Latvijas teātru ābolu ķocis: Džons Neilands Dailes teātrī

Galvenais iespaids, noskatoties Kārļa Auškāpa izrādi, ir - laiks aizplūst. Populāri apdarinātajā Ādolfa Alunāna gabalā pārbaudi ar laiku īsti izturējušas Raimonda Paula dziesmas. Aktieri tās izpilda ar iedvesmu, publika atpazīst un priecājas - dzīva klasika. Citviet atjaunojumā pamatu priekam atrast grūti - 1982. gada joki šķiet novadējušies, daži bīstami balansē uz rasisma robežas. Aktieri spēlē gradācijā no nopietnas patētikas līdz «spilgto raksturu» kaleidoskopam, šķiet, pēc iedvesmas. Materiāla ironiskajam atsvaram - kvartetam -, kam nāktos komentēt notiekošo, režisors izrādē nav atradis vietu. Tāpat negribas ticēt, ka aktieri a priori neprastu apieties ar stilizāciju un grotesku. Jāpieņem, ka K. Auškāps to nav arī prasījis. Visspilgtāk tas redzams pie Rēzijas Kalniņas Trīnes, mazākā mērā - Artūra Skrastiņa Neilanda. Abi palaižas uz dabisko šarmu un štampiem, nevis veido tēlus, apvienojot psiholoģiskā un nereālistiskā teātra paņēmienus, ko prasa režisora, scenogrāfa Jura Dimitera un Jurates Silakaktiņas tērpu diktētā izrādes estētika. Asprātīgs Pēteris Liepiņš, epizodiski trāpīgi spēlē Intars Rešetins un Ģirts Ķesteris, tomēr šis fakts un trīs svaigie joki iestudējumu uz šaurās laipas nenotur. Pat paruna taču saka: vienā upē divreiz...

Līga Ulberte * * *

Džona Neilanda reanimēšanas iemesli ir viegli nojaušami - Dailes teātrim nav savu Skroderdienu, ar kurām noklāt sezonas pēdējās nedēļas līdz Jāņiem. Šis mērķis ir sasniegts - teātra zālē dārza darbiem un brīvdabas izklaidēm vislabvēlīgākajā laikā ir aizņemtas pat visas papildvietas ar nostalģisku atmiņu pārņemtiem, labticīgiem skatītājiem, kuri nākuši atcerēties, kā bija «toreiz», un dziedāt līdzi Paula kuplejām. To izrāde arī piedāvā, un neko citu laikam tak gaidīt nebija pamata. Dialogi un dziesmu teksti uzfrišināti ar dažām nevainīgām mūsdienu aktualitātēm, kas līdz satīras līmenim gan neaizvelk. Aktieru Rēzijas Kalniņas, Artūra Skrastiņa, Ģirta Ķestera, Ievas Segliņas, Arta Robežnieka un Intara Rešetina pašironija lielākoties ir gaumīga un brīžiem visnotaļ asprātīga, bet Pētera Liepiņa mestie «ritentiņi» raisa neviltotu apbrīnu. Vecā uzveduma galvenais atradums - asprātīgais un notikumus aktīvi rezonējošais mūziķu kvartets - šoreiz gan izskatās pagalam saguris. Ja nu tomēr kļūst pavisam garlaicīgi (kā diemžēl ik pa brīdim notiek), var iepriecināt sevi ar atmiņām, cik neatkārtojami savulaik pa skatuvi airējās Eduarda Pāvula Klumpočs.

Henrieta Verhoustinska * *

Neslēpšu, roka stiepās pēc 3. ābola par godu tam vecajam uzvedumam ar sārtvaidzi Trīni - Veltu Straumi - un allaž jautrā štimmē esošo Klumpoču - Eduardu Pāvulu, kuru patiesībā, šķiet, «redz» arī liela daļa šodienas skatītāju, pateicoties (vai par spīti?) acīmredzamajam. Bet tieši vecā uzveduma dēļ 3. ābols izpalika. Arī izrāde pirms 30 gadiem nebija šedevrs, bet tā bija sirsnīga, jautra, nesamākslota (vai manā bērna prātā tāda šķita?). Kāpšana otrreiz tai pašā upē ir neveikla: kāpēji paši īsti nesaprot, vai konfrontējas ar vecās dziesmuspēles naivo teatralitāti vai ironizē par teātra klišejām, vai tomēr nostalģiski mīlīgi mēģina izšaut vecos jokus - lai gan skatītāji, īpaši 1. cēlienā, diez ko smieklos neeksplodē. Vinnē aktieri, kas kā virvju dejotāji balansē starp bufonādi un pašironiju: A. Skrastiņš Neilanda un Ģ. Ķesteris Gribovska lomās. Citi dzīvojas starp klaju izsmējību (kā Rēzija Kalniņa apdullušās Trīnes tēlā), parodiju (Artis Robežnieks un Ieva Segliņa tautiskām lellītēm līdzīgo mīlētāju lomās) un sirsnīgu humoru (Jānis Paukštello Klumpoča tēlā, kā arī muzikālais kvartets). Līdz ar pavārgām kuplejām par šodienas politiskajām aktualitātēm (kas izklausās drusku pēc pakaļdzīšanās Nacionālā teātra Žurkas lauriem) rodas līdz galam neapmaisīta rasola iespaids.