Ieva Rozentāle *
Asiņainas lelles, policijas mašīnas, vīri cietumnieku tērpos un skrejlapu lietus ar pakaļdzīšanos provokatorei… Tik trauksmainas emocijas gan neseko pretrunīgajai personībai Herbertam Cukuram veltītā mūzikla laikā staļiniskās arhitektūras paraugzālē Rīga. Producents apzināti uzņemas milzu atbildību, iespiežot mīklām pārslogoto Cukura likteni mūzikla formātā. Balanss uz naža asmens. Izvēlētie izteiksmes līdzekļi pavēl ticēt Cukura varonībai – sākumā mazs zēns, naivs sapņotājs ar rotaļlidmašīnu rokā, kuram vējš galvā, vēlāk pievilcīgs, drosmīgām idejām aizrāvies vīrietis (Juris Jope) viendabīgā temperamentā pāris aizkustinošās epizodēs izdzīvo mūziklos obligāto mīlasstāsta līniju, kam diemžēl seko samērā plakātiski dialogi ar dažādu varu iemiesotājiem. Izrādes scenogrāfija ir nabadzīga, nepārliecinoša, horeogrāfija samērā tradicionāla, stāsta dramaturģija – nepietiekami izstrādāta, lai arī aktieru ansamblis dara, ko var. Dažas izteiksmīgas muzikālās epizodes piešķir krāsu notiekošajam, lai jau pēc brīža liktu šaubīties par stāsta lietderību. Izmantotie banālie kodi, tādi kā varoņa baltais krekls (lasi – pozitīvs tēls) vai bērns pie viņa rokas (aicinājums uz līdzjūtību), it nemaz nerosina analizēt personības pretrunas. Žanrs novelk savas robežas, primitivizē tematu līdz bezjēdzībai, un, kamēr vēsturnieki meklē patiesību, tikmēr izrāde pielej ugunij eļļu. Vai bija to vērts? Sarežģīti.
Daiga Mazvērsīte ****
Ja mūzikla Cukurs. Herberts Cukurs idejas autors Juris Millers būtu vairāk nodarbojies nevis ar tiesu darbiem ar pirmo libretisti Andru Manfeldi un atvairīšanos no projekta kritiķiem, bet gan ar pienācīgu iestudējuma muzikālo un scenogrāfisko realizāciju, domājams, šis būtu kļuvis par lielu notikumu Latvijas mūzikā. Pašlaik uzvedums ir krietni amatierisks – pavadījuma fonogramma vājina komponista Jāņa Ķirša visādi uzteicamo veikumu, kur gan prasītos izvērst varoņu muzikālos raksturojumus. Cukura galvenā liriskā tēma par debesīm paliek galvā, pateicoties Jura Jopes lieliskajam dziedājumam, savukārt tēlojums aprobežojas ar neitrālām krāsām. Pat spilgtāks izdevies Ata Auzāna negaidīti pārliecinošais Mutiņa–Mutina tēls, arī dziedošā zēna – Marisa Daniela Ķirša – iesaiste izrādē ir libreta pamatots un ļoti aizkustinošs elements. Artistiski un koši ir vokālās grupas Framest dziedātāji, Ivo Grīsniņš-Grīslis un Miervaldis Jenčs, savukārt Jolantas Strikaites daiļā Milda liekas izkāpusi no antīkas operas. Patiesībā jau lidotāju uz Gambiju pavadīja divus gadus vecais dēls Gunārs, bet mūziklā pieminēta vien meita Antineja, citādi Pēterim Dragunam un dialogu autoram Milleram kopumā izdevies veiksmīgi iezīmēt vēsturisko kontekstu un Cukura paveiktā nozīmi. Vizuāli gan šis "kamermūzikls" izskatās pēc uzmetuma – akūti nepieciešamas videoprojekcijas un gaismu efekti, un pirmām kārtām jau – "dzīvā" instrumentālā mūzika kā Ķirša lieliskajā debijā mūziklā Klase 2007. gadā!
Inese Lūsiņa **
Librets ir dramaturģiski vājš, savukārt Jāņa Ķirša komponētā mūzikla Cukurs. Herberts Cukurs muzikālais materiāls dažās ainās uzrāda spilgtu melodisko, emocionālo un tēlaini raksturojošo potenciālu, tomēr iestudējumu itin visos mākslinieciskajos aspektos vajā tās pašas hroniskās kaites, ar kurām sirgst visas iepriekš Latvijā tapušās antreprīzes izrādes. Nojaušams, ka izpildītāju izvēlē noteicošais bijis, kuri aktieri, dziedātāji vai šo jomu amatieri attiecīgajā brīdī bijuši brīvi. Vēl pavisam zaļā ansambļa kvalitāte un nesaskaņotā kustību valoda atklāj, ka iestudējuma noslīpēšanai pietrūcis laika. Lakoniskā scenogrāfija, kas aprobežojas ar vienu mobilu estakādi, liecina par naudas trūkumu un rūpi, lai tikai būtu ērtāk izrādi vadāt pa Latviju. Rēķinoties, ka ne vienmēr būs pieejami pavadošie mūziķi, dzīvā mūzika aizstāta ar pavadījuma ierakstu, kas savukārt liedz solistiem īsti atraisīties pilnasinīgai tēlu atveidošanai. Juris Jope tomēr atzīstami tiek galā ar titullomas vokālo partiju, taču – lielā mērā ziedojot tēlojumu. Tas, cik pārsteidzoši spilgti uzrunā visiem režīmiem veikli kalpojošā Mutiņa – Latvijas vēstnieka, NKVD virsnieka un SS virsnieka – raksturs, atklāj, ka Ata Auzāna potenciāls ir daudz plašāks par ierasto populāru dziesmiņu izpildītāja ampluā. Kopumā mūzikls paliek veiksmīgāku un blāvāku epizožu virknējuma līmenī, lai gan tieši te varētu tapt iespaidīga, pretrunu plosīta personības un laikmeta drāma. Izdevies tikai aktualizēt tēmu, kas vēl joprojām nav izmeklēta līdz galam. Uz to mākslai ir tiesības.
Pekstiņš
Simcha Fridman