Kristiana Brektes personālizstāde Arsenāls tiek pieteikta kā līdz šim vērienīgākā mākslinieka ekspozīcija, kuras veidošanu inspirējušas izstāžu zāles Arsenāls ēkas sākotnējās militārās funkcijas – nāves un kara motīvi kļūst par izstādes galvenajiem sižetiskajiem pavedieniem. Nāves, seksualitātes un reliģijas tēmas, kas veido būtisku laikmetīgās kultūras identitātes daļu, līdz šim ir bijis nerimstošs iedvesmas avots arī Kristianam Brektem. Arsenāla darbus caurvij māksliniekam raksturīgie tēli un izteiksmes līdzekļi, tematiski dominē nāves un ar to saistīto baiļu un šausmu ikonogrāfija. Gotiskā popkultūra mijas ar plastmasīgi tīrām formām, ko ik pa brīdim pārtrauc kāds huligānisks žests vai pusaudziska rupjība – Kristianam Brektem visnotaļ tipiski vandalisma akti ir par pamatu groteskam nāves apcerējumam.
Ņirdzoši makabriska noskaņa
Pašu izstādi varētu definēt kā izvērstu telpas instalāciju, nevis atsevišķu priekšmetu ekspozīciju. Šo sajūtu pastiprina dažādi objekti, kas dekoratīvi izvietoti izstāžu zālēs, piemēram, uz durvīm, grīdas un giljotīnas galotnē uzsēdinātie melnie kraukļi un tumšā stūrī guloša, knapi pamanāma "karavīra" figūra. Ņemot vērā, ka Kristians Brekte nopietni darbojas arī scenogrāfijas jomā, šādu paņēmienu lietojums nepārsteidz, un ekspozīcijas scenogrāfija šķiet veiksmīgākā tās daļa, jo māksliniekam ir izdevies radīt ņirdzoši makabrisku noskaņu. Tā panākta gan ar tehniskiem gaismas (jeb tumsas) un skaņas efektiem, gan pašu darbu spilgtajām vizuālajām formām, kas liek apstāties un rūpīgi aplūkot katru eksponātu.
Dažbrīd kliedzošā izteiksme balansē uz robežas ar lētiem atrakciju parku šausmu tuneļu efektiem, tomēr kopiespaids paliek gaumes robežās. Scenogrāfiskie efekti kulmināciju sasniedz dziļākās zāles ekspozīcijā – tā ir pilnībā pārvērsta par noskaņu dekorācijām, kuras sižetiskos apveidus mēģināts veidot ar attēliem no grāmatu dedzināšanas nacistiskajā Vācijā, Galgauskas raķešu bāzes un Nāves salas. Dokumentāli kailo informāciju mākslinieks ir mēģinājis apaudzēt ar psiholoģiski iespaidojošiem telpiskajiem efektiem – skaņas instalāciju un tumsā kā kautķermeņiem sakārtiem degvielas bāku pārkausējumiem. Nojaušu, ka mākslinieks ir centies radīt vizuāli iespaidīgu kara šausmu un baiļu metaforu, taču tās saturs ir palicis tukšs, redzamais padarīts par sajūtu ilustrāciju, nevis rosina skatītāju uz pārdzīvojumu.
Sveiciens Demjenam Hērstam
Arsenāla konceptuālais uzstādījums ir plašs un asociatīvi nekonkrēts, tāpēc formulēt, par ko īsti ir izstāde, nav viegli. Radīti dažādi objekti "Brektes stilā", tos caurvij ironiski kara, nāves un vardarbības attēlojumi. Laikmetīgās mākslas valodu pārzinošs un ar iztēli apveltīts skatītājs droši vien spēs saskatīt paralēles un atsauces uz dažādām vanitas un memento mori tēmām, uz ko vedina gan karš kā iznīcības simbols, gan vernakulārās fotogrāfijas kā taustāmas liecības par laikā zudušo. Arī paša mākslinieka izaicinoši ironiskā poza atgādina gadus divdesmit senas "jauno britu mākslinieku" (Young British Artists) izdarības, protams, jo sevišķi superstāra Demjena Hērsta interesi par dažādām nāves neiespējamībām cilvēka apziņā. Kā visnotaļ tiešs sveiciens Hērstam nolasās beigto varžu kolāža ar nosaukumu Karalauks.
Izstāde ir asprātīgu atsauču un ironisku simbolu caurblīvēta, taču tie nesaslēdzas kādā kopējā vēstījumā. Tā ir ironiska modernās nāves scenogrāfija bez izrādes, jo stāstījums īsti neveidojas, atsaucēm apraujoties pusvārdā un neļaujot noprast, vai jebkāds vēstošs stāstījums vispār ticis iecerēts. Arsenāls apliecina, ka Kristians Brekte veiksmīgi pārzina dažādus globālās laikmetīgās mākslas valodas kodus, spēj tos oriģināli interpretēt vizuālā līmenī, izmantojot tādas intonācijas, kas būtu atpazīstamas arī ārpus lokālās kultūras dzīves. Iespējams, nejauši, tomēr Kristiana Brektes darbi aktualizē to infantilo cinismu, kas kļūst par vispārpieņemtu pozīciju, saskaroties ar nāves, reliģijas un kolektīvās atbildības tēmu.
Šekspīriska mēroga jautājumus māksliniekam aizstāj smiekli un ķiņķēziņi, ko vistiešāk pauž blekmetālistu subkultūrai raksturīgo korpspeintu izmantojums. No vienas puses, tā ir psiholoģiski adekvāta reakcija, kas bailes no visa pastāvošā trausluma slēpj aiz provokatīviem tēliem, liekot tām izskatīties smieklīgām un maznozīmīgām. Tomēr māksliniecisks pārdzīvojums nevar būt pilnībā pakļauts psiholoģijas uzdevuma loģikai, tāpēc izstāde atstāj mazuma pēcgaršu un sajūtu, ka māksliniekam ir pietrūcis ierosmes piepildīt telpu un realizēt izstādes idejisko potenciālu pilnībā. Mazliet infantilā estētika netiecas pateikt skatītājam ko jaunu vai būtisku par visām šīm militārajām padarīšanām un arī nesniedz ievadtekstā solīto autora izpratni par "apdraudējumu mūsdienās", taču Kristiana Brektes radīto iespējams uztvert kā mūsdienu sabiedrības spoguli, no kura mums pretī raugās dumjā smieklu izteiksmē sastingusi gāzmaska.
Kristians Brekte
Izstāde Arsenāls
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 12. februārim
VVZ
XXL
raid