Šajā vienādojumā izšķirošas var izrādīties esošā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, premjeres un JV līderes Evikas Siliņas un ārlietu ministres Baibas Bražes (JV) visnotaļ sarežģītās savstarpējās attiecības un brīžam savstarpēji izslēdzošas politiskās ambīcijas, kas jau šobrīd ietekmē gan iekšpolitiskos, gan ārpolitiskos procesus. Premjere nesenajā intervijā Dienai šīs attiecības vismaz savās un valdības attiecībās ar Valsts prezidentu raksturoja kā “zirgu skriešanās”.
Pieminētās valdošās partijas ietekmes mazināšanās pirms nākamruden gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un vēl pēc gada gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas patiesībā ir tikai sīkums uz tā fona, ka grūst pasaulē pēdējās desmitgadēs valdījusī kārtība, kas deva drošības garantijas tādai nelielai valstij kā Latvija. Tas viss Latvijas sabiedrībā raisa bažas par valsts drošību un eksistenciālas sajūtas par “pēdējo mierīgo vasaru”.
Tikmēr nereti rodas iespaids, ka iekšpolitiski tik dramatiski notikumi kā Krievijas iebrukums Ukrainā un austrumu kaimiņa pieaugošais apdraudējums Baltijas valstīm, ko vēl vairāk sarežģī ASV jaunās administrācijas neskaidrā nostāja šajā labā un ļaunā cīņā, tiek uztverta kā mūsu politiķiem izdevīga iespēja sacensties par iespēju sevi parādīt kā aktīvākajiem un principiālākajiem cīnītājiem.
Pat, ja izcīnītā trofeja ir tikai dekoratīva kopbilde ar kādu no Donalda Trampa komandas, kas patiesībā sev līdzi nenes drošības garantiju pārapstiprinājumu - vienīgo, kas patiesībā interesē sabiedrību.
Par spīti tam, ka trīs ārpolitiski ietekmīgāko valsts politiķu savstarpējo attiecību komplicētība politiskajās un diplomātu aprindās ir kaut kas vispārzināms, Valsts prezidents pēc Dienas lūguma novērtēt savas attiecības ar premjeri un ārlietu ministri tās raksturoja kā “konstruktīvas un lietišķas”, bet darba jautājumu apspriešana notiekot “cieņpilnā gaisotnē”.
Tādēļ, lai iesaistītajiem liegtu iespēja atgaiņāties un šīs runas noreducēt uz tenkošanu, Diena starp dažādiem arī teju vai anekdotiskiem piemēriem par pirmkārt jau Rinkēviča un Bražes attiecībām, bet arī abu attiecībām ar Siliņu izvēlējās aprakstīt tikai trīs pavisam konkrētus un detalizētus. Tie, mūsuprāt, raksturo šos Latvijas politikā tik ietekmīgos cilvēkus gan personisko attiecību līmenī, gan ir pietiekoši nozīmīgi no valstiskā viedokļa, jo skar valsts ārpolitiku, lēmumu pieņemšanas aizkulises, un atsedz to, cik lielu lomu tajā spēlē politiķu personiskās un profesionālās kvalitātes.
Aizvainotā Dānijas premjere
Šķiet, viens no sulīgākajiem un salīdzinoši nesenākajiem stāstiem, kas tieši skar ārlietu ministres un premjeres sadarbību, kā arī labi raksturo Bražes problēmas iekļauties politiskajā vidē, ir par ārlietu ministres performanci tā dēvētā NB8 valstu formāta samitā pērnajā novembrī, kas beidzies ar to, ka Dānijas premjerministre Mete Frederiksena sajutusies aizskarta un savu Latvijas kolēģi Eviku Siliņu lūgusi turpmāk nepieciešamības gadījumā savā vietā sūtīt “jebkuru citu, tikai ne Braži”. Uz tiešu Dienas jautājumu, vai tā bijis, premjere pēc diennakti ilgām pārdomām diplomātiski atbildēja: “Latvijai un man ir abpusēji labas un konstruktīvas attiecības ar Dānijas premjerministri Meti [Frederiksenu].”
Šo lakonisko atbildi, kas it kā nesniedz nekādus komentārus par jautājuma būtību, tomēr var nolasīt arī kā ļoti izsmeļošu - pirmkārt, premjere nenoliedz, ka problēmsituācija ir bijusi, otrkārt, uzteic savas un Latvijas valsts abpusēji labās un konstruktīvās attiecības ar Dānijas premjeri, bet neko nesaka par mūsu ārlietu ministres attiecībām ar Frederiksenu.
Prezidents uz jautājumu, vai no premjeres, vai ārvalstu kolēģiem kādreiz dzirdējis kritiku par Bražes darbību, atbildēja, ka “šādus jautājumus ar saviem ārvalstu kolēģiem nepārrunā. Tas arī būtu visai neparasti, ņemot vērā starptautisko diplomātisko praksi”. Dienai zināms, ka par incidentu NB8 samitā tikusi informēta arī Rīgas pils, bet oficiāla apstiprinājuma tam nav.
NB8 jeb ziemeļvalstu un Baltijas valstu formātā ietilpst Latvija, Lietuva, Igaunija, Dānija, Somija, Islande, Norvēģija un Zviedrija, bet samitā piedalījās arī Polijas premjers Donalds Tusks. Siliņas nomaiņa uz Braži notikusi pēdējā brīdī, jo premjerei bija jāpaliek pie bērna, kurš guva traumu, un tas bija zināms, jo Siliņa vēlāk izteica publisku pateicību ārstiem. Tā kā Bražei līdzi uz NB8 valstu samitu bija devies premjeres padomnieks ārlietu jautājumos, ilggadējais karjeras diplomāts Ivars Liepnieks, nepastarpinātu redzējumu uz notikušo bija iespēja uzzināt arī Siliņai.
Ārlietu ministre šo epizodi nolēma nekomentēt, jo samitā apspriestie jautājumi saturot klasificētu informāciju, bet avoti ĀM Dienai incidentu diezgan detalizēti atstāstījuši kā tādu, kur Bražei pēc būtības bijusi taisnība un viņas iejaukšanās, kas konfrontējusi ar dāņu premjeres priekšlikumu un skārusi NATO aizsardzības plānu finansēšanas modeli, nācis par labu gan Latvijas, gan visa reģiona drošībai.
Problēma, kādēļ šis stāsts kļuvis anekdotisks un mēnešiem turpina klīst pa politiskajām un diplomātiskajām aizkulisēm, esot citur. Braže ne pirmo reizi nodemonstrējusi, ka nav otrās lomas spēlētāja un noignorējusi samita formātu, kas tomēr atbildis valstu valdību vadītāju, nevis ārlietu ministru līmenim, varbūt pamatoti, bet no diplomātijas viedokļa lieki, izrādot, ka NATO jautājumos ir kompetentāka par premjeriem. Tā pati problēma tiek piesaukta Bražes attiecībās teju ar katru augstāka ranga amatpersonu, arī par viņas attiecībām ar premjeri Siliņu, kur pieslīpēšanās prasījusi ilgu laiku, jo premjerei bijis iespaids, ka ļoti aktīvā un daudzkārt pieredzējušākā ārlietu ministre cenšas komandēt pat valdības vadītāju.
Kāds JV politiķis toreiz uz Dienas jautājumu, kas notiek starp abām politiķēm, diplomātiski atteica, ka “Braže ir stipra sieviete”. Lai gan tuvākie kolēģi Vienotībā Bražes un Siliņas attiecības vēl joprojām vērtē kā saspīlētas, abas pēdējos mēnešos taktisku apsvērumu dēļ satuvinājis kopīgs mērķis nepieļaut šīs valdības krišanu. Bražei, kā daudzi uzskata, lai nezaudētu ārlietu ministres amatu un līdz ar to veiksmes gadījumā izdevīgu tramplīnu uz Rīgas pili. Siliņai, - lai nezaudētu premjeres amatu un kontroli pār partiju, par ko iekšējā cīņa vēl nav galā. Bet arī tagad viss nav tik vienkārši. Tikmēr Braže Dienai ļoti koleģiāli uzteic premjeri par tik grūto un atbildīgo valdības koalīcijas saturēšanu un lielo stratēģisko lēmumu pieņemšana aizsardzības izdevumu palielināšanai. Šis ir viens no tikai pāris komentāriem, kurus kā pieredzējusi un piesardzīga diplomāte negribot sniedz Braže, vienlaikus neradot šaubas, ka saka to ko domā, nevis to, ko vajag teikt. Tas arī nebūtu viņas raksturā. Dzirdēts, ka arī Siliņas neseno interviju Dienai, kurā premjere izteicās gan par Latvijas politikā valdošo sieviešnīšanas sindromu, gan sarežģītajām attiecībām ar Rīgas pili, Braže Vienotības iekšējā sarakstē paslavējusi kā ļoti labu.
“Braže nevis dominē ar vēlmi būt galvenajai, bet viņai vienkārši sanāk dominēt,” Dienai viņu raksturo kāds Vienotības vadošs politiķis, kurš citādi gan nenoliedz, ka ilggadējās diplomātes personā partija ieguvusi gan spēcīgu, gan problemātisku un grūti integrējamu kadru papildinājumu, ar kuru nav viegli sastrādāties. “Esmu dzirdējis, ka Evikas [Siliņas] solījums prezidentam bija Braži integrēt Vienotībā, kas ir Evikas kļūda, ko esmu dzirdējis, ka viņa pati atzīst, jo Edgars [Rinkēvičs] jau visticamāk toreiz zināja, ka Braže neiekļausies, drīzāk centīsies partiju pārņemt, nevis pieņemt tādu, kāda tā ir. Viņa ir ģenerālis, nevis karavīrs,” par valdošās partijas iekšējām kaislībām saka kāds tās savulaik redzams politiķis, un šo stāstu apstiprina arī citi. Ja runa ir par militāriem terminiem, diezgan plaši ir izplatījies pastāsts, ka Braže mēdzot apšaubīt arī pavēles, ko no komandieriem saņem zemessardzē, jo uzskatot, ka zina labāk.
Padziļināti izprast ar aizsardzību saistītus jautājumus Bražei palīdz strādājot NATO gūtās zināšanas no laika, kad viņa no 2020. līdz 2023.gadam bija toreizējā alianses ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Bražes pieredzi NATO, kas viņas ekspertīzei piešķir īpaši vērtību īpaši šajos apstākļos, kad aizsardzība ir valsts top prioritāte, uzsver arī Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja un bijusī aizsardzības ministre Ināra Mūrniece (NA), turklāt tas, ka NA atrodas opozīcijā JV, šim vērtējumam piešķir papildu svaru. “Tas, ka Baiba Braže ir strādājusi NATO un pārzina aizsardzību, ir milzīgs pluss viņai kā ārlietu ministrei, jo viņa diezgan līdzvērtīgi spēj runāt gan par ārlietu, gan aizsardzības jomām. Man viņa kā ārlietu ministre šķiet laba un es neredzu, par ko viņu kritizēt,” saka Mūrniece.
Arī no Bražes kolēģiem Ārlietu ministrijā noprotams, ka tas, ko citi uztver kā ambiciozu vēlmi dominēt, pēc pašas ministres pārliecības ir viņas teju vai valstisks pienākums dalīties ar savu pieredzi un ekspertīzi.
Viņa pati esot izteikusies, ka neredzot Latvijā otru ar tādu zināšanu dziļumu un pieredzi vienlaikus aizsardzībā un ārlietās.
Īsi pirms Siliņas veiktās trīs ministru nomaiņas medijos parādījās versija, ka plānots nomainīt arī aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie), pret kuru iebildumi ir gan prezidentam, gan premjerei, gan militārajai industrijai, viņa vietā virzot ārlietu ministri Braži, kurai ir atbilstoša pieredze no darba NATO. “Šī bauma nāca no atsevišķu ierindas deputātu pārdomām, ka Vienotībai būtu izdevīgi pārņemt Aizsardzības ministriju, jo pieaudzis gan tās politiskais svars, gan budžeta finansējums, turklāt tā būtu iespēja nomainīt Sprūdu, ar kuru ir problēmas visiem - gan prezidentam, gan premjerei. Tas nevienā brīdī nebija Evikas [Siliņas] plāns pat ne hipotētiski,” šīs versijas parādīšanos Dienai skaidro kāds Vienotības valdes loceklis, piebilstot, ka idejas paudēji nav ņēmuši vērā arī Bražes sarežģītās attiecības ar prezidentu, kuram gan konstitucionāli, gan arī ņemot vērā viņa ilgo pieredzi Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, premjere noteikti prasītu viedokli par aizsardzības ministra kandidatūru.
Konkurence par ārpolitisko dienaskārtību
Tā kā stāsts par Dānijas premjeres aizvainošanu klīst gan diplomātiskajos gaiteņos Eiropas institūcijās, gan Latvijas politikas aizkulisēs, vienlīdz iespējams, ka informācija ir noplūdusi gan no NB8 valstu diplomātiem, Frederiksenas komandas vai mūsu pašu amatpersonām. Pēdējā gadījumā pat būtu grūti iedomāties, ka tas tiktu sargāts kā noslēpums, lai nekaitētu Bražes un vienlaikus arī Latvijas starptautiskajai reputācijai. Iemesls - ārpolitikas tēmas šobrīd ieņem tik lielu vietu iekšpolitiskajā dienaskārtībā un politiķu loks, kas pretendē šajā tēmā atzīmēties, ir tik plašs, ka starp tām notiek nežēlīga konkurence. Šīs konkurences dzinulis ir gan profesionālas, gan personiskas ambīcijas, jo pozicionēšanās ārpolitiskajos jautājumos ir droša biļete politisko mērķu sasniegšanai, īpaši, ja runa ir par Ukrainas kontekstu, vai stingras nostājas paušanu pret Krieviju un visu, kas publiskajā telpā ierāmēts kā ar Krieviju saistīts, un spēj saviļņot vai sadusmot sabiedrību.
Viena no ārpolitikas īstenošanā iesaistītām amatpersonām uzsvēra, ka tieši Rinkēvičs spēlējis aktīvu lomu tajā, ka Latvijas politiskā elite spēja tik ātri “savākties” un bez kavēšanās publiski demonstrēt nepārprotamu atbalstu Donaldam Trampam pēc prezidenta vēlēšanu rezultātu noskaidrošanās ASV. Vienlaikus valda pilnīgs haoss un pretrunas starp to, kādu faktisko pieeju ASV jaunā administrācija demonstrē attiecībā pret Krievijas agresīvo politiku Ukrainā, un mūsu ārpolitikas realizētāju sacīksti par to, kurš pirmajs sabiedrībai spēs kā trofeju atnest foto ar kādu no Trampa komandas vai labāko citātu par to, cik ASV svarīga Latvijas drošība. Lai kādā pretrunā šie citāti nebūtu ar to, ko ikviens var nepastarpināti secināt, sekojot starptautiskajām ziņām un Trampa un Putina kontaktiem.
Kamēr Rinkēviča kontā ir 10 minūšu ilga telefonsaruna ar Trampu pērnajā novembrī, divas nedēļas pēc viņa uzvaras vēlēšanās, Bražei tiek pieminēts, ka viņa pēc jaunās ASV administrācijas apstiprināšanas Vašingtonā paviesojās divas reizes, bet tikai trešajā reizē marta beigās kopā ar Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministriem tikta līdz pieņemšanai pie jaunā valsts sekretāra Marko Rubio.
Visvairāk uzacis tika celtas par ārlietu ministres vāji piepildīto darba vizīti Vašingtonā decembra sākumā, mēnesi pēc Trampa uzvaras vēlēšanās.
No atskaites, ko sniedza ĀM un informācijas, ar kuru ministre pati dalījās savos sociālajos tīklos, var secināt, ka viņai Vašingtonā nebija noorganizēta neviena tikšanās Valsts departamentā vai ASV Nacionālās drošības padomē. No otras puses kritiķiem var iebilst, ka pēc Trampa ievēlēšanas novembrī un vēlāk oficiālās stāšanās amatā janvārī ASV valsts aparāts visos līmeņos piedzīvoja zemestrīci un nenoteiktības periodu ar lielu kadru mainību.
Tagad, kad maija beigās premjere Evika Siliņa jaunā pāvesta inaugurācijas ceremonijā Vatikānā izmantoja iespēju pārmīt kādu vārdu ar ASV viceprezidentu Vensu, par ko liecināja arī abu kopbilde premjeres sociālajos tīklos, sanāk, ka bez sava amata līmenim atbilstošas klātienes tikšanās pagaidām ir palicis prezidents Rinkēvičs. Bet tas, domājams, tiks labots jau tuvākajās dienās, kad līdz ar citu NATO dalībvalstu līderiem Rinkēvičs un Tramps piedalīsies alianses samitā Hāgā 24.-25.jūnijā.
Viens no Dienas sarunbiedriem, kurš politiskajā ikdienā saskarās ar visām trim minētajām amatpersonām, neoficiāli pauž personisko iespaidu, ka kaut kur dziļi lomu šajā konkurencē par to, kuram būs skaļākā balss ārpolitikas tēmā, spēlējot arī Pjotra Avena jautājums, kuru Braže esot izvirzījusi par teju galveno punktu savā politiskajā dienaskārtībā, to privatizējot un nelaižot šajā tēmā citus.
No politiskā viedokļa tas dod iespēju dominēt gan ārpolitiskajā, gan iekšpolitiskajā dienaskārtībā, jo šī tēma spēj polarizēt politiski aktīvo soctīklu publiku. “Braže viņu [Avenu] grib ar cirvi izkaplēt. Tas stāsts ārkārtīgi sašķeļ,” savu vērtējumu, kas radies arī no ministres personiskā viedokļa uzklausīšanas, atklāj politiķis, lūdzot, lai viņu oficiāli necitē, bet var nojaust, ka ministre šajā jautājumā meklējusi plašu politisko atbalstu. Un tas saskan ar Ārlietu ministrijas avotu teikto, ka ministre šo uztverot ļoti personiski un bažījoties, ka jebkādi jautājumi par tēmu ir mērķēti uz viņas krēsla ļodzīšanu. Braže esot dzirdēta tēlaini izsakamies, ka ir gatava “nogulties uz sliedēm, lai nepieļaut, ka kādi cilvēki jāizņem no sankcijām”.
To var nolasīt arī no Bražes publiskās komunikācijas sociālajos tīklos. Maija beigās ministre savā Facebook lapā brīdināja par gaidāmiem iebiedēšanas mēģinājumiem, kas izpaudīšoties arī kā deputātu pieprasījumi. Drīzumā, 4.jūnijā Saeimas Pieprasījumu komisija skatīja Apvienotā saraksta deputātu pieprasījumu, premjerei Siliņai un ministrei Bražei adresētu pieprasījumu skaidrot, pēc kādiem kritērijiem Latvijas ārpolitiskais resors martā atbalstīja kompromisu par Krievijas sporta ministra Mihaila Degtjarova un vēl trīs sankcionētu Krievijas personu izņemšanu no ES sankciju saraksta.
Bražes pozīciju komisijā skaidroja ĀM valsts sekretārs Andžejs Viļumsons un tā bija iespēja beidzot izdzirdēt racionālu skaidrojumu par notikušo kā par Latvijas negribētu kompromisu, kam bijis jāpiekrīt, lai, dalībvalstīm nespējot vienoties, sankciju režīms automātiski nekristu attiecībā pret vairāk nekā 2000 fiziskām un juridiskām personām. Vienlaikus tas arī nostiprināja iespaidu par Bražes personisku krusta karu. “Ministre pēdējās dienās, lai panāktu to, ka mums izdotos samazināt šīs personas līdz četrām, pati veica aktīvu lobija darbu ar virkni citu ES valstu amatpersonām un arī ne ES valstu amatpersonām, lai izdarītu spiedienu uz to valsti, kas gribēja pēc iespējas vairāk personas izsvītrot. Darījām visu, ko varējām, lai noturētu šo sankciju režīmu neskartu, lai tas samazinājums būtu pēc iespējas mazāks,” Saeimas komisijā skaidroja ĀM valsts sekretārs. Procesa gaitā Latvija nav piekritusi ES Padomes prezidējošās valsts Polijas piedāvātajam kompromisam, ka no saraksta tiek svītrots arī Avens, kurš kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā patvēries savā lauku īpašumā Latvijā.
Latvijas pozīcija sankciju jautājumā balstoties valdības 2023.gada lēmumā par sankciju politiku, kas neparedz soli pa labi vai kreisi, bet vienīgi sankciju pastiprināšanu ne vājināšanu. No Viļumsona skaidrojumiem nebija skaidri kritēriji, pēc kādiem kritērijiem Bražes vadītais ārlietu dienests prioritizējis personas, kuru izslēgšana no sankciju saraksta kā piespiedu kompromiss ir pieļaujama, bet kuru personu izslēgšana - nav.
Kā visas tēmas, par kurām Diena uzdeva jautājumus Bražes birojam, arī šo viņa nekomentē, jo nevēlas atklāt Latvijas taktiku sankciju jautājumā un var just, ka jebkāda interese par šo tēmu vai no deputātu, vai žurnālistu puses tiek uztverta ar vāji slēptām aizdomām. Viļumsona izteikumi Saeimas komisijā liecina, ka jebkādu kādas ES valsts pozīciju attiecībā uz sankciju noņemšanu tai vai citai personai, mūsu Ārlietu ministrija tulko kā pēc politiskiem, ne juridiskiem kritērijiem pieņemtu un sankcionēto personu apmaksāta lobija iespaidā notikušu. Lai gan šī ES valsts netiek saukta vārdā, ir skaidrs, ka runa ir par Ungāriju, kuras premjerministrs Viktors Orbāns ne reizi demonstrējis proputinisku pozīciju.
Braže no šīs tēmas plašākas komentēšanas izvairās, lai nedotu ieročus tiem, kuri, viņasprāt, veic kampaņu pret ministri Avena interesēs. Lai raksturotu, cik bīstama būtu Avena izņemšana no sankciju saraksta, ārlietu ministre Dienai īsi noskalda: “Viņš ir Putina privātais baņķieris. Tā ir Putina nauda, ko viņi atmazgā”. Pirms kāda laika izplatītās baumas, ka Latvijas ārlietu dienests kārtējās sarunās par ES sankciju pagarināšanu it kā atbalstījis šobrīd Maskavā dzīvojošā Mihaila Fridmana izslēgšanu, vienlaikus tajās paturot viņa kādreizējo biznesa partneri, Latvijas pilsoni Avenu, Braže atkārtoti nosauc par meliem.
Pašsaprotami, ka arī Valsts prezidents Rinkēvičs gan kā bijušais ārlietu ministrs ar milzīgu pieredzi, gan dēļ Satversmē noteiktās funkcijas reprezentēt valsti starptautiski, ir regulāri dzirdams izsakoties par ārpolitiskiem jautājumiem. Attiecībā uz jautājumiem par sankcionēto personu tēmu Rinkēvičs vienmēr izvēlas runāt bez emocijām un atsaucoties uz Latvijas specdienestu viedokli kā noteicošo.
Ārpolitika un starptautiskā politika līdztekus aizsardzībai ir tā, kurā Rinkēvičs gan pēc savas kompetences, gan konstitucionāli noteiktajām pilnvarām varētu mirdzēt visspožāk. Tikmēr Siliņas un Bražes amati nodrošina, ka viņu aktīvo darbību ārpolitiskajā laukā sabiedrība pamana ik dienu. Arī abu ārpolitiskā dienaskārtība objektīvi ir piepildītāka.
“Esmu novērojis, ka Rinkēvičam kopš stāšanās prezidenta amatā vairs nav iespēja tik plaši izpausties par ārpolitiku, jo, pirmkārt, ir radušies jauni formāti, kur vairāk dominē premjere. Otrkārt, esmu pamanījis, ka arī mediju interese par ārpolitisko jomu primāri saistās ar premjeres un ārlietu ministres darbības atspoguļošanu, bet Edgaram [Rinkēvičam] beigās sanāk ārpolitiku vairāk komentēt, nevis virzīt. No konstitucionālās loģikas tas pat ir pareizi, bet es jūtu, ka viņš šādā lomu sadalījumā līdz galam komfortabli nejūtas, jo ir vairāk pieradis ārpolitikā būt pirmais,” ar savu novērojumu Dienai dalās viens no vadošiem Vienotības politiķiem, kurš ikdienā sadarbojas ar visiem trim raksta varoņiem.
Viņaprāt, lai šo situāciju vērstu sev par labu, prezidents izmanto ārpolitiskās dienaskārtības lielo sasaisti ar aizsardzību un spēlē aktīvu lomu tur, piemēram, pieskatot, lai valdība un Saeima, rudenī lemjot pat šā gada budžetu, rod nepieciešamo finansējumu gan iekšējai, gan ārējai drošībai, un tur Rinkēvičs nospēlējis ļoti pozitīvu lomu, netieši palīdzot attiecīgo nozaru ministriem cīņā par budžeta naudas sadali.
Nepamanītas nepaliek arī Rinkēviča vizītes austrumu pierobežā, militārajās mācībās un Sēlijas poligonā, kur viņš pretēji ierastajam bija ģērbies formastērpā, kas viņam piedien kā Nacionālo bruņoto spēku augstākajam vadonim.
Uz Dienas jautājumu, vai Valsts prezidents ir apmierināts ar sadarbību, kas nāk no ĀM, veidojot prezidenta ārpolitisko dienaskārtību, Rinkēvičs tikmēr atbild apstiprinoši un pauž, ka “ir pateicīgs Latvijas diplomātiskajam dienestam par atbalstu”. Konstruktīvo sadarbību ar prezidentu, nemitīgu atrašanos kontaktā un to, ka “mēs [Ārlietu ministrija] cenšamies prezidentam nodrošināt ārpolitisko dienaskārtību”, uzsver arī Braže.
Tomēr prezidenta dienaskārtībā objektīvi dominē iekšpolitika, - kaut kas, kā trūkums savulaik tika pārmests Vairai Vīķei-Freibergai. “Protams, Valsts prezidenta dienaskārtība un darba dinamika ir cita, daudz lielāks darba akcents tiek likts uz Latvijas valsts iekšējās drošības stiprināšanu. Daudz biežāk tiek apmeklēti Latvijas reģioni un nepastarpināti uzzināts sabiedrības viedoklis,” atzīst Rīgas pilī, liekot saprast, ka tāda ir Rinkēviča vēlme un šī amata specifika.
Pie prezidenta Rīgas pilī vai Jūrmalas rezidencē regulāri sanāk tā dēvētais lielais ārpolitikas piecinieks jeb augstākās amatpersonas, kuras īsteno Latvijas ārpolitiku - bez prezidenta, premjeres un ārlietu ministres šajā lokā ir vēl arī Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) un Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Ināra Mūrniece (NA). Šis ir tas formāts, caur kuru Rinkēvičs vistiešāk var nodemonstrēt, ka tas ir viņš, pie kura saskaņot ārpolitisko kursu dodas citas amatpersonas. Rīgas pils Dienai uzsver, ka ārpolitikas īstenošanā iesaistīto valsts augstāko amatpersonu tikšanās notiek biežāk tieši saspringtās ārpolitiskās dienaskārtības dēļ, īpaši Eiropas Savienības un NATO aktuālajos jautājumos, un ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju, tā dodot noprast, ka nekādas konkurences par dominēšanu ārpolitiskajā lauciņā nav.
Personu loks pie lielā ārpolitiskā piecinieka galda beigu beigās ir pietiekoši plašs, jo piecas augstās amatpersonas ierodas kopā ar saviem ārpolitiskajiem padomniekiem vai biroju vadītājiem. Viens no cilvēkiem, kas ir piedalījies šī formāta sanāksmēs, Dienai saka, ka pie galda jūtama sāncensība starp Braži un Rinkēviču, bet atturās atstāstīt konkrētas epizodes, lai netiktu identificēts kā avots. “Prezidents pie galda ir ļoti dominējošs, ar visu pauž, ka viņš ir saimnieks pie galda. Es redzu, ka viņš ir paņēmis no spēka pozīcijām šo [ārpolitisko] laukumu un to arī tur. Protams, arī viņa kompetence ir faktors.”
Savukārt Siliņa pati ārpolitikas jomā ir iejutusies kā vadošs spēlētājs, kas ir izskaidrojams ar to, ka pēdējos gados, īpaši kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, Eiropas valdību vadītāju ārpolitiskās aktivitātes ir stipri pieaugušas. Ja kādreiz premjerministri regulāri devās uz Briseli un kādās divpusējās vizītēs, tad tagad daudzi ar aizsardzību, Krievijas iebrukumu Ukrainā un transatlantisko sadarbību saistīti jautājumi tiek diskutēti formātos, kuros valstis pārstāv premjerministri, nevis ārlietu vai aizsardzības ministri, kā tas varētu šķist loģiski. Savus ciešos kontaktus ar valstu līderiem un dažādos komunikācijas kanālus, kuri tiek uzturēti ikdienā, ļaujot nekavējoties un nepastarpināti sazināties, Siliņa pieminēja arī intervijā ar Dienu.
Dažiem, kam ar premjeri ir neformālas attiecības, ir pat radies iespaids, ka Siliņa sevi sajutusi kā neaizstājamu un viņu fascinē darbošanās tieši ārpolitikas sfērā un regulārie kontakti ar citu valstu līderiem, piemēram, tādiem kā Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Uz tiešu Dienas lūgumu komentēt premjeres sniegumam ārpolitikas jomā un jautājumu, vai ir Siliņu kādreiz par to kritizējis, prezidents no jebkāda vērtējuma izvairās, vien atkārto vispārzināmo, ka premjere veic savas funkcijas, pārstāvot valsti starptautiski, īpaši Eiropas Savienības formātos. “Valsts prezidents un Ministru prezidente regulāri pārrunā starptautisko dienaskārtību, saskaņojot viedokļus,” norāda Rīgas pilī.
Uz tādu pašu jautājumu par Bražes darbības novērtējumu Rīgas pils uzsver, ka “lai kādas ir bijušas personiskās un partijas attiecības, Valsts prezidents nopietni uztver savas Satversmē noteiktās saistības, pret visiem izturoties taisni un nepieciešamības gadījumā norādot uz nepilnībām un veicamajiem uzlabojumiem, vai arī pauž atbalstu par veiksmīgu darbu”.
No neapmierinātības, līdz kliegšanai un asarām
Lai gan ar atziņu, ka Valsts prezidents nesatiek ar tagadējo ārlietu ministri jau kopš kopīgā darba Ārlietu ministrijā, nevienu nepārsteigsi, visi to sakās zinām tāpat kā faktu, ka saļodzījušās Rinkēviča kādreiz labās attiecības ar Siliņu, konkrētus iemeslus patiesībā nemaz tik daudzi nevar izstāstīt. Iespējams, daļēji ir taisnība, ka Rinkēvičam un Bražei vienkārši nav izdevies atrast veidu kā sadzīvot diviem nebūt ne vienkāršu raksturu cilvēkiem un eļļu ugunī pielējušas atsevišķas epizodes, kad viens nav spējis nepateikt visu, ko domā vai nu otram acīs, vai aiz muguras. Katrā ziņā ĀM grūti atrast kādu, kurš nezinātu, ka Rinkēvičs spējis novest līdz asarām pat tādu dzelzs lēdiju kā Braži un, ka no viņas dzirdētas pretenzijas par ministra “aurošanu uz kolēģiem”. Tas esot nonācis arī Rinkēviča ausīs, un no vairākiem avotiem diplomātu aprindās dzirdēts, ka 2023.gadā pēc Bražes atgriešanās no darba NATO ģenerālsekretāra birojā, ārlietu ministrs esot plānojis viņu nosūtīt vēstnieces darbā uz Azerbaidžānu. Pēc tik augstas pozīcijas NATO, turklāt ar tik augstu pašnovērtējumu apveltīts cilvēks kā Braže to uztvērusi kā vēlmi sodīt un pazemot. Ministres birojā Dienai šo epizodi kategoriski noliedza.
Dienai zināms, ka viena no konkrētām epizodēm, kura ir nostiprinājusi pašreizējā prezidenta kritisko attieksmi pret Braži, saistās ar Rinkēviča pirms sešiem gadiem notikušo vizīti Lielbritānijā. Lai gan arhīvu ziņas rada iespaidu par veiksmīgu un piesātinātu mūsu ārlietu ministra vizīti, kuras laikā viņš ticies gan ar britu toreizējo ārlietu ministru Džeremiju Hantu, gan citām augstām amatpersonām, tās klusē par aizkulisēm, kas vizīti un tās sagatavošanu parāda citā gaismā. No ārlietu ministra tā laika biroja viedokļa tā bijusi mūsu toreizējās vēstnieces Lielbritānijā Bražes slikti sagatavota vizīte, jo viņa līdz pēdējam brīdim neesot spējusi noorganizēt Rinkēviča tikšanos ar Hantu. Tādēļ ministra pusei nācies iedarbināt privātus kontaktus caur toreizējo koalīcijas partneri KPV.LV. Lai precizētu detaļas, Diena uzrunāja kādreizējā partijā KPV.LV ietekmīga cilvēka ģimenes locekli, kurš jau sen dzīvo Lielbritānijā un ir Konservatīvās partijas biedrs, bet viņš lūdza sevi rakstā neminēt, jo pašreizējais amats neesot savienojams ar publicitāti.
Precīzus laikus, kad Rinkēviča tikšanās ar britu kolēģi tomēr būs, mūsu vēstniecība Londonā spējusi saskaņot tikai tad, kad ministrs jau atradies lidmašīnā ceļā uz Londonu un tas viņam nav bijis pieņemams. Dienu iepriekš, 14.martā, Lielbritānijas parlamentā bijis gaidāms kārtējais balsojums par breksita nosacījumiem, tādēļ, lai kā strādājusi mūsu vēstniecība, briti līdz pēdējam brīdim neesot varējuši apstiprināt precīzus tikšanos laikus. Gala rezultātā Rinkēviča un viņa britu kolēģa tikšanās notikusi - kaut kur lauku apvidū Hanta vēlēšanu apgabalā, kur tas, kā ierasts nedēļas nogalē, ticies ar vēlētājiem.
Uz Dienas jautājumu, vai ir bijuši gadījumi gan no ĀM laikiem, gan esot pašreizējā statusā, kad Rinkēvičs ir bijis neapmierināts ar Bražes sniegumu, Rīgas pils atbildēja ļoti diplomātiski tā, lai īsti nezinot jautājuma kontekstu, nepateiktu ne par daudz, ne par maz: “Gandrīz 14 gadu laikā ir bijušas reizes, kad [abas] amatpersonas ir diskutējušas par labāko veidu, kā īstenot valsts ārpolitikas intereses, spējot atrast labākos risinājumus”.
Kādam varētu likties jautājums, kādēļ mūsu diplomātiem bija jāpieliek tādas pūles, lai ārlietu ministram organizētu trīs dienu vizīti, no kuras divas dienas iekrita sestdienā un svētdienā, kā arī tikšanos ar britu kolēģi nedēļas nogalē, zinot, ka todien Hants būs aizņemts un ārpus Londonas.
Diplomātiskajā dienestā valda versija, ka ne mazsvarīgs blakusiemesls šādai vizītei bijusi Rinkēviča nevēlēšanās 16.martā būt Latvijā un atbildēt uz jautājumiem, vai plāno apmeklēt kādu leģionāru piemiņas pasākumu. Šeit jāņem vērā, ka tas notika 2019.gadā, trīs gadus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad par šādām tēmām kāds Latvijas politiķiem vēl mēdza uzdot jautājumus. Tādēļ vizītes dienaskārtībai bijis jāizskatās blīvai un svarīgai. 2019.gada pavasarī Lielbritāniju kratīja breksita drudzis, līdz Terēzas Mejas valdības krišanai bija palikuši četri mēneši. Notika sarunas par to, vai un uz kādiem nosacījumiem atlikt Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Šis jautājums, protams, skāra arī daudzskaitlīgo Latvijas valstspiederīgo intereses, kuri Apvienotajā Karalistē bija ieradušies kā viesstrādnieki. Ar diasporas pārstāvjiem Rinkēvičs ticies sestdienā.
Ja konflikts par Lielbritānijas vizītes organizēšanu attiecas strikti uz Rinkēviča un Bražes domstarpībām darba jautājumos, citam abu konfliktam, kas vispamatīgāk atbalsojies abu kolēģu aprindās, ir nepatīkama emocionāla pēcgarša. Stāsts ir par to, kā Rinkēvičs kliedzis uz Braži, lai gan labi zinājis, ka viņa tobrīd atrodas emocionāla sabrukuma stāvoklī, jo tikko zaudējusi mammu. Daudziem tieši šī epizode kalpo par izskaidrojumu, kas tad bijis lūzuma punkts starp abiem. Runa ir par 2019.gada novembri, kad Braže, būdama vēstniece Lielbritānijā, nodarbojusies ar tābrīža premjera Krišjāņa Kariņa vizītes organizāciju. Tikmēr paralēli Saeimā augstos toņos notika debates par valsts budžetu, kas vienmēr sevī nes valdības krišanas risku, par ko bijuši nobažījušies valdībā.
Ārlietu ministrs sazinājies ar vēstnieci un sakliedzis, lai tā liek mierā premjeru ar tādiem niekiem kā vizītes programmas saskaņošana brīdī, kad ir apdraudēta valdības pastāvēšana. Bražes darbība tiešām dažkārt tiek raksturota ar pārlieku hiperaktivitāti un vēlmi visu kontrolēt, ko citi mēdz uztvert arī kā komandēšanu. Vienlaikus zināms, ka šoreiz viņa premjera vizītes veiksmīgai norisei pat pakārtojusi mammas bēru dienu. Kāds bijušais kolēģis, kuram kopumā par Braži ir kritisks viedoklis, tomēr taisnības labad uzskatīja par nepieciešamu atzīt, ka, viņaprāt, ministrs apzināti izvēlējies sev kaitinošo padoto sāpināt, lai gan kliegšana tobrīd nebija ne vajadzīga, ne attaisnojama.
“Es nekādā veidā neattaisnoju aurošanu uz cilvēkiem, un to viņš ir izpildījis vairākkārt uz daudziem,” saka avots no diplomātu vides, vienlaikus uzsverot, ka pretenzijas ir tikai par komunikācijas formu. Tikmēr kāda Rinkēviča bijusī partijas biedre šādas epizodes norakstīja uz prezidenta “garastāvokļa svārstībām” un daudz kas esot atkarīgs no tā, vai viņam to ļauj darīt, jo vienmēr esot iespēja piecelties un aiziet.
Dienas uzdeva jautājumu, vai prezidents atbalsta balss pacelšanu uz kolēģiem un padotajiem kā efektīvu un pieļaujamu komunikācijas formu un, vai šādi gadījumi no Rinkēviča kunga puses ir bijuši, viņam esot ārlietu ministra amatā un tagad - Valsts prezidenta amatā, un kādos apstākļos. “Valsts prezidents savā profesionālajā darbībā no saviem darbiniekiem sagaida kvalitatīvu un punktuālu darbu. Protams, jāņem vērā, ka jebkura amatpersona ir tikai cilvēks, taču Edgars Rinkēvičs gan darbā ārlietu ministra amatā, gan šobrīd Valsts prezidenta amatā cenšas pieturēties pie lietišķas saziņas un darba formas. Valsts prezidents nav ideāls cilvēks un tāpēc nebūs tas, kurš metīs akmeni citu virzienā,” Dienai atbildēja Rīgas pilī, atstājot brīvu vietu interpretācijai, kurš, pēc prezidenta ieskatiem, ir metis akmeni pils virzienā, pats nebūdams bez vainas.
“Es dzirdu atsauksmes, ka viņa [Braže] ir ļoti karstasinīga - vispirms pasaka un pēc tam domā. Nu jā, - garastāvokļa cilvēks, viņa var atnākt un brīžam izpaust savu neomu, ko var arī saprast, ņemot vērā ministres pārslodzi, visus tos pārlidojumus negulēšanas, bet viņai ir arī daudz plusu un kopā ar Edgaru [Rinkēviču] viņi ir šobrīd divi cilvēki ar augstākajiem politiskajiem reitingiem Latvijā. Un varbūt, ka sāncensība sākas tur?” versiju par to, kādēļ jautājums par Bražes raksturu, ar kuru visi spējuši sadzīvot 20 gadus, vai pāridarījumiem no Rinkēviča puses tik aktīvi tiek cilāti tieši šobrīd - 2025.gada vidū, izsaka politiķis, kas nepārstāv valdošo koalīciju.
Ir skaidrs, ka Braže ar savu viedokli par ministra uzvedību padalījusies ar atsevišķiem kolēģiem ministrijā, no kā tas atstāsta veidā nonācis gan pie Rinkēviča, gan sācis klejot pa ministrijas gaiteņiem, kur tiek atstāstīts vēl aizvien pat pēc sešiem gadiem.
JV politiķu pretarguments vispārzināmajam stāstam par Rinkēviča un Bražes gruzdošo konfliktu allaž ir, ka prezidents taču ir akceptējis viņas virzīšanu ārlietu ministres amatam, jo bez zaļās gaismas no Rīgas pils viņa šajā pozīcijā nebūtu nonākusi, ņemot vērā gan respektu pret prezidenta ilggadējo darbu ĀM, gan viņa konstitucionālo funkciju pārstāvēt valsti starptautiski, kas paģēr spēju ekselenti sadarboties ar ārlietu ministru.
Tā ir tikai spekulācija, bet izskan no pārāk daudziem tuvu stāvošiem avotiem, lai to neminētu, - ir viedoklis, ka Rinkēvičs tobrīd juties spiests rīkoties ātri un racionāli divu iemeslu dēļ, - pirmkārt, lai slēgtu tēmu par iepriekšējā ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa demisijas apstākļiem tā dēvētā lidojumu skandāla dēļ un, otrkārt, apzinoties, ka ilgstoša sāncensība par kārdinošo vakanci ir iespējami ātri jāizbeidz. Proti, šajā amatā sevi redzēja arī Rinkēvičam tuvā JV politiķe, šobrīd Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica, kura burtiskā nozīmē vēl aizvien tiek uzskatīta par Rinkēviča acīm un ausīm. Viņa kopā ar Rinkēviču strādāja prezidenta Zatlera kancelejā, pēc tam kopā caur Zatlera Reformu partiju ienāca politikā un pēc neievēlēšanas Saeimā 12. un 13. Saeimā viņš tai deva patvērumu ĀM parlamentārās sekretāres amatā, tomēr šīs politiķes nominēšana ārlietu ministres amatam, ņemot vērā viņas iepriekšējos konfliktus ministrijā, varēja izraisīt nevēlamu sprādzienu diplomātiskajā dienestā. Kāds Dienas sarunbiedrs mudina atcerēties smaidīgo ĀM kopfoto pēc Bražes apstiprināšanas amatā, - ministrijas aparāts juties acīmredzami atvieglots par šādu iznākumu un to nevarot neņemt vērā, arī vērtējot Braži.
Sākusies konkurence par prezidenta krēslu
Neapšaubot, ka augsto amatpersonu attiecības tiešām nav vieglas un savstarpēja nepatika un aizvainojumi atstāj arī no malas redzamu iespaidu uz viņu sadarbību, tomēr skaidrs, ka šis viss ir tikai fons, kas uzplaiksnī pavisam citu, daudz nopietnāku iemeslu dēļ. Piemēram, dēļ jau pieminētās konkurences par ārpolitisko dienaskārtību, bet arī, raugoties 2027.gada virzienā, kad jaunievēlētajai Saeimai būs jāizvēlas - uzticēt Valsts prezidenta amatu Edgaram Rinkēvičam uz otro termiņu vai izvēlēties kādu cienījamu konkurentu, par ko jau tagad ir zināms, ka tādi būs.
“Es domāju, ka, ja tik tālu aizietu, viņa neies pret Edgaru [Rinkēviču], bet, ja būs iespēja, viņa kandidēs,” uz jautājumu par politikas kuluāros plaši apspriestajām Bražes nepiepildītajām ambīcijām uz Valsts prezidenta amatu Dienai savu personisko vērtējumu saka kāds Vienotības kodola cilvēks. Citiem vārdiem, ja Rinkēvičs jutīs garantijas tikt pārvēlētam un kandidēs uz otro termiņu, Braže ar viņu atklātā konkurencē neielaidīsies. Turklāt tas arī neierakstītos nevienā politiski loģikā scenārijā, jo Vienotība virzīs Rinkēviču, ja vien viņš kandidēs, izteicās kāds partijas vecbiedrs.
Vēlā pavasarī, kad sāka pikēt valdības partiju un atsevišķu Ministru kabineta locekļu, tostarp premjeres, reitingi Valsts prezidenta kancelejas cilvēki esot aizkulišu sarunās atzinuši, ka Rinkēvičs nervozējot par savām izredzēm tikt pārvēlētam uz otro termiņu. Pretī saņemts pa daļai ironisks, pa daļai politiski loģisks ieteikums prezidentam, lai atgūtu mieru, censties pareģot, kāds būs nākamās Saeimas sastāvs un, kurām partijām būs reālākās izredzes veidot pēcvēlēšanu koalīciju un tātad arī vienoties par prezidenta kandidatūru.
Rinkēviča bažu pamats ir skaidrs - viņš tik pat labi kā paši Vienotības politiķi saprot, ka partija, kura viņu izvirzīja amatam un panāca viņa pirmo ievēlēšanu, spriežot pēc šābrīža reitingiem, nākamajā Saeimā būs vismaz uz pusi, ja ne trīsreiz mazāk pārstāvēta.
Un tas pie optimistiskākā scenārija. Līdz ar to, ja nenotiks pozitīvi pavērsieni, Vienotība 2027.gadā nebūs tā partija, kura varēs nodrošināt Rinkēviča pārvēlēšanu, ja citas partijas spēs un uzskatīs par vajadzīgu vienoties par sabiedrībā ne mazāk cienījamu kandidātu. Un šāda vēlme - ierādīt Vienotībai vietu, kā sviru izmantojot Rinkēviča demonstratīvu nepārvēlēšanu, ir stipri jūtama jau tagad, par šo tēmu uzklausot politiķus no opozīcijas partijām, kuras Vienotība atstūma no varas tieši, kad ievēlēja Rinkēviču ar ZZS un Progresīvo balsīm.
Rinkēvičs ar sava padomnieka Mārtiņa Drēģera starpniecību Dienai atbildēja, ka lēmumu par kandidēšanu uz otro termiņu pieņems 2027. gada pirmajā pusē un nenoliedza, ka nākamās Saeimas sastāvs būs viens no faktoriem, kas šo lēmumu ietekmēs. “Valsts prezidents pieņems lēmumu, balstoties uz savu padarīto darbu izvērtējumu, redzējumu par mūsu valsts drošību, Latvijas sabiedrības vērtējumu, kā arī pēc Saeimas vēlēšanu rezultātiem,” norādīja Rīgas pilī.
No lūguma sniegt vērtējumu, vai JV sliktie reitingi un kritika, ko šī partija regulāri saņem, viņaprāt, var negatīvi ietekmēt izredzes uz pārvēlēšanu, Rinkēvičs pēc būtības izvairījās, jo partiju politiku un reitingus nekomentēšot. Tādēļ arī atbilde uz jautājumu, vai JV situācija un no tās izrietošās viņa paša pārvēlēšanas izredzes kaut kā ietekmē prezidenta attieksmi pret valdošo partiju un premjeri Siliņu, bija “nē, neietekmē”. Prezidents esot “visas valsts vadītājs, nevis vienas partijas pārstāvis”, savā darbā viņš sadarbojoties visām Saeimā pārstāvētām partijām.
“Es skatītos uz Bražes ambīcijām,” jautāts par iemesliem, kas ir pamatā prezidenta un ārlietu ministres savstarpējai nepatikai, ir pārliecināts kāds no vadošiem politiķiem. “Braže jūt sevī spēku būt par Latvijas valsts prezidentu un dara visu no PR viedokļa, lai tur arī nonāktu. Un viņas kā populārākās valdības ministres reitingi iedveš paniku gan Rīgas pilī, gan Brīvības ielā [domāts premjeres kabinets valdības namā Brīvības bulvārī 36]. Jo pils saprot, ka ar kaķīšiem un selfijiem ļaudīs azartu ilgi neuzturēsi, otrkārt, tik nesenu vēsturi neizdzēsīsi un pateikt, ka tev ar Vienotību vispār nav nekāda sakara. Tas Edgaram [Rinkēvičam] ir liels izaicinājums, jo JV šobrīd ir neapskaužamā situācijā - no vienas puses tai ir milzīgs mandātu skaits līdzīgi kā savulaik Tautas partijai, bet, ja Saeimas vēlēšanas notiktu šodien, tā viņiem būtu katastrofa. Vienotības iekšienē klīst 2017.gada rēgs [priekšnojauta kā pirms 2018.gada vēlēšanām, kad Vienotības mandātu skaits jaunajā Saeimā samazinājās no 24 uz 8, kas nozīmē, ka aiz svītras palika katrs trešais, - red.]. Līdz ar to arī Rīgas pilī valda ārprāts, jo prezidents saprot, ka zaudēs savu autoritāti, ja Vienotība un Siliņa turpinās valdīt. Un tas ir iemesls, kādēļ tās sākotnēji veiksmīgās patriarhālās attiecības starp abiem ir pārvērtušās konfliktā. Evika [Siliņa] vairs viņu neklausa. Viss. Viņa ir viņu pāraugusi. Līdz ar to Edgars [Rinkēvičs] jūt, ka viņam slīd ārā no rokām, iespējams, otrais termiņš, un ļaunākais priekš viņa ir tas, ka arī viņam ir alternatīva, - Baiba Braže. Un ārlietu ministra amats ir ļoti laba pozīcija priekš nākamā, ko pierāda pats Rinkēvičs. Braže lieliski saprot, ka var būt laba alternatīva Rinkēvičam, pie nosacījuma, ja viņu līdz tam nenolaidīs no sliedēm, ko varbūt gribētu gan Rinkēvičs, gan Siliņa - nosūtīt Braži uz kādu vēstniecību labi tālu,” savu redzējumu par vektoriem, kas nosaka sarežģījumus varas trīsstūrī Rinkēvičs - Siliņa - Braže, analizē politiķis, kuram ikdienā jāspēj uzturēt labas un politiski izdevīgas attiecības ar visiem trim, kas arī ir iemesls, kādēļ viņš zem savas situācijas analīzes negrib publiski parakstīties.
Citi atgādina, ka Braže un Rinkēvičs jau bija konkurences situācijā uz Valsts prezidenta amatu 2023.gada sākumā pirms ceļu uz Rīgas pili sev caur tobrīd spīdošu politisku izspēli izkārtoja Rinkēvičs.
Vēl pirms bija beidzies Bražes darbs NATO ģenerālsekretāra komandā, daži Vienotībā viņai jau piemērīja Valsts prezidenta lomu, kad partijas iekšējās diskusijās no kandidēšanas bija atteikušies gan eirokomisārs Valdis Dombrovskis, gan eiroparlamentāriete Sandra Kalniete. “Tā bija konkurences situācija, Braže, kura tobrīd nepārstāvēja nevienu partiju, bija spēcīga kandidāte gadījumam, ja JV tomēr būtu nonākusi līdz risinājumam meklēt kompromisa kandidātu kopā ar esošajiem partneriem [NA un Apvienoto sarakstu], nevis izšķirtos par Rinkēviča ievēlēšanu, kopā ar jaunu koalīciju no Progresīvajiem un ZZS,” apliecina arī kāds tagad jau opozīcijas pārstāvis.
Viena no amatpersonām, kas ieņem redzamu amatu citā Saeimā pārstāvētā partijā, ne Vienotībā, uzklausot Dienas jautājumus par ārlietu ministri un viņas attiecībām ar esošo Valsts prezidentu, aicināja “nesabiezināt krāsas”, jo Braže 2027.gadā zināmos apstākļos varot izrādīties vienojoša kompromisa figūra, kas valstij kādā brīdī var būt tik nepieciešama. Piezīme, ka savā rakstura šerpumā atgādina Vairu Vīķi-Freibergu, ir vienīgā reize, kad Braže īsajā sarunā ar Dienu pasmaida.