Režisors Alvis Hermanis, tāpat kā Jaunais Rīgas teātris, pie Fjodora Dostojevska romāna Idiots atgriežas otro reizi. Pirmā reize režisoram bija Cīrihes teātrī Schauspielhaus 2008. gadā izrādē Idiots. Romāna sākums, kurā, kā sava jauniestudējuma Melnais gulbis programmā stāsta pats Alvis Hermanis, "es paņēmu tikai kādas pirmās 20 lapas un burts burtā tās uztaisīju". Savukārt Jaunajā Rīgas teātrī Idiotu 1999. gadā iestudējis Viesturs Kairišs, un četri no tās izrādes aktieriem spēlē Melnajā gulbī. Pat galvenais varonis – kņazs Miškins – ir tas pats Kaspars Znotiņš, bet kā gan viņš ir mainījies šajā ceturtdaļgadsimtā! Es nedomāju tikai vecuma un citas fiziskās pārmaiņas. Un kā ir mainījusies izrādes veidotāju attieksme pret Dostojevski un arī pret teātri!
Jaunais vecais Miškins
Izrāde Melnais gulbis, kas ir romāna pirmās daļas (kopumā ir četras) pārcēlums, notiek pavisam jaunā JRT telpā – ar vairākām divviru durvīm un baleta stangu aprīkotajā kvadrātveida Jaunajā zālē. Zem augstiem griestiem novietots metāla siets, pa kuru izrādes sākumā augstu virs skatītāju galvām pastaigājas Kaspara Znotiņa Dostojevskis, klāstīdams par savu epilepsiju. Jau nolaizdamies uz grīdas, viņš pārtop par kņazu Miškinu, taču ārēji paliek tas pats bārdainais, izpūrušais, līdz jostas vietai kailais, notetovētais vīriņš vecās "trenuškās" un gumijas čībās. Šī loma ir izcils aktiera veikums. Uz kreisā pleca viņam ir Ļeņins un Staļins, uz muguras – krusts. Šis personāžs tupstas ar kājām uz krēsla un staigā gāzelēdamies, raisot aizdomas, ka četri gadi pavadīti, ne gluži ārstējoties Šveicē, bet gan aiz dzeloņstiepļu žoga.
Alvis Hermanis Melnā gulbja programmā Margaritai Ziedai stāsta: "Dostojevskis Miškinu ir tā uzrakstījis, ka man personīgi viņš asociējas brīžiem ar Rasputinu, brīžiem ar Hļestakovu, brīžiem ar Šarikovu, brīžiem viņš ir velns zina kas. Viņš ir pilnīgi tāds krievu mitoloģiskais hameleons." Līdzība ar Grigoriju Rasputinu – trako sektantu un mistiķi, kurš bija pietuvināts cara Nikolaja II ģimenei Pirmā pasaules kara laikā, – Kaspara Znotiņa atveidotajā Miškinā ir diezgan acīmredzama, turklāt kādā vietā romānā kņazs saka: pat hlistu draudze (kas oficiāli bija ārpus pareizticīgo baznīcas) ir labāka par katoļiem. Tika uzskatīts, ka Rasputins pieder pie šīs sektas.
Caur šo slimīgo krievu pārākuma sludinātāju ar ļaunīgi zibošajām acīm Kaspars Znotiņš absolūtā meistarībā ļauj skatītājam minēt, vai, piemēram, ainā, kurā viņš stāsta par šveiciešu meitenes glābšanu, no viņa plūstošā šķīstā labestība ir patiesība vai izlikšanās. Vai centieni glābt Nastasju Fiļipovnu nāk no labas sirds vai tomēr ne. Jo var būt abējādi. Vispār ar izrādē it kā uz kreiso pusi izvērstajām Dostojevska Idiota lasījuma un interpretācijas tradīcijām ir tā, ka visas šīs izmaiņas pamatotas… romāna tekstā.
Corps de ballet
Dzīvnieciskajam Miškinam krasā pretstatā ir glancētie, perfekti izdresētie, klasiskā baleta triko, mundierīšos un baleta "pačkās" tērptie (brīnišķīgs kostīmu mākslinieces Janas Čivželes darbs) sabiedrības locekļi, kas izjūt krievu kultūrai raksturīgo labvēlīgo interesi par "vientiesīti" Miškinu un vaļā muti klausās viņa atklāsmēs. Tas, ko ar JRT aktieru komandu izdarījusi bijusī Latvijas Nacionālās operas un baleta primabalerīna Zane Teikmane, kura iedīdījusi aktierus baleta pamatsoļos, ir kaut kas fantastisks.
Gulbju ezera soļus šeit izdejo ne vien divdesmitgadīgie, bet arī piecdesmitgadīgie un vecāki aktieri. Viņi kustas tik graciozi un – ja nepieciešams – tik sinhroni, arī dialogos saglabā tik staltu stāju, pēdu izvērsumu un izslietu kaklu, ka ironija un kariķējums, kas nepārprotami iekodēts šādā uzstādījumā, nolasās ļoti smalki. Tā nav brutāla parodija, tas ir tikai mazuliet deformēts skaistums. Protams, kad redzi aktierus ar vēderiņu, kuri cītīgi cilā triko iespīlētās kājas ar nostieptu purngalu, tas raisa smaidu, taču iecere skaidra – varoņiem ir svarīgi iederēties, būt smalkiem, lai tur vai kas. Ļoti pēc Dostojevska, ja atceramies augstāko sabiedrību Miškina un Aglajas saderināšanās ainā romāna noslēdzošajā daļā, no kuras uz Nastasjas Fiļipovnas dzimšanas dienu arī pārcelts Miškina kaismīgais monologs izrādē – tas pašlaik šokējoši izklausās kā krievu pasaules diženuma propaganda.
Gulbju ezers nav tikai ģeniāls Pētera Čaikovska balets ar kanonisku Mariusa Petipā un Ļeva Ivanova horeogrāfiju un uzreiz atpazīstamu melodiju un kustību partitūras krātuve – tiem, kas ir pieauguši Padomju Savienībā, tas ir arī padomju partijas un valsts līderu nāves simbols. Tolaik Gulbju ezeru radio un televīzija visu dienu raidīja, kad bija nomiris kārtējais vadonis un partijas darboņiem bija jāizdomā, kā to pavēstīt pilsoņiem. Tas, ka JRT iestudējumā nelielā melnbaltā televizorā visu izrādes laiku tiek demonstrēts Gulbju ezers, ir kā atsauce un vienlaikus rituāls žests, jo daudzi no mums labprāt sagaidītu Gulbju ezeru attiecīgajā kontekstā Krievijas televizoros arī šodien. Vienlaikus klasiskais krievu balets, kā uzsver režisors Alvis Hermanis un kustību konsultante Zane Teikmane izrādes programmā, ir teju militāras disciplīnas un kanoniskas, noslēgtas sistēmas iemiesojums, kura allaž pakļauta partitūras un horeogrāfa diktātam.
Prinči un princeses
Melnais gulbis nevienu brīdi neslēpj, ka darbība notiek 2024. gadā, nevis XIX gadsimta vidū. Lai gan laikmeti tiek sajaukti. Visi personāži sēž uz vienkāršiem, melniem konferenču krēsliem, savukārt uz sarecējušu asiņu krāsas sienas atveidotais milzu puskailā un tetovētā Dostojevska hiperreālistiskais portrets ir mākslīgā intelekta programmas ģenerēts. Tam informāciju bija ievadījis rakstnieks Vladimirs Sorokins, lai radītu darbus savai mākslas izstādei Gaišzilais speķis Berlīnē, un Jaunais Rīgas teātris no viņa šo attēlu iegādājies.
Visvairāk režisoru interesējuši tie Miškina laikabiedri, kuriem ir naudas un stāvokļa piešķirta vara, – kā Andra Keiša ar visām cilvēciskajām vājībām apveltītais lādzīgais ģenerālis Jepančins vai Gundara Āboliņa izsmalcinātais Nastasjas Fiļipovnas pavedējs Tockis. Kompozicionāli liela vieta atvēlēta arī baltajiem gulbjiem – Jepančinu ģimenes sievietēm. Savulaik pie Viestura Kairiša nospēlējusi Jepančinu vidējo meitu, nu Baiba Broka ir meitu māte Ļizaveta Prokofjevna – eksaltēta, bērnišķīga, ziņkārīga, taču ļoti labsirdīga būtne. Aminatas Grietas Diarras Aleksandra ir vispaklausīgākā un upurēties spējīgākā no meitām, Agates Kristas Adelaida ir sapņaina un smējīga māksliniece, savukārt Ingas Tropas Aglaja, kurai izrādē, salīdzinot ar romānu, ir diezgan maza vieta, ar precīzām detaļām – brillītēm uz baletiski iekrāsotajām acīm – veido neatkarīgas, izglītotas un izsmējīgas personības tēlu.
Iznesīgi un kaismīgi "baleta prinču" lomās ir Ritvars Logins kā patmīlīgais, ambiciozais Gaņa (viņš izrādē ieņem ļoti nozīmīgu vietu) un Jānis Grūtups kā "plašā, bet tumšā krievu dvēsele" Rogožins. Spriežot pēc impozantā skata un krāsās atšķirīgajiem tērpiem, kāda lielāka aina bija paredzēta Gaņas Ivolgina tēvam (Vilis Daudziņš) un māsai (Sabīne Tīkmane), taču viņi palikuši tikai kordebaletā. Žēl, jo man nemaz nebūtu grūti izrādi skatīties vēl pārdesmit minūšu ilgāk.
Es skatījos uz melno gulbi Nastasju Fiļipovnu – Kultūras akadēmijas studenti Evelīnu Priedi – Tocka stāsta laikā, kurā viņš vēsta par apkaunojošāko gadījumu dzīvē, un redzēju viņas sejā gan gaidas, gan naidu, gan vilšanos, kad izrādījās, ka Tockis nebūt nekaunas par to, ka pavedis viņu, gandrīz vēl bērnu. Iespējams, pagaidām aktrise vēl nav uzaudzējusi tos suģestējošās enerģijas muskuļus, kurus ik izrādē demonstrē vidējās paaudzes aktieri – JRT izcilnieki, tāpēc šīs Nastasjas Fiļipovnas liktenīgais iespaids uz visiem ceļā sastaptajiem vīriešiem nav pilnībā izskaidrojams. Tomēr Evelīnai Priedei ir visas iespējas – niansētu psiholoģisko spēli, muzikalitāti un baleta kustības viņa jau ir apguvusi. Veiksmīgs atradums ir jauniņā Nastasjas Fiļipovnas dubultniece, manā izrādes vakarā graciozā un izteiksmīgā Šarlote Puriņa, kura ne vien skaisti nodejoja solonumurus, bet arī nospēlēja riebumu pret Tocki pavešanas dejā un Nastasjas Fiļipovnas izmisumu pēc liktenīga lēmuma pieņemšanas.
Apvērsums
Izrāde Melnais gulbis izraisīja manī apvērsumu. Dostojevska kopotie raksti krievu valodā jau manā bērnībā bija vecāku grāmatplauktā, un es agri iemīlēju šo rakstnieku. Iedziļināšanos viņā veicināja studijas, kurās krievu teātrim un literatūrai tika veltīts daudz laika. Tobrīd man kā kultūrā lolotam bērnam šķita, ka viss Dostojevska un sudraba laikmeta filosofu paustais par krievu tautas izcilību, īpašo vietu citu tautu vidū un pasaules mēroga misiju – viss, par ko ar slimīgu apsēstību runā Miškins JRT izrādē, – attiecas uz tās talantiem, varbūt pat ģēnijiem mūzikā, literatūrā, tēlotājmākslā.
Šodien pēc Krievijas plašā un cietsirdīgā iebrukuma Ukrainā, okupācijas kara, kas ilgst nu jau vairāk nekā divus gadus, – un, manuprāt, pats briesmīgākais – pēc Krievijas tautas lielākās daļas atbalsta šai nežēlīgajai, iznīcinošajai vardarbībai – šķiet, ka šai kultūras izlolotajai idejai par krievu tautas pārākumu ir ārkārtīgi postošas sekas. Cik krievu mākslinieku izcilība ir saistīta ar to postu, ko sēj Krievijas karavīri Ukrainā un gatavi sēt arī citviet? Tas ir smags un grūti atbildams jautājums, ko uzdod arī JRT izrāde.
Melnais gulbis
JRT Jaunajā zālē 18., 23., 24.IV, 15., 16., 21., 22., 24., 25., 30., 31.V plkst. 18
Biļetes pārdotas