Ja latviešu mākslinieks piedalās kādā no starptautiskajām mākslas biennālēm vai sarīko izstādi ārzemēs, tas parasti izpelnās lielu ievērību dzimtenē un der par pierādījumu, reizēm pat vienīgo, viņa izcilībai. Tomēr situācija mainās – mākslinieki mēdz izstādīt darbus ārzemēs pat agrāk, nekā pamanīti pašu mājās, jau studentu gados. Starptautiskās apmaiņas programmas un tīklošanās mudina piedalīties visur, kur ir labākas iespējas to darīt. Daudzi pēc pamatizglītības Latvijas Mākslas akadēmijā turpina papildināties ārzemēs. Turklāt mākslā uzmanības lokā laiku pa laikam nonāk autori, kas nemaz nav studējuši mākslu Latvijā, bet gan citās Eiropas pilsētās. Piemēram, pašlaik galerijā Alma notiek Ērika Apaļā personālizstāde, šogad turpat bija skatāmi Daigas Grantiņas darbi. Inga Meldere, kura no Latvijas pārcēlusies uz Helsinkiem, šogad bija Cēsu Mākslas festivāla viešņa. Ne visi mākslinieki, kuri strādā ārzemēs, ziņo par savām gaitām Latvijas medijiem, ne visi vēlas izstādīties Rīgā. Tāpēc publicējam mākslas kritiķes un kuratores Maijas Rudovskas rakstu par mākslinieka un dzimtās vietas attiecībām, kura pamatā ir lekcija Starp turieni un šejieni, un atpakaļ, kuru viņa nolasīja Laikmetīgāsmākslas centrā kim? 6. septembrī jauno telpu atklāšanas programmā. Tur skatāmās Daigas Grantiņas un Edgara Gluhova personālizstādes galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Nesen Laikmetīgās mākslas centrs kim? atklāja savas jaunās telpas Sporta ielā 2 ar triju jaunu mākslinieku personālizstādēm. Visi trīs autori ir latviešu izcelsmes ar pastāvīgu dzīvesvietu ārzemēs – Daiga Grantiņa jau vairākus gadus dzīvo Francijā un veido savu radošo karjeru tur, Inga Meldere mitinās Helsinkos, un viņu pārstāv igauņu galerija Temnikova & Kasela, savukārt Edgars Gluhovs savu dzīvi organizē starp Cīrihi un Berlīni. Cik svarīga mūsdienu māksliniekam ir saikne ar dzimto zemi? Vai ir vēlme sevi asociēt ar Latviju, latviešu vai Latvijas mākslu, un cik būtiski ir šajā mākslas vidē piedalīties, būt pamanītiem, atzītiem un novērtē tiem? Kā redzams, visu šo mākslinieku darbība notiek ārpus Latvijas, esot saistī tiem ar dažādu kultūru kontekstiem un veidojot savu radošo karjeru starptautiskā vidē.
Reflektējot par tiem pēdējo gadu mākslas procesiem, kas skar ne tikai Latvijas vidi, bet gan drīzāk ārtelpu (un starptelpu), kurā savu radošo darbību laikmetīgajā mākslā izvērš jaunās paaudzes latviešu mākslinieki un kuratori, rodas nepieciešamība aplūkot identitātes un piederības jautājumus globalizācijas kontekstā, kad mākslinieki vairs nav piesaistīti vienai vietai un valstij, bet gan drīzāk dzīvo un darbojas dažādās laika joslās. Vai saikne ar dzimto zemi un valodu vispār ir būtiska? Šis jautājums aktualizējas arī arvien augošās nacionālisma propagandas kontekstā un vēlmē apzināt un noskaidrot, kas un kāda tieši ir tā sauktā latviešu māksla.
Perifērijas pārvarēšana
Kādā veidā, ar kādām metodēm būtu iespējams noskaidrot Latvijas mākslai raksturīgās iezīmes, un par kādu Latvijai raksturīgu mākslu iespējams runāt? Kas to padara homogēnu vai tieši pretēji – sadrumstalotu, neuztveramu un trauslu? Vai jautājums joprojām ir par divām nometnēm – starptautisko un vietējo mākslas vidi, centru un perifēriju? Reflektējot par robežu un teritoriju izveidi, teorētiķe Airita Rogofa norāda: "Vietas un telpas ir ieskicētas un atzīmētas, tām doti vārdi, un tās tiek savstarpēji diferencētas ar nodomu, ka, atšķirot vienu no otras, tām tiek piešķirta nozīme un vienotība. Sekojot šādai domai, robeža ir apveidu zīmējoša līnija, kas lielākoties darbojas kā ietveroša struktūra, kam vienlaikus piemīt arī tendence jeb vēlme tiekties ārpus un saplūst ar jebko, ar ko tā sajūt līdzību/radniecību, – vai tie ir cilvēki, ainavas, tekstūras, valodas utt. (..) Kā būtu iespējams rosināt diskusiju par vietu vai izvietojumu, kas netiktu aplūkots tikai no atšķirtības un dominantes skatpunkta?" Tātad runāt par vietu kā telpisku lielumu, kuras robežas nenosaka tikai ģeogrāfiski novilktas līnijas, bet gan citas struktūras. Vai būtu iespējams iztēloties Latvijas mākslu kā telpu ar savu īpatnēju dinamiku – plūstošu un statisku vienlaikus, savā veidā unikālu lielumu?
Latvijas mākslas videi līdz šim bijis raksturīgi būt nepietiekami ieinteresētai tajā, kas notiek ārpus Latvijas robežām, zināmā mērā izslēdzot nepieciešamību uzzināt par latviešu izcelsmes māksliniekiem, īpaši jaunāko paaudzi, kas dzīvo un strādā ārzemēs, izņemot patiešām zvaigžņu statusa vārdus, kā, piemēram, Vija Celmiņa. Paradokss – žēlošanās par pašu neatpazīstamību notiek vienlaikus ar nespēju atzīt vietējās izcelsmes cilvēku sasniegumus cituviet un tos novērtēt. Kā atzīmē Benedikts Andersons grāmatā Iztēlotās kopienas (Imagined Communities) – nacionālisms un ideja par nāciju ir iztēlots konstrukts, nacionālisms rūpējas par vēsturiskiem varoņiem un likteņiem, tādiem vārdiem, kas ir stabili iesakņojušies, konkrēti, kuri nemainās un neplūst līdzi pārmaiņām. Nav brīnums, ka nacionālisma uzmanības fokusā nav šī brīža māksla, jo tā ir kā hameleons, pārāk netverama un mainīga.
Ir iespējams nosaukt vairākus jaunās paaudzes māksliniekus, kuriem ir nozīmīgi sasniegumi starptautiskajā mākslas vidē, piemēram, Ņujorkā mītošā latviešu izcelsmes māksliniece Ella Krugļanska, kuras izstāde patlaban skatāma Tate Liverpool, vai Amsterdamā dzīvojošā Oļa Vasiļjeva, kuras personālizstāde You’ve Got Beautiful Stairs, You Know šogad bija skatāma Kunstverein München. Pirms tam Oļa Vasiļjeva bija nominēta prestižajai Prix de Rome balvai (2013).
Daiga Grantiņa, kuras izstāde līdz 16. oktobrim aplūkojama Laikmetīgās mākslas centrā kim?, līdz šim tikusi reprezentēta vairākos starptautiskos mākslas medijos, tādos kā Kaleidoscope, Moussemagazine, Artforum, un citur. Galerija Joseph Tang viņu pārstāvējusi vairākās mākslas mesēs, un Daigas vārds kļūst arvien pazīstamāks starptautiskajā mākslas vidē. Jāmin arī Latvijā mītošās mākslinieces Ievas Epneres vārds – viņas panākumi starptautiskajā mākslas vidē ir acīmredzami: pagājušajā un šajā gadā viņas darbi bijuši skatāmi Maskavas biennālē (videomākslas programmā) un personālizstādē Zacheta Project Room Polijā, nupat atklāta personālizstāde mākslas organizācijas Art in General telpās Ņujorkā. Šie ir tikai daži piemēri.
Džeimss Klifords atzīmē: "Saknes un ceļi (angļu valodā – roots and routes – autores piezīme) ir ne tikai fiksēti un nostiprināti, bet arī nemitīgi mainīgi koncepti. Ceļi var tikt saprasti kā saknes kustībā. Ceļu un sakņu jēdzienam ir kopēja izcelsme un saistība, kaut arī katrs no tiem nozīmē ko citu." Varētu runāt par māksliniekiem un radošo jomu pārstāvjiem, kuri vairs nav piesaistīti vienai vietai, bet gan atrodas zināmā plūdumā starp vairākām vietām, uzsūcot vajadzīgā konteksta vai kultūras parādības un vēlāk tās apvienojot sev vajadzīgās izejvielās vai resursos.
Sekot pasaules elpai
Globalizācijai raksturīgā visaptverošā piekļuves un vienādošanas ievirze pēdējos divdesmit gados (kopš interneta ienākšanas mūsu dzīvē) noteikti ir pakļāvusi sev mākslas vidi, padarot to daudz vairāk atkarīgu no tirgus vērtībām un apzināti nonivelējot jēgas jeb satura meklējumus. Konvertējamība, saprotamība un nolasāmība, kam raksturīgi zināmi estētiskie principi (kuriem var būt variācijas, taču tiem jāatbilst noteiktiem formāliem vai "valodas" principiem) ir pašreizējās starptautiskās mākslas vides stūrakmeņi. Kad latviešu mākslas vidē izskan nopūtas par mūsu mākslinieku starptautiskās atpazīstamības trūkumu, ir jāatceras, ka šim klubiņam ir savi spēles noteikumi – tajā var iekļūt, nevis esot autentiskam, bet gan "ieģērbjoties atbilstošās drēbēs". Iespējams, ar to arī izskaidrojams tas, cik daudzi mākslinieki dodas studēt uz ārzemēm, jo citādi viņi nespēj būt konkurētspējīgi. Šķiet, vietējā Latvijas Mākslas akadēmijas piedāvātā izglītība nespēj sniegt vajadzīgo kvalitāti, kas palīdzētu māksliniekam iekļauties Rietumu tirgū.
Vai ir iespējams izvirzīt kādus kritērijus, kas vieno vai atšķir Latvijas (latviešu izcelsmes) māksliniekus? Vai šie mākslinieki pārstāv kādu noteiktu virzienu, līdzīgu domāšanas vai strādāšanas stilu? Vai viņi ir absolvējuši vienu skolu vai darbojas grupās/komūnās? Kas viņus vieno? Varbūt vienojošas ir līnijas, formas un to atspulgi? Mūsdienu mākslinieku, kurš atrodas savas agrīnās karjeras sākuma posmā – vidēji vecumā no 25 līdz 35 gadiem un uz augšu –, raksturo vēlme saķert laiku, būt aktuālam, iekļauties pašreizējo mākslas trendu robežās, sekot tiem un labākajā gadījumā pašam radīt ko tādu, kam citi sekotu vai atkārtotu (vismaz noteiktas grupas vai konteksta ietvaros). Bieži vien tā ir institucionāli atbalstīta valoda, kam raksturīga noteikta kodu sistēma, kas vienlaikus cenšas saglabāt vizuālo iespaidīgumu, "būt iekārojamai" (Santa Mičule, Fragmentētais konformisms, punctummagazine.lv, 20.01.2016.). Priekšmetu un materiālu fetišizēšana, zīmološana, piemērošana (appropriation) un atdarināšana, sekošana – tas viss ir raksturīgs šā brīža mākslai.
Pārģērbšanās vai valoda?
Domājot par šo dress-code jeb valodu, kuru vēlas iemācīties ikviens, jo tā ved uz panākumiem, mūsdienu starptautisko mākslas vidi varētu definēt vienā teikumā kā patērētājsabiedrības produktu, kas darbojas pēc tās ieviestajiem noteikumiem. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots skatījums uz laikmetīgo mākslu. Šo mūsdienu fenomenu, kuru mēs paši veidojam un tajā dzīvojam, es vēlētos skatīt kā daudz komplicētāku un hibrīdu parādību, līdz ar to arī tajā darbojošās personas kā neviennozīmīgi vērtējamas. Mūsdienu māksliniekam vairs nav raksturīgi sevi asociēt tikai ar vienu noteiktu vidi vai valsti. Piederības jautājums ir plūstošs un mainīgs. Tas var būt saistīts ar skolu, cilvēkiem, notikumiem, iedvesmu, darbu un vēl citiem aspektiem. Taču paradokss ir tāds – lai arī mēs visi veidojam hibrīdas identitātes, patiesībā nevēlamies tādi būt. Šeit, iespējams, noderīgi pieminēt vēl nesen aktuālo terminu normcore, kas aktualizēja iekļaušanos normatīvajā jeb normalitātē, atmetot vajadzību pēc autentiskā, jo autentiskais vai oriģinālais mūsdienu globalizētās kultūras kontekstā izšķīst un tiek normalizēts līdz ar tā parādīšanās brīdi. Teorētiķe un kuratore Čusa Martinesa rakstā Kompleksā atbilde (The Complex Answer) šā gada Berlīnes biennāles katalogam raksta, ka mēs "hibrīdus nepanesam, taču vienlaikus jebkas stabils, noturīgs un noslēdzies mums šķiet neinteresants". To varētu saukt arī par mūsdienu kultūras dilemmu.
Saknes un ceļi mūsdienās patiešām pārklāj viens otru vai saaug viens ar otru. Vairs nesaistot piederību tikai ar vienu valsti vai etnisko izcelsmi, var runāt par dažāda veida piederībām, kuras var būt mainīgas un fleksiblas, pielāgojoties vēja virzienam. Līdz ar to jautājums par latvisku mākslu vairs nešķiet tik aktuāls, drīzāk rodas vēlme izzināt, kā latviešu izcelsmes mākslinieki veido un pārveido savas identitātes dažādu apstākļu un ietekmju iespaidā. Dažreiz var runāt par brīdi, kad viņi vēlas atgriezties pie savas izcelsmes, bet tas katram notiek ļoti individuāli un var atspoguļoties visdažādākajos veidos. Hibrīdās identitātes ir grūti tvert un saprast, tās ir samezglotas, lai tās izzinātu, nepieciešams mainīt skatpunktu un padoties izaicinājumam, kas noteikti šodien ir viens no galvenajiem uzdevumiem ne tikai laikmetīgajai mākslai, bet ikvienam, kas ar to saskaras.