Vai gan liela jēga ir kārtējo reizi pateikt, ka Latvija ir ieinteresēta turpināt ciešu militāro sadarbību ar ASV? Tā vietā būtu jārunā par konkrētām lietām, kas Latvijas par 50% apcirptajam aizsardzības budžetam ir tik nepieciešamas. Mūsu vajadzības nav lielas, un amerikāņi, iespējams, ir labākie sarunu partneri, taču tikai tad, ja paši zinām savas vajadzības.
Līdzīga situācija vērojama arī civilajā sektorā. Vai Latvija nevarētu tikt pie dažādiem ASV militārā resora pasūtījumiem, ja vien gribētu? Vai nevarētu sapulcināt septiņus astoņus kokapstrādes uzņēmumus un noslēgt liela apjoma piegāžu līgumus? Taču tas nenotiek, jo nav nedz politiskās gribas, nedz arī vēlēšanās strādāt vairāk. «Augšām» ir labi tāpat, bet strādnieks, kurš vairs nevar nopelnīt pat 300 latu, brauc uz ārzemēm.
Tagad arābu revolūciju viļņa laikā vajadzētu apsvērt, ko Latvija varētu iegūt no pārmaiņām šajās valstīs. Piemēram, izveidot speciālistu grupu, kas varētu dalīties ar mūsu valsts pieredzi demokrātiskas valsts izveidošanas aspektos. Īstais brīdis, lai sapulcinātu Rīgā arābu valstīs esošos goda konsulus un izmantotu viņu zināšanas. Līdz ar politiskajām pārmaiņām arābu valstīs mainīsies arī ekonomiskais klimats. Saimnieciskā darbība kļūs liberālāka un ārzemju biznesam atvērtāka.
Tas sakāms arī par Lībiju, kurā turpinās pilsoņu karš. Kontaktu izveidošanai ar šo bagāto Vidusjūras valsti, kuras lielākā pilsoņu daļa nolēmusi veikt būtiskas pārmaiņas, šis ir labākais laiks. Vēlāk vienkārši var būt par vēlu. No piedāvājuma sadarboties Lībijas revolucionārā vara neatteiksies un to pat augstu novērtēs. Īstais brīdis, izvērtējot potenciālos ieguvumus, sākt sarunas ar šo valsti. Ar ārlietu ministra paziņojumiem, ka atbalstām koalīcijas darbošanos Lībijā, jau sen ir daudz par maz.