts netērēt savus ierobežotos resursus lielu sauszemes spēku izveidošanai, bet paļauties uz militāro aliansi, kas nāks palīgā krīzes situācijā. Tā vietā Baltijas valstis savus militāros izdevumus virzīja uz noteiktām jomām, ko tās varētu piedāvāt aliansei, kā Igaunijas koncentrēšanās uz kiberaizsardzību. "Centrālās un Austrumeiropas valstis atteicās no obligātā militārā dienesta, koncentrējoties uz kvalitāti, nevis kvantitāti. Taču klasisku draudu gadījumā ir vajadzīga arī kvantitāte," norāda Varšavas Nacionālā Stratēģisko pētījumu centra prezidents Tomašs Šatkovskis.
"NATO plāns izveidot ātrās reaģēšanas spēkus ar 4000 karavīru, kas spētu izvietoties pozīcijās 48 stundu laikā, var noderēt cīņā ar mazu sacelšanos vai sabotāžu, kā Ukrainas gadījumā, bet plaša iebrukuma gadījumā tie būtu nederīgi," vērtē Šatkovskis. "Būtu vajadzīgs noturēties pret agresiju vismaz dažas nedēļas, lai iegūtu laiku un nodrošinātu aizsegu papildspēku ievešanai" no NATO dalībvalstīm ar lielākām armijām, uzskata Šatkovskis, atzīstot, ka Baltijas valstīs šādas spējas ir vēl tālā nākotnē, ja vispār ir iespējamas.
Tikmēr britu laikraksta The Independent ilggadējais Krievijas un ārlietu korespondents un komentētājs Ruperts Kornvels apšauba Rietumu līderu gatavību iesaistīties karā ar Krieviju, lai aizstāvētu Baltijas valstis. "Austrumu un Rietumu konfrontācija par Ukrainu ir visbīstamākā krīze Eiropā kopš 1968. gada padomju iebrukuma Čehoslovākijā," norāda komentētājs, atzīstot, ka rietumvalstis nav pienācīgi novērtējušas Maskavas apsēstību ar to, ka "tai pie robežām var atrasties tikai ienaidnieki vai vasaļi", citējot amerikāņu diplomātu Džordžu Kenanu.
Kornvels pauž šaubas, vai Ukrainas scenārija atkārtošanās gadījumā Latvijā vai Igaunijā "NATO būs vēlēšanās stāties pretī [Kremlim]". "Ja līdzīgs iesaldēts karš notiktu Baltijā, kā reaģētu NATO? Pašreizējā semantiskā mētāšanās par to, vai Krievijas darbības Ukrainā ir kvalificējamas kā "iebrukums", nav iedvesmojoša zīme," raksta komentētājs.
Kornvels kā pamatotu vērtē Polijas aicinājumu izvietot tās teritorijā aptuveni 8000 vīru lielus starptautiskos spēkus, līdzīgus ASV kontingentam Dienvidkorejā un Rietumvācijā, kas garantētu, ka "Krievijas uzbrukums automātiski izraisītu tiešu konfrontāciju starp NATO un Krievijas spēkiem".
"The Independent" komentētājs arī asi kritizē Eiropas kūtro reakciju uz Krievijas militāro agresiju Ukrainā. "Protams, ir absurdi, ka Eiropa pati nespēj tikt galā ar Krieviju - valsti, kurā dzīvo mazāk par pusi no Eiropas populācijas un kuras ekonomika ir līdzvērtīga Itālijai. Par to var pateikties bezgalīgiem aizsardzības izdevumu samazinājumiem, kā pamatā ir optimistiski uzskati, ka karš vairāk nav iespējams. Bet atkal mēs esam šeit, kur mēs esam. NATO ir nepieciešama vadība, un lai vai kā, tā var nākt tikai no ASV," raksta komentētājs. "Tas mūs noved pie vēl viena šā brīža lielā jautājuma: vai Baraks Obama ar viņa profesionālo nodalīšanos un instinktīvo piesardzību ir īstais cilvēks, lai nodrošinātu šo vadību?" viņš jautā.
ASV prezidents Baraks Obama savā nesenajā vizītē Tallinā solīja Baltijas valstīm, ka "ar NATO jūs nekad vairs nezaudēsiet [savu neatkarību]". NATO 5.punkts pilnīgi skaidri nosaka, ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām dalībvalstīm, atgādināja Obama, solot, ka krīzes brīdī palīgā nāks "NATO alianse, tostarp ASV bruņotie spēki".
"Bet vai cilvēkam, kurš ignorēja pats savu noteikto "sarkano līniju" attiecībā uz Sīrijas pielietotajiem ķīmiskajiem ieročiem, pietiks drosmes turēties pie saviem vārdiem? Šis spriedums paliek Kremļa saimnieka ziņā. Vai Obamam pietiks gribas? Taču, ja alianse spēs saņemties, rezultāts būs tāds, no kā Putins baidās visvairāk: Rietumi, kuriem beidzot pietiks drosmes realizēt savas sludinātās pārliecības," raksta komentētājs.