Tas nozīmē, ka sabiedrības spiediens un vispārējais viedoklis šajā jautājumā vienmēr būs tāds, ka amatpersonām algas nevis jāceļ, bet jāmazina. Taču atbildībai neadekvāta alga politiķiem, un jo īpaši valsts kapitālsabiedrību vadītājiem, rada ne vien bumbu ar laika degli, bet patiesībā arī vairo sabiedrībā valdošo negatīvo attieksmi pret politiku un valsti kā tādu. Jo, būsim godīgi, - nav īsti normāli, ka Latvenergo, lielākā uzņēmuma Latvijā, valdes priekšsēdētājs uz rokas saņem tikai nedaudz vairāk par 1800 latiem. Šādu summu privātajā biznesā nopelna cilvēki, kuru atbildības līmenis veido ne vairāk kā simto daļu no Latvenergo bosa atbildības līmeņa. Tas pats sakāms par ministriem - vidēja līmeņa vadītājs privātā uzņēmumā mēnesī nopelna vairāk nekā par milzīgām nozarēm atbildīgi politiķi.
Pirmkārt, tas viss rada drausmīgi lielus korupcijas riskus. Jo cilvēkam, kurš slēdz līgumus par simtiem miljonu latu, bet pats nesaņem pat pāris tūkstošu, ļoti viegli var paslīdēt kāja. Otrkārt un, manuprāt, galvenokārt, tas absolūti nestimulē labākos ilgtermiņā saistīt savu nākotni ar valsts pārvaldi. Jo algas tajā ir vienkārši nekonkurētspējīgas (un stāsts par to, ka Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs saņem vairāk nekā viņa ASV amata brālis ir nevietā, jo, pirmkārt, tā jau sen vairs nav taisnība, otrkārt, LB ir specifiska iestāde ar tikpat specifisku algu sistēmu). Protams, ja kāds darbu valsts labā uztver kā laika ziņā terminētu dienestu, tas ir cits jautājums, taču citādi - diez vai īpaši daudz cilvēku, kuri jūtas novērtēti savos pašreizējos amatos, ir gatavi divas trīs reizes pazemināt savus ienākumus, turklāt vēl riskējot tikt regulāri lamātiem par zagļiem un kukuļņēmējiem.
Līdz ar to ceļš uz valsts pārvaldi un politiku paveras veselai virknei viduvēju, nekompetentu vai, ļoti iespējams, arī negodīgu cilvēku, kuri normālas konkurences apstākļos tur nekad nenonāktu. Šādi cilvēki pieļauj rupjas kļūdas, darbojas savtīgi, un sabiedrība pamatoti ir neapmierināta ar viņu darbu. Tas valsts darbu apaudzē ar negatīvu auru, un veidojas apburtais loks - ļaudis tur aizdomās amatpersonas par nekompetenci un vēlas jaunas sejas, bet kompetentas jaunās sejas valsts darbā neraujas, jo tur ne tikai nemaksā, bet tas ir arī sabiedrībā nepopulārs.
Tāpēc, ja vēlamies kvalitatīvu izrāvienu, algas augstām valsts amatpersonām un lielu valsts kapitālsabiedrību vadītājiem ir jāpadara konkurētspējīgas. Turklāt no budžeta viedokļa tas ir absolūti nesāpīgs jautājums, jo šādu cilvēku absolūtos skaitļos tomēr nav daudz.