Laiks pirms pirmizrādes režisoram Dmitrijam Petrenko ir saspringts. Uz Dailes teātri viņš iet kājām, lai pa ceļam varētu padomāt. "Dažas dienas pirms pirmizrādes, kad viss sāk salikties kopā un pēc kaut kā arī izskatīties, ir stresainas. Tāds interesants piedzimšanas mirklis. Priecē, ka mani un aktieru kopīgie meklējumi ir pakāpeniski aizveduši pie precīza rezultāta," viņš cenšas noformulēt sajūtas par Dailes teātra Kamerzālē iestudēto izrādi Brutāls un dēls. Tuvākās izrādes – 2., 3. un 6. decembrī.
Gerija Ouvena lugu no angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš. "Ir bijis, kad man piedāvā lugas, bet esmu arī atteicies. Meklēju pats. Bet šoreiz lugu atnesa aktieris Juris Žagars un teica, ka tā ir priekš smalka režisora. Paldies viņam, ka iedomājās par mani. Man luga patika, jo tur ir smalki psiholoģiski gājieni," stāsta D. Petrenko. Pats Juris Žagars izrādē gan nespēlējot. "Nav jau tā, ka viņš sev kaut ko vēlētos, bet viņš ir no tiem aktieriem, kas lasa, meklē, domā." Lomas jaunajā iestudējumā atveido Lauris Subatnieks, Vita Vārpiņa, Dārta Daneviča un Mārtiņš Počs vai Niklāvs Kurpnieks.
Izrāde it kā ir par tēvu un dēlu. Pusaudzim Liamam nākas pārcelties uz nekurienes vidu, lai dzīvotu kopā ar tēvu, kuru viņš vispār nepazīst. Liama tēvs ir īsts mačo, turklāt vēl dzīvo kopā ar apšaubāmas morāles sievieti. Ne jau velti tēva iesauka ir Brutāls. Protams, Liams jūtas nervozs un vientuļš, viņš buntojas. "Manā interpretācijā tik ļoti nav uzsvērts tēvs un dēls, bet izrāde ir par brutalitāti un trauslumu," skaidro režisors. "Tā ir divu vērtību sistēmu sadursme. Dēls ir hiperjūtīgs un ir spiests ieiet pasaulē, kur viss ir vienkāršāk, prastāk un brutālāk." Katrs var vilkt paralēles ar savu dzīvi, vismaz ar savām sajūtām konkrētās situācijās. "Lasot lugu, to jau jūt, vai tā trāpa šodienas stīgai un sajūtām," saka D. Petrenko.
Vai situācijai ir atrisinājums? Brutālais uzvar? "Dramaturgs modelē situāciju, un ir dota konkrēta atbilde. Bet mans uzdevums ir uzdot jautājumu – vai mēs tā gribam, lai tā notiek? Līdz ar to lugā ir parādīts, ka trauslums jau nav iedots uz mūžu un tas var jebkurā brīdī sabrukt. Trauslums nav stiprums, un tas pazūd. Jā, lugā ir redzama bojāeja. Izskaņa ir nevis pesimistiska, bet reālistiska," saka Dmitrijs. "Lai skatītājs pats spriež. Manā izpratnē tas ir traģiski. Bet luga ir tieši par to, ka kādam tas liksies normāli, bet citam tā būs traģēdija."
Pagājušajā un šajā sezonā teātrī intensīvi strādājot, D. Petrenko esot apjēdzis, ko negribot un ko un kā gribot darīt. "Esmu sapratis savu ceļu teātrī un mākslā. Spēju reflektēt, un man tas ir svarīgi. Rezervēti izturos pret uzslavām un kritiku. Esmu godīgs pret sevi un ceru, ka saprotu, kas man ir izdevies un kas nav. Uzslavas ne vienmēr ir patīkamas, jo reizēm kāds izrādē saskata to, ko es nepavisam neesmu mēģinājis pateikt. Tad tā jocīgi paliek."