Adāmmašīnu remonta (darbnīca), benzīna zāģu remonta (darbnīca), bērnu ratiņu remonta (darbnīca)… – ar šādu visādu darbnīcu uzskaitījumu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas (NSRD) dziesmā sākās 1990. gadā izdotās Latvijas avangarda grupu izlases plates Ienāc ausīs otrā puse. Nu šis darbnīcu uzskaitījums iecirsts NSRD darbībai veltītās apjomīgās, pieklājīga ķieģeļa izmēra grāmatas vākā. Un iecirsts jeb iekalts – nevis ar krāsu uzdrukāts – šoreiz jāsaprot gandrīz burtiski: dziesmas Darbnīcas teksta izlasīšanai būs jāmeklē pareizais gaismas staru krišanas leņķis, savukārt cilvēks, kuram spēja redzēt laupīta pilnībā vai kuram radusies vēlme parakņāties pa grāmatplauktu pilnīgā tumsā, līdzās jau pieminētajām un citām realitātē sastopamām darbnīcām varēs ar pirkstu galiem uztaustīt arī pulksteņu siksnu pievilkšanas, kompasu adatu krāsošanas, kinētisko objektu apstādināšanas, makintoša skaitļotāju ātrās mazgāšanas, daiļo degunradžu ragu slīpēšanas un citas reālajā dzīvē nesastopamas darbnīcas, jo galu galā šis, kā jau solīts nosaukumā, ir nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas darbības pārskats.
Kā savulaik teikuši tās izveidotāji Hardijs Lediņš un Juris Boiko, "šī nosaukuma jēga ir tā paradokss, raksturojot to arī kā dzīves stilu kaut kur starp dzenbudismu un Kalifornijas haiteka filozofiju, interešu ziņā – avangardu un stilistikā – postmodernismu".
Ver, kur vēlies
Pirmo un arī desmito reizi paņemot grāmatu rokās, to varat atvērt jebkurā vietā, lai aplūkotu daudzos vēsturiskos foto, tekstu oriģinālus rokrakstos un mašīnrakstā, dažādos laikos un izdevumos publicētas intervijas, lai lasītu Lediņa un Boiko darbības aprakstus un viņu pašu pētnieciskos rakstus, Māras Traumanes, Pētera Bankovska, Liānas Langas un citu NSRD aktivitāšu liecinieku esejas. Sākuma daļā var iepazīties ar apjomīgu hronoloģiju, ko ievada Jura Boiko teiktais par notikumu secību – "koku zari krusto cits citu pareizā secībā" –, un to var attiecināt arī uz pieminēto grāmatas atvēršanu jebkurā vietā – ver, kur gribi, un tu vienmēr to atvērsi pareizajā vietā. Beigu daļā ir disko-, video-, biblio- un citas -grāfijas.
Šo izdevumu, protams, ir gaidījuši visi tie, kuri kopš 80. gadu vidus klausījušies NSRD ierakstus, kas tolaik netika oficiāli izdoti, bet izplatījās, interesentiem citam no cita tos pārrakstot magnetofona lentēs vai kasetēs. Tādu bija ļoti daudz, jo līdz ar grupu Dzeltenie pastnieki, kas arī sākotnēji spēlēja lielākoties Lediņa un Boiko dziesmas, NSRD piedāvāja kaut ko pavisam svaigu un neparastu Padomju Savienībā valdošajā muzikālās un arī jebkādas citas no ārzemēm plūstošās informācijas vakuumā. Liela daļa šo ierakstu aizrautīgo klausītāju pat nezināja, ka 1987. gadā iedzīvinātais jēdziens "aptuvenā māksla" attiecināms ne tikai uz muzikālo darbību, bet "apzīmē NSRD izplūdušās robežas starp mūziku, video, performancēm, tekstiem, dažādiem mākslas žanriem un vēlmi radīt jaunus tās izteiksmes veidus".
Nekas nav obligāti
Šī grāmata pelnījusi lēnu un rūpīgu izpēti – ātra izlasīšana dažos vakaros, lai pēc tam noliktu izdevumu plauktā turpmāk krāt putekļus, te nederēs. To varētu uzskatīt par enciklopēdiju vai mācību grāmatu. Tomēr obligātās literatūras statuss tai nepiemīt, jo, ja lasītājs nesajūt sevī patiesu interesi, izlasīšanai piespiedu kārtā nebūs nekādas jēgas un nejauši rokās nokļuvušo grāmatu var droši dāvināt tālāk kādam citam, kuram varbūt tā noderēs.
Ja NSRD ieraksti līdz šim nav dzirdēti un pat ja tie zināmi gandrīz no galvas, noteikti jāņem talkā Laura Vorslava izveidotā interneta lapa pietura.lv, kurā var noklausīties visus neoficiāli un oficiāli izdotos ierakstus. Arī tos, kas Hardija Lediņa mājas arhīvā glabājās vairākus gadu desmitus un pirms viņa nāves 2004. gadā netika publiskoti. Šī grāmata ir kā turpinājums daudzajām pagājušā – Hardija Lediņa – gada aktivitātēm, ar kurām tika atzīmēta viņa sešdesmitgade. Latvijas Laikmetīgās mākslas centram nodotā arhīva izpēte, kas notika, gatavojot izstādes, koncertus, diskotēkas un turpinot Bolderājas gājienu tradīcijas 2015. gadā, bija arī jāiegrāmato, lai atmiņas par pieredzēto ar laiku neizkūp gaisā. Ir padomāts par NSRD fenomena nozīmīguma uzsvēršanu arī starptautiskā mērogā – visi teksti grāmatā lasāmi ne vien latviešu, bet arī angļu valodā.
Labāk vēlāk nekā…
Varu iedomāties Hardiju ar milzīgu mugursomu lēni iepeldam kādā Rīgas vai jebkuras citas pasaules pilsētas krogā vai birojā ar nolūku izplatīt šīs grāmatas, un vismaz teorētiski tas varēja būt iespējams, ja divus gadus pirms Lediņa kāda nelieša aizsaulē aizsūtītajam Boiko izdotos realizēt ieceri izveidot NSRD katalogu jeb antoloģiju piecās burtnīcās. Taču jāatgādina divas sen zināmas patiesības – daudzi dižgari visplašāko atzinību visos laikos ir izpelnījušies pēc nāves un labāk kaut ko paveikt vēlāk nekā nekad.
Laipni lūgti NSRD un aptuvenās mākslas pasaulē – tikai vispirms saņemieties un atmetiet nomācošo un smadzenēs kā akmenī iecirsto pārliecību, ka visam šajā pasaulē jābūt konkrētam, viennozīmīgi saprotamam un prognozējamam.
Bārbala
Sirakūzietis