Septembrī Rīgā norisinājās simpozijs Cross-Training. 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju. Spraigā lekciju, diskusiju un pieredzes apmaiņas gaisotnē aizritēja divas dienas, kurās piedalījās gan latviešu mākslinieki, teorētiķi un kuratori, gan pazīstamu mākslas institūciju pārstāvji no citām valstīm. Šādā veidā, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, nevis ar rezumējošām izstādēm vai pieņemšanām ABLV Charitable Foundation atzīmēja desmit gadu pastāvēšanas jubileju. Viens no visvairāk gaidītajiem viesiem bija Vasifs Kortuns no Stambulas, kura vārds ir pazīstams visā laikmetīgās mākslas pasaulē, pateicoties viņa vadītā mākslas centra SALT inovatīvajam darba stilam. Speciāli KDi ar Vasifu Kortunu sarunājās latviešu kurators, Milānas Jaunās mākslas akadēmijas (Nuova Accademia di Belle Arti, NABA) pasniedzējs un Mākslas bakalaura programmas vadītājs Andris Brinkmanis.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Vasifs Kortuns ir kurators, rakstu autors un pasniedzējs, kura interešu lokā ir laikmetīgā vizuālā māksla, mākslas institūcijas un izstāžu centru darbība. Viņš ir bezpeļņas mākslas organizācijas SALT pētniecības un programmu direktors. Pirms SALT izveides viņš bija laikmetīgās mākslas centra Platform Garanti dibinātājs un direktors, vadījis Proje4L projektu un strādājis Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejā, kā arī Kuratoriālo studiju centrā Barda koledžā.
Nebūs pārspīlēti apgalvot, ka bez Vasifa Kortuna aktīvā darba Turcijas laikmetīgās mākslas dzīve būtu pavisam citāda. Kopš deviņdesmitajiem gadiem viņš ir bijis karognesējs un centrs, ap kuru rotē jaunākās tendences un pateicoties kuram Stambulas un Turcijas mākslinieki iekļāvušies pasaules apritē.
Mūsu saruna notiek agri no rīta, jo pēc divu dienu intensīvas līdzdalības konferencē Cross-Training. 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju un plašas papildu programmas Rīgā. Vasifs pirms prombraukšanas nevēlas palaist garām Rīgas Centrāltirgus apmeklējumu. Kulinārija un ar pārtiku saistīti projekti ir arī viena no SALT interešu sfērām.
Ņemot vērā simpozija tematiku un gaidāmo Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā, mēģinājām sarunas laikā iztēloties, kādām būtu jābūt mākslas institūcijām XXI gadsimtā un priekšnosacījumiem jauna veida prakšu veidošanai.
Kādi ir iespaidi pēc divām Rīgā pavadītajām dienām?
Mēs šajās dienās redzējām daudz. Apmeklējām Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tā ir klasiska rakstura institūcija ar savu nacionālistiski centrēto naratīvu. Paviesojāmies arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā (LLMC), un jāsaka, ka man personiski šādas nelielas institūcijas ir tuvākas. Arī tur tiek saglabāta vēsture, atmiņa un daudz informācijas, taču it kā tīrā formā. LLMC ir pieejams un atvērts pētniekiem, publikai. Ar to iespējams strādāt. Labu iespaidu atstāja Laikmetīgās mākslas centrs kim?. Neesmu ļoti informēts par mākslas procesiem Rīgā, taču šķiet, ka šis ir visai interesants, iespējām piesātināts laiks. Kopējais iespaids palicis ļoti pozitīvs.
Pirms sākam sarunu par institūcijām, varbūt nedaudz atgriezīsimies tavas karjeras sākumā. Kopš 90. gadiem esi bijis viens no Turcijas laikmetīgās mākslas vides galvenajiem aktieriem. Kāda bija tava motivācija toreiz dibināt un vadīt dažādas organizācijas?
Ja tev ir sava dzimtene un neesi spiests to piespiedu kārtā pamest, pēc ceļojumiem vai mācībām rodas vēlme uzlabot vai mainīt šo vidi, kontekstu. Es nerunāju par kādu abstraktu misijas apziņu. Drīzāk rodas nepieciešamība radīt savu "ekoloģiju". Turcijā no 90. gadu beigām līdz pat 2012. gadam bija ļoti pozitīva ekonomiskā un politiskā situācija. Bija pavisam viegli nākt klajā ar dažādām idejām un tās realizēt. Man izdevās radīt sākumā maza, pēc tam vidēja un vēlāk liela mēroga institūcijas. Laiks bija mūsu pusē, vide bija nobriedusi, līdzekļi pieejami, un viss notika ļoti ātri. Laiks Stambulā ritēja strauji. Tā bija it kā paātrināta vēsture. Arī tagad dzīvojam šādos paātrinātas vēstures apstākļos, taču vēsture virzās pavisam citā virzienā.
Kādi īsti bija tavi atskaites punkti, veidojot institūcijas? Vai, piemēram, biennāļu ekspansija un citi starptautiskās mākslas vides attīstības fenomeni deviņdesmitajos gados pozitīvi ietekmēja tavus centienus? Vai tiem bija arī kāda saistība ar mākslas tirgus globalizāciju?
Ja paraugāmies atpakaļ, visatbilstošāk, domājot par šiem gadiem, būtu lietot terminu – normalizācija. Tolaik domājām un prātojām, ko tas īsti nozīmē. Vai tā ir pozitīva vai negatīva. Taču, tikko kāds sāk par to prātot, tas nozīmē, ka viņš faktiski jau ir iesaistīts procesā. Turcijā bija nepieciešams radīt vidi, kurā pastāv strādājošas institūcijas – muzeji, mākslas centri, skolas un galerijas – gan vidēja, gan maza mēroga – un publika. Bija nepieciešama funkcionāla infrastruktūra kā Eiropas pilsētās. Stambulā tika atvērtas jaunas iestādes, pieauga mākslinieku skaits un mākslinieku kopienas, tika aizsākti jauni projekti, radās pieeja Eiropas Savienības līdzekļiem, lai arī visai nelielā apmērā. Universitātes sāka attīstīt studentu apmaiņas programmas, ieskaitot Erasmus.
Tas palīdzēja radīt daudz normālāku, civilizētāku situāciju. Arī biennāles palīdzēja, taču tās notika vienu vai divus mēnešus ik pa diviem gadiem un raisīja tikai ilūziju, ka rodas jaunas kopienas. Pēc šo projektu beigām atskārtām, ka starplaikos šīs grupas ir izjukušas. Sākām domāt, kā radīt jauna veida kontekstu un realitāti, nevis vienkārši atdarināt citus, ievērojot svešus standartus. Vēlējāmies izveidot Stambulā ko atšķirīgu, domāt nevis par visu pilsētu, bet gan par konkrēto rajonu, kurā atrodas mūsu ēkas. Dzima ideja par mākslas centru SALT.
Kāpēc, tavuprāt, daudzas institūcijas, kuras tiek veidotas patlaban, joprojām ievēro daudz klasiskākus vai vispārpieņemtus spēles principus?
Mēs nevēlējāmies kļūt par alternatīvu, bet gan par kaut ko pilnīgi jaunu. Mēs negribējām pozicionēt sevi opozīcijā kaut kam vai kļūt par sekotājiem. Mēs drīzāk vēlējāmies kļūt par tiem, kuri nosaka toni, kuriem seko. Manuprāt, daudzas iestādes šodien varētu sekot mūsu piemēram, nevis turpināt strādāt kā iepriekš!
SALT atskaites punkti arhitektūras ziņā nebija zvaigžņu veidotie milzu muzeji, bet gan Cedric Price Fun Palace utopiskais projekts vai Apple Store funkcionālā arhitektūra. Ēkas mums jau bija. Tās vajadzēja padarīt atbilstošas mūsu nepieciešamībām. Mums nav sava logo. Bija ļoti svarīgi, lai institūcija netiktu asociēta ar kādu simbolu, kas tai piešķirtu viltus identitāti, bet gan ar to, ko tā dara. Mums nav milzu reklāmas stendu vai izkārtnes, vien maza plāksnīte pie durvīm. Mūsu birojs ir liela telpa, kas līdzinās parlamentam. Strādājam visi kopā, un vidus ir tukšs. Ja kādam ir piedāvājumi, viņš var doties vidū un tos izklāstīt.
Mums nav savas kolekcijas klasiskā izpratnē, ar to veiksmīgi nodarbojas citas iestādes. Mēs kolekcionējam un digitalizējam arhīvus, nodarbojamies ar izpēti, mums ir plaša un atvērta bibliotēka. Esam arhīvu institūcija ar visbagātāko un sarežģītāko arhīvu datubāzi, piemēram, par māksliniekiem, kuri strādājuši 60. un 70. gados. Veidojam apmēram vienu vai divus izpētes projektus gadā. Tie reizēm ir atvērti publikai, citkārt ne. Veidojam arī izstādes, īslaicīgus projektus, kuros nereti izmantojam izpētes materiālus. Izdodam publikācijas, taču tie nav katalogi. Visi materiāli ir pieejami bezmaksas lejupielādei internetā, un publikācijas top pēc, nevis pirms projekta.
Mūs neinteresē "notikuma ekonomika". Izpētei ir nepieciešams laiks. Mēs rīkojam arī vienu vai vairākas retrospektīvas ārvalstu mākslinieku izstādes gadā. Tie nereti ir mākslinieki no Vidējo Austrumu reģiona. Mākslas vide mums ir sava veida interfeiss. SALT nav iestāde, kas orientējas uz objektiem. Mūs vairāk interesē arhīvi, izpēte, diskusijas, bibliotēka, kas pieejama bez maksas. Lai efektīvāk izmantotu līdzekļus, sadarbojamies ar citām institūcijām pasaulē. Esam muzeju sadarbības tīkla www.internationaleonline.org partneri.
Tu saki, ka nevēlies, lai mēs SALT definētu kā alternatīvu institūciju. Kā tad lai mēs to dēvējam?
Sākotnēji mēs pat nenojautām, ka esam nekapitālistiska rakstura institūcija, kura darbojas nobrieduša kapitālisma apstākļos. Manuprāt, tieši tā būtu jāstrādā šodien. Nevis kā antikapitālistiskām vai pret kapitālismu vērstām institūcijām, bet gan nekapitālistiski. Tas nozīmē, ka iestāde strādā publikas vai kopienu interesēs, nevis pārstāv tikai viena procenta intereses. Šis viens procents parasti ir sponsori, atbalstītāji, politiķi, vara, valsts. Šeit runāju par to, kā rīkoties ar līdzekļiem, finansēm un sadarboties ar atbalsta struktūrām. Ir skumji noskatīties, kā institūcijas tiek nolemtas atkarībai no "spektakulāriem", uzspodrinātiem projektiem. Būtu nepieciešams pasargāt iestādes no menedžmenta un mārketinga speciālistu pārvaldes. Svarīgi, lai institūcijas vadītu kuratori, pētnieki, t. i., tie profesionāļi, kuri tās apkalpo un veido. Manuprāt, ir jāatgriežas pie dažiem pamatprincipiem, uz kuriem balstoties joprojām iespējams veidot institūcijas arī šodien.
Vai tu atsaucies uz modernisma laika modeli?
Nē, nebūt ne. Atstāsim šo rēgu mierā. Runāju par to, ka būtu nepieciešams ieņemt noteiktu pozīciju, nevis veidot un pasniegt patēriņam kādu naratīvu, kas kļūst dominējošs. Svarīgi, lai institūcija nekļūtu aroganta un nejustos pārāka par sabiedrību, lai tā nesludinātu, ka visu zina labāk un var kādu mācīt, bet gan mācītos pati un uzklausītu. Organizācijas lietošanas vērtību nav iespējams panākt, veidojot viennozīmīgi interpretējamu vēsturi un stāstus.
Manuprāt, institūcijām ir jāpiedāvā virkne tēmu un publikai pašai būtu jāsaprot un jādomā, kā ar šīm idejām un argumentiem strādāt. Mūsu izstādes un to komunikāciju veido kuratoru komanda. Mēs nedeleģējam šo darbu kādam, kas to novienkāršos vai padarīs banālu. Ir ļoti svarīgi, lai darbs ar publiku būtu tiešs, nepastarpināts, bez trešajām personām. Domāju, ka cilvēki, auditorija ir jāuztver ļoti nopietni un dialogs jāveido bez starpniekiem.
Tu pirms brīža runāji par iestāžu ekoloģiju. Kā, piemēram, jūs veidojat savu publiku, kura kļūst par kopienu? Kāda ir galvenā atšķirība starp kopienām un vienkāršo publiku jeb mākslas un kultūras patērētājiem?
Šī ir ļoti svarīga tēma. Ar terminu "publika" (apmeklētāji) parasti domājam cilvēku grupu, kurai nav balsstiesību, nekādas kapacitātes un iespējas atbildēt. Ar amorfu un nedefinējamu grupu ir grūti uzbūvēt īpašu saikni vai ilglaicīgas attiecības, jo trūkst rīku un mehānismu. Lielākā daļa institūciju joprojām strādā tā – kuratori izveido izstādi, un līdz ar atklāšanu kuratora iesaiste projektā beidzas. Tad kāds to visu komunicē, interpretē, paskaidro. Iesaistās izglītības un mediācijas komandas. Tās strādā ar cilvēkiem, savukārt kurators ir pilnībā attālinājies un ir kā tāds neaizskarams rēgs. Tad ir atsevišķas mazākas interešu grupas, piemēram, pensionāri, veterāni vai māmiņas, kam tiek veidotas īpašas programmas. Nereti tās tiek veidotas, atsaucoties uz izstāžu saturu, tēmu. Taču šīs grupas otrreiz neatgriežas.
Muzejnieki lieto terminu "mērķauditorija", kam ir militāra izcelsme. Tas nozīmē, ka nomērķē un izšauj, gūst maksimālu atdevi un pēc tam noskata citu mērķi. Lielpilsētās ar milzu tūristu skaitu šis modelis strādā lieliski. Tomēr gadījumus, kuros publika spēj tikai patērēt iepriekš iepakotu saturu, es saucu par powerless socialization (bezspēcīga socializācija). Manuprāt, būtu jāstrādā citādi – jāmēģina veidot ilgtermiņa kopienas, kurās varam runāt par pēctecības rašanos. Tie ir cilvēki, kuri lieto izstādes un izpētes centru un kuri pēc tam sniedz atgriezenisko saiti. Rodas ciešas attiecības, draudzība ar cilvēkiem, kuri varbūt iepriekš pat ne reizi nav apmeklējuši tavu iestādi, taču kļūst par tās vēstniekiem. Ar šīm grupām iespējams strādāt atkal. Varbūt skanēs paradoksāli, bet SALT nestrādā publikas labā. Mēs esam priecīgi, ja publika vēršas pie mums. Pašlaik pie mums ir izstāde, kurā divas nedēļas strādās izpētes grupa. Izstāde var būt arī darbavieta.
Vai iespējams ignorēt, piemēram, tādu klasisku rādītāju kā apmeklētāju skaits? Kā šajā gadījumā atrast finansējumu un izvairīties no valsts un citu neoliberālās politikas īstenotāju diktētajiem nosacījumiem? Jūsu galvenais finansētājs taču ir banka…
Jā, mēs varam atļauties šādu izšķērdību. Tiesa gan, visas mūsu izstādes ir ļoti labi apmeklētas. Protams, tas nenotika uzreiz. Taču tagad cilvēki mums uzticas. Viņus uzrunā tas, ko darām. Pagāja četri gadi, līdz mēs ieguvām publikas uzticību. To nav iespējams iegūt ar vienu projektu. Tagad publika zina, ka, ja mēs ko darām, tas būs interesanti un ļaus padomāt.
Atgriežoties pie iepriekš jautātā – būt alternatīviem nav pats svarīgākais. Katrā vietā nepieciešams spert citus soļus, lai radītu pozitīvu vidi. Protams, dažiem patīk arī krāšņas izrādes, un arī šādiem projektiem vienmēr būs sava vieta. Taču SALT ar to noteikti nenodarbosies.
Vai pēdējo gadu pārmaiņas politiskajā situācijā ir ietekmējušas SALT darbību?
Mums joprojām ir ļoti atvērta struktūra, taču tā ir pieejama īpašām mērķgrupām, nevis plašākai publikai. Vispārējai auditorijai mēs veidojam izstādes, taču daudz nodarbojamies ar izpēti, nereti aiz slēgtām durvīm. Mums ir divas ēkas. Viena no tām, kurai bija ļoti atvērta arhitektūras struktūra, nesen tika slēgta uz nenoteiktu laiku. Tāpēc pašlaik mēs nevaram atļauties greznību būt sabiedriski atvērta institūcija. Otra celtne ir bijusī bankas ēka, un tās arhitektūra ir ļoti slēgta, kā cietoksnis. Tagad strādājam vairāk cietoksnī vai klosterī un mazāk publiskajā telpā. Tā ir mūsu atbilde pašreizējai politiskajai situācijai.
Brīdī, kad noteiktas idejas nav iespējams īstenot, ir lieki uz tām uzstāt. Tā būtu viltus varonība. Pats svarīgākais ir apzināties, ka institūciju laiks ir daudz ilgāks par politisko režīmu laiku un ka mūsu devums būs daudz svarīgāks par politiķu sniegumu. Šobrīd ir svarīgi, lai mūsu institūcija pasargātu cilvēkus, pētniekus, un tas mums licis nedaudz mainīt darbības principus. Šis ir brīdis, kad labāk būt klusākiem un padomāt.
Kāds ir tavs viedoklis par fizisko infrastruktūru, milzu ēkām, kuras daudzviet tiek celtas?
Man šķiet, ka ir pareizi celt pakāpeniski, virzoties uz priekšu un pēc nepieciešamības. Visi pazīstam tos gadījumus, kur investīcijas tiek izsmeltas, radot pašu infrastruktūru. Naudas izstāžu programmām pēc tam paliek vai nu ļoti maz, vai nemaz. No šiem piemēriem, šķiet, īsti neviens nav mācījies. Tāpēc ir svarīgi radīt savu ekoloģiju, ceļot, kad rodas šāda vajadzība. Ir nepieciešams kaut kādā veidā attīstīties. Celtnei vai arhitektūrai nekad nevajadzētu noteikt darba veidu. Jautājums jau nav tikai par izmēriem un apjomu. Manuprāt, tas jāformulē citādi. Pirmkārt, ir jāizprot apkārtējā situācija un vide. Pēc tam var runāt par iestāžu formu. Man šāda veida darbs šķiet ļoti aizraujošs.