Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Nedomā par tīģeri. Jāņa Joņeva stāstu krājuma Tīģeris recenzija

Jāņa Joņeva jaunā krājuma patiesais varonis ir nebeidzami kustīgais, izaicinošais cilvēka prāts, kurš spēj iztēloties itin visu, tomēr nespēj nedomāt par vēlmēm.

Sešdesmito gadu beigās Vladimiram Kaijakam kādā prestižā literārā žurnālā tika atteikta stāsta Mēmais publikācija ar argumentu: "Tas nav sociālistiskais reālisms. Kaut kāds -isms tas ir, bet nezinu, kas. Neviens tev to nedrukās." Tiesa, Kaijaks nebija ar pliku roku ņemams un, ar minēto redaktoru saderējis uz konjaku, ka kāds tomēr attiecīgo stāstu publicēs, derībās uzvarējis. Un tāpēc mums ir pirmais pēckara laika, kā pats rakstnieks tos apzīmējis, "dullo stāstu" meistars.

 

Sašķobītas realitātes ainas

Kā šobrīd liekas, ar Jāni Joņevu ir mazliet līdzīgi. Tiesa, par drukāšanas veto mūsdienās, par laimi, var neuztraukties, bet stāsti, kas publicēti tikko izdotajā krājumā Tīģeris, neapšaubāmi ir dulli pat no mūsdienu perspektīvas, un arī par tiem atbilstošo "ismu" īstas skaidrības nav. Taču ne jau tas šoreiz ir galvenais. Citējot pašu rakstnieku, šie stāsti ir "neadekvātu situāciju neadekvāti skaidrojumi", kuriem piemīt (un to nu grūti apstrīdēt) "kaut kāda nesaprotama oriģinalitāte".

Jāņa Joņeva stāstu radītā pasaule ir spilgti krāsains un vienlaikus smeldzīgi ironisks absurda teātris. Tās lauzītās kontūras atgādina kubismu, koši divdimensionālie krāsu triepieni – ekspresionismu. Filigrāni rotaļādamies ar kultūrcitātiem un žanriskām klišejām, Jānis Joņevs stāstos preparē cilvēciskā prāta līkločus, tomēr to centrā nav nedz Ādamsona personāžu "smalkās kaites", nedz – jaunākās literatūras kontekstā – Svena Kuzmina draiskulīgā sprēgāšana ap vēsturisko realitāti vai Baibas Zīles eksistenciālie meklējumi.

Jānis Joņevs runā pats savā balsī, kurā jūtami mēģina pārskandēt sava prēmētā un cildinātā debijas romāna Jelgava 94 uzlikto ikonisko metālnoti. Un tas izdodas. Tīģera pamatu veido sašķobītas realitātes ainas, kas risinās tajā pasauļu krustpunktā, kurā saduras dažādi uztveres slāņi, autoram nevienu no tiem nepasludinot par īsto.

 

Atsvešinātības nots

Krājumu ievada Intro, kurā apspriežas XX gadsimta sākuma ģēniji Henrijs Fords un Volts Disnejs; dialogam seko vesela virkne īsu monologu, kurus vēsta gan dažāda vecuma vīrieši un sievietes, gan tādi personāži kā citplanētietis, Saule un Pasaulē labākā grāmata. Šī uvertīra ievada stāstos, kuri katrs skanēs citādā atsvešinātības notī. Grāmatas noslēdzošo tekstu Outro savukārt vēsta viena balss: vai tas nozīmētu, ka dažādie saraustītie pavedieni pēc intensīvās "terapijas" ir savijušies vienā veselumā? Diez vai. Jāņa Joņeva spēļu laukumam tik acīmredzami risinājumi nepiestāv.

Aiz Intro tātad sākas deja starp realitātēm. Tur nu mums ir reklāmas aģentūras darbinieks, kurš kaimiņu biroja logā redz precīzu sava biroja kopiju, tikai tur saskatāmajās darbībās atspoguļojas paša kolēģu slēptākās emocijas. Cita gluži parasta likumpaklausīga vīrieša ķermenis kādurīt negaidot sāk neklausīt sava "saimnieka" veselajam saprātam un realizē visas tā neizpaustās, arī galēji asociālās, iedomas. Mums ir čaklais lasītājs Ervīns, kurš izmisīgi pūlas iecerētajai veikala pārdevējai nodot slepenu ziņu, pirkumiem izvēlēdamies, viņaprāt, zīmīgas produktu kombinācijas, jo no šo produktu nosaukumu sākumburtiem izveidojas mīlas vēstules – kuras meitene nepamana, jo savukārt cenšas nodot savu simpātiju signālus pavisam citā veidā. Mums ir lidojošo šķīvīšu meklētājs, kurš meklējumu laikā tāltālos džungļos uzduras savdabīgi pusmežonīgas, puspolitiskas sektas (kas, kā apgalvo autors, ir pavisam reāla) adeptiem. Mums ir personāžs, kurš cauri nelaikā aizslēgtiem kapsētas vārtiem iekrīt paralēlajā realitātē, kurā neeksistē Latvija, un vēl kāds cits iebumsījas realitātē, kurā Melnā kvadrāta autors ir nevis Maļevičs, bet Matiss.

Zīmīgi – Jāņa Joņeva personāži nejūt, ka viņos pašos būtu kādas izmaiņas; grūst un pārvēršas nevis iekšējais, bet ārējais, tā apliecinot, ka tveramā pasaule ir tikai vēl viens apziņas slānis. Tā pakāpeniski melnā miglā izzūd gandrīz visa zināmā realitāte stāstā Spēle: izrādās, ka taustāmā esamība atrodas jaunas meitenes apziņā, kura spēlē "ģeogrāfijas spēli", minot valstu galvaspilsētas. Tāpat diez vai ir nejaušība, ka vairāku stāstu personāžiem sakrīt personvārdi, – drīzāk tā ir autora rotaļāšanās, norādot, ka jebkurš no mums noteiktā realitātes šķautnē varētu izdzīvot citus "neadekvātus" notikumus. Tekstos kā savdabīgi disonējoša skaņdarba partitūrā dažādās variācijās nemitīgi atkārtojas divi motīvi: realitāte nav uzticama, un vēlmes nav izpaužamas. Tieši tur slēpjas krājuma nosaukuma atslēga.

 

Klātesošu sāpju punkts

Visu vēlmju piepildījuma garantija, prāto stāsta Teorija personāžs (šis turklāt uzskatāms par caurviju stāstu, kura ideju turpina vēl vismaz divi krājuma teksti), ir spēja par tām nedomāt. Kā pauž gudrais stāsta nosacītajā otrajā daļā Teorija. Turpinājums, galvenais ir nedomāt par tīģeriem. Nekad, nekad nedomāt par tīģeriem. Vai jūs spējat tieši šajā mirklī nedomāt par tīģeriem? Tā jau man šķita, ka ne. Tāpēc Jāņa Joņeva krājuma patiesais varonis – ja postmodernisma kontekstā par tādu runāt nav apgrēcība – ir nebeidzami kustīgais, dullais, izaicinošais, neiespējamas virāžas metošais cilvēka prāts, kurš spēj iztēloties it visu, tomēr nespēj nedomāt par vēlmēm, atvainojiet, tīģeriem. Ja ne par Bleika džungļu tumsā zvērojošo liesmu, tad vismaz par plīša tīģerēnu, kas stāstā Kāja karājas pie zagta džipa atpakaļskata spoguļa. Tīģeris Jānim Joņevam ir prāta spožo, neparedzamo starprealitāšu drifta iespēju ieslēg- un izslēgmehānisms vienlaikus.

Taču, protams, stāstu dullums nav pašmērķīgs, un autors netiecas tikai ar jaušami safantazētu situāciju palīdzību šokēt un kaut ko deklarēt. Ja vien lasītājs ir pietiekami asredzīgs, lai caurskatītu hiperbolizētās ainavas greizo spoguli, katrā stāstā rodams arī reāli klātesošu sāpju punkts, kuru autors cenšas šādā veidā eksponēt. Tieši eksponēt, nevis risināt. Taču, tāpat kā viduslaiku galmos āksti bija vienīgie, kuriem ar groteskas un farsa palīdzību bija ļauts teikt patiesību acīs visiem, arī monarham, Tīģera autors atļaujas bezkaunīgi kūleņot un rausīt aiz ūsām ne tikai lasītāja estētisko gaumi, bet arī veselu virkni prozas pamatlikumību (nu kaut vai aksiomu, ka stāstam būtu vēlams beigties ar vismaz nojaušamu atrisinājumu) un tieši ar šo neslēpto ķēmošanos piespiež sevī ieklausīties. Sākas, pieņemsim, it kā detektīvstāsts un izčab. Sākas mīlasstāsts un izčab. Un tieši šajā aprautumā, izaicinošajā blēņdarībā maskējas kaut kas no tīģera spalvu košuma. Vai mēs spējam vienu brīdi, tikai īsu brīdi patiesi neko nevēlēties? Kaut vai – izlasīt šo grāmatu? 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja