Ar seju pret mūri. Egona Spura fotoizstādes recenzija

Paldies! Noteikti apskatīšos! Par iekārtojumu - neesmu nekāda lielā spriedēja, bet man patika, ka Rīgas bildes pārsvarā bija tālākajā telpā - kā alas dziļumā, siltākajā vietiņā noglabātas.

Lēnija - Paldies par jauko komentāru. Liekas, Jūs esat no tiem, kas šo vidi izdzīvojuši, kas tai pieder. Kā Spuris pats. Daudz skaistu vārdu dzirdēts, bet maz ir tādu, kas nākuši no sirds. Kā Jūsējie. Paldies! Par izstādes iekārtojumu un izstādītajiem darbiem gan domas dalās visa kategoriski, jo ir cilvēki, kas var salīdzināt šo izstādi ar savulaik redzētajām. Vairumam skatītāju šādas iespējas nav. Daļu Spura darbu varat skatīt arī mājaslapā www.egonsspuris.com

Man gan izstāde vispirms bija cilvēcības, mājīguma, patiesi dzīva cilvēka jūtīgas sirds izrāde, protams, arī izcila estēta pasaule. Atminos, sešdesmitajos gados Grīziņkalna bērnudārzs robežojās ar augstu ugunsmūri. Daži bērni skrubināja no ķieģeļu starpām kaļķi un kāri ēda, citi biedēja, ka tas beigsies ar ātru un drošu nāvi. Dažkārt šķiet, ka mēs visi esam mazliet miruši, piemēram, kad skaties līdz asarām vienkāršās un sirsnīgās Spura bildes.

Talants. Tik daudz sarakstīt un neko nepateikt. To ne katrs māk.