Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Diskusija: Kā latviešu romānu dabūt laukā no Latvijas

Ja mums ir mērķis – izvest to literatūru pasaulē –, mēs uz to ejam. Vienkārši, kā ķīniešu karavīri uz Padomju Savienības robežu

Sarunā pie apaļā galda piedalās: tulkotāja Kaija Straumane (turpmāk K. S.), literatūrzinātniece, apgāda Zvaigzne ABC Latviešu literatūras redakcijas vadītāja Bārbala Simsone (B. S.), izdevniecības Dienas grāmata direktore un galvenā redaktore Dace Sparāne (D. S.), Latvijas Literatūras centra (LLC) direktors Jānis Oga (J. O.), rakstnieks, žurnāla Domuzīme redaktors Osvalds Zebris (O. Z.), rakstnieks, Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Jundze (A. J.)

Sāksim ar Jāni. Parastais latviešu viedoklis ir, ka nekam nav naudas. Ko LLC darītu Londonas Grāmatu svētkos 2018, ja jūsu rīcībā būtu visas pasaules nauda?

J. O. Nauda savā ziņā ir arī bīstamība. Tāpēc savā ziņā tie grūtie gadi, kam mēs esam gājuši cauri, nemaz nav bijuši tik slikti, kā izskatās, jo ir uztrenējuši muskuļus gan LLC, gan tulkotājiem, gan arīdzan autoriem.

Nauda izlutina. Bagātīgie Skandināvijas valstu granti faktiski pasaulē ir radījuši situāciju, ka apgādi vairs nav ar mieru izdot grāmatu tāpēc vien, ka tā viņiem patīk, ka viņi novērtē tās spožumu vai autora talantu, bet uzreiz interesējas par atbalsta iespējām un kā šo grāmatu būs iespējams pārdot. Interese kļūst komerciāla. Tas sakāms gan par prozas, gan – vēl jo vairāk – dzejas izdevējiem. Tā nu būtu tā galējība, kurā mēs nevēlētos nokļūt, pat ja mums būtu ļoti daudz naudas. Taču, ja šī nauda būtu un, kas ir svarīgākais, ja šīs naudas apjomu varētu paredzēt vairāku gadu garumā uz priekšu, ideāli būtu atrast noteiktu skaitu tulkotāju, kuri būtu ar mieru visu savu darbalaiku un ne tikai – visas savas domas – veltīt latviešu literatūras tulkošanai. Proti, mums būtu jāspēj nodrošināt cieņpilna iztika vismaz 12–15 tulkotājiem, līdzīgi, kā tas ir ar tulkotājiem no skandināvu valodām svešvalodās – ka ir pieprasījums un ir arī garantijas.

Kaija, ko saki tu kā tulkotāja, kura jau vairākus gadus tulko no latviešu valodas un vienlaikus strādā izdevniecībā, kas izdevusi latviešu darbus?

K. S. Esmu iztulkojusi tikai divus darbus – Zigmunda Skujiņa Miesas krāsas domino un Ingas Ābeles Paisumu. 2010. gadā iesāku maģistra grāda mācības un to ietvaros arī sāku tulkošanu. Paisums saņēma atbalstu no Latvijas. Izdevniecība pieteicās atbalstam, un to atbalstu paveicās dabūt. Kā maza izdevniecība mēs esam atkarīgi no atbalsta. Tas mazāk sedz tulkotāja izmaksas, vairāk izdošanas izmaksas, un ir ļoti svarīgi.

Kā Ričmondas izdevniecība Open Letter Books nonāca līdz latviešu literatūras izdošanai? Tas bija tavs pirksts?

K. S. Tieši latviešu literatūras – jā. Bet viņi jau bija izdevuši vienu lietuviešu autori un tikušies arī ar LLC pārstāvjiem. Paisumu sāku tulkot maģistra darba ietvaros, un sagadījās, ka izdevniecībai bija interese. Vienlaikus es arī sāku strādāt šai izdevniecībā kā štata darbiniece – gan kā tulkotāja, gan redaktore.

Man ir izveidojies viedoklis, ka līdz šim par latviešu literatūras tulkojumiem citvalodās mēs ļoti lielā mērā varam būt pateicīgi tulkotājiem fanātiķiem, kuri tam veltījuši daļu mūža. Juris Kronbergs, Matiass Knolls, Margita Zālīte, Margita Gūtmane, Astrīde Ivaska... ikviens no viņiem un arī citi... Kā ir šobrīd? Kurš bīda darbus "ārup"?

B. S. Tas ir viens variants: tulkotājs, kurš deg par kādu darbu tik ļoti, ka vēlas tulkot. Otrs variants ir personiskie sakari starp latviešu izdevēju un ārvalstu izdevējiem, kas tiek stiprināti un veicināti dažādos grāmatu tirgos pasaulē. Bieži vien izdevniecību pārstāvji gadu gaitā kļuvuši par draugiem, un tad apjautāšanās "kas jums jauns?" kļūst arī par apmaiņu ar grāmatām. Vismaz Zvaigznes ABC grāmatu tulkojumi uz citām valodām notikuši lielākoties šādā veidā. Un vēl – galvenokārt tās bijušas bērnu grāmatas.

Dace, tavi (Dienas grāmatas) autori taču arī izdoti vairākās valstīs? Inga Ābele, Jānis Einfelds, Nora Ikstena...

D. S. Paisums ir izdots jau vairākās valstīs. Viens J. Einfelda garstāsts izdots japāniski. Dažādos kopkrājumos ir vairāku autoru darbi. Tūlīt Vācijā iznāks Margaritas Perveņeckas krājums Visi koki aizgājuši.

Tomēr man jāteic, ka procesi notiek ļoti, ļoti lēnām. Piemēram, Ingas Žoludes stāstu krājums Mierinājums Ādama kokam, kuru visiem ārvalstu izdevējiem vajadzēja akurāt, tiklīdz tas saņēma Eiropas Savienības balvu literatūrā, visi līgumi, kas ir saslēgti ar daudzu ES valstu izdevējiem, tā arī stāv, jo viņi visi gaida, vai saņems ES atbalstu darba tulkošanai un izdošanai.

J. O. Zinu, ka šogad Mierinājums Ādama kokam iznāks Polijā.

D. S. Ir jau ļoti svarīgi, kā mēs ieguldām Latvijas puses līdzekļus. Jo, ja mēs naudu tulkošanai un izdošanai iedodam mazai izdevniecībai ar niecīgu kapacitāti, jā, viss notiek, viņi izdod. Iemet šo darbu Visumā... un tur viņš arī paliek. Ir jau skaisti, ir iztulkots, ir izdots, bet, manuprāt, ir jādomā arī, kas ar šo darbu notiks tālāk.

Protams, ja darbs ir iztulkots angliski, kā I. Ābeles Paisums, jau ir tas taustāmais objekts, proti – valoda, kuru zina liela daļa lasītāju. Tad grāmatu var pārliecinošāk piedāvāt lielām izdevniecībām, var izdot citās valstīs... Taču, ja grāmatas starts ir tulkojums uz slovēņu valodu... tas, protams, ir forši, un to vajag darīt, taču latviešu literatūras popularizēšanai tas neko nedod, jo nav šī tālākā procesa.

Lielākā tiesa no jums paši raksta. Cik lielā mērā jums ir svarīgi, lai darbs tiktu iztulkots – un ne tikai slovēņu vai kādā kurdu dialektā, bet lai tā būtu angļu vai vismaz vācu valoda?

O. Z. Tas ir izšķiroši svarīgi, protams. Līdzīgās diskusijās mēs agri vai vēlu nonākam pie latviešu literatūras un latviešu autoru konkurētspējas pasaulē, un tad tas ir izšķirošs faktors – cik daudz un kādās valodās darbs tiek tulkots.

Runājot par tālāko procesu – te mēs nonākam pie grāmatu turpmākā likteņa jeb virzības tirgū, kā mārketinga valodā saka. Gatavojoties šai sarunai, paskatījos internetā un atradu virkni reklāmas aģentūru, kas specializējas grāmatu mārketingā. Milzīga daļa darba ir sociālo mediju integrēšana mārketingā, ļoti daudz atkarīgs no paša autora. Viņam jābūt aktīvam un daudz jāiesaistās pašam.

Tad nu mēs nonākam pie plašāka jautājuma: vai varam atrast veidu, kā dažas grāmatas vai dažus desmitus grāmatu, pieņemot, ka tās ir iztulkotas un mums ir resursi, virzīt tālāk? Tas būtu loģisks solis, jo – varam paprasīt Jānim! – visas aktivitātes grāmatu tirgos, protams, ir labas un vajadzīgas, tomēr tās tiek maz pamanītas.

Pērnruden, vēl pirms došanās uz Frankfurtes Grāmatu mesi, biju Gruzijā. Tur lasīju, ka saistībā ar to, ka Gruzija būs viesu valsts 2018. gadā Frankfurtes Grāmatu mesē, premjerministrs pērn (tātad 2014. gadā!) jau ir bijis Frankfurtē, ticies ar meses direktoru, personiski uzņemas šefību par šo pasākumu un devis rīkojumu par valsts naudu iztulkot 300 gruzīnu rakstnieku grāmatas. Kas notiek pie mums?

D. S. Tā gan Gruzijā var būt arī tikai tāda poza – Levans (Levans Beridze, gruzīnu rakstnieks, kurš nu jau vairākus gadus dzīvo Latvijā – red.) stāstīja, ka tieši pēdējā laikā grāmatnīcas Gruzijā veroties ciet cita pēc citas, arī izdevniecībām esot grūti laiki un Gruzijā šobrīd nav kam piedāvāt izdot tulkotas grāmatas.

A. J. Svarīgi ir tas, ka mums nav politikas. Un, ja nav politikas, nekas arī nenotiek. Nauda ir jāiegulda uz priekšu, ar riktīgi tālejošu plānu.

Reiz viena no bijušajām kultūras ministrēm man jautāja: kad latviešiem būs Nobela prēmijas laureāts? Es atbildēju: kad mēs ieguldīsim tā, kā norvēģi iegulda Jū Nesbē, tad pēc gadiem piecpadsmit divdesmit mēs arī dabūsim, varbūt. Bet vispirms ir jāmainās attieksmei pret latviešu literatūru tepat, iekšpusē. Jo skolu bibliotēkās vienkārši nav jaunāko latviešu grāmatu, ja ir – tad viens vai divi eksemplāri, un no klases pāris varbūt izlasa.

Ir vajadzīgi strukturāli pārkārtojumi domāšanā. Latviešu literatūra ir veids, kā popularizēt valsti ārpus Latvijas. Daudz efektīvāk, nekā uztaisot kaut kādu stulbu klipu par zemi, kas dzied, vai par kaut kādām zilām govīm un tad paši sev aizkustinoši drillējot. Ja mums ir mērķis – izvest to literatūru pasaulē –, tad mēs uz to ejam. Vienkārši, kā ķīniešu karavīri uz Padomju Savienības robežu. Jāiet ilgus gadus. Ja ir vajadzīgi labi tulkotāji, mēs rīkojam mācības vajadzības gadījumā un nodrošinām viņus pēc tam ar darbu, lai tas nav tāds jocīgs hobijs.

Un, protams, arī latviešu literatūras popularizēšana šepat, lai mēs paši pamanām, ka mums tā literatūra ir un ka tā ir dzīvotspējīga.

J. O. Es domāju, ka mēs jau ļoti strauji ejam šajā virzienā un ļoti daudz arī ir izdarīts. Kaut vai tā pati sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts – ka Kultūrkapitāla fonds varēja pateikt un arī īstenot, ka 15 mūsdienu latviešu prozaiķiem tiek dota iespēja rakstīt romānu, piesakoties uz vienreizēju stipendiju. Četri tūkstoši eiro, ko katrs saņēma, protams, nav liela summa, izdalot to uz laiku, tomēr tā deva iespēju profesionāliem rakstniekiem netraucēti strādāt ar uzdevumu – sarakstīt romānu. Nevis paralēli skriet, rakstīt scenārijus, rakstus, blogus – jebko, lai tikai nopelnītu. Šis, manuprāt, ir pagrieziena punkts, jo, lai kā mēs cienītu klasiku un pirms desmit divdesmit gadiem sarakstītus darbus, šobrīd pasauli interesē mūsdienu literatūra, tā, kas top šajā brīdī. Popularizējot šos romānus un autorus, ir jābūt gataviem, ka tiks prasīta arī otrā un trešā grāmata, lai viņus šajā pasaules literatūras arēnā uzskatītu par pilntiesīgiem jaunienācējiem.

Un otrs – Latvija ir pirmā un joprojām vienīgā Baltijas valsts, kurai jau pagājušā gada maijā ir apstiprināts budžets dalībai Londonas Grāmatu gadatirgū 2018. gadā. Pateicoties ļoti striktai un nelokāmai kultūras ministres Daces Melbārdes nostājai un valdības, tostarp premjerministres, atbalstam, kura pateica: mums tas ir jādara. Šis finansējums būs no nākamā gada.

Ko tas ietver?

J. O. Tas ietver latviešu rakstnieku darbu tulkojumus, atbalstu izdevējiem un arī atbalstu latviešu rakstnieku dalībai dažādos angliski runājošo valstu literāros pasākumos. Gan literatūras festivālos, gan grāmatu gadatirgos. Ļoti liels atbalsts būs arī izglītībai. Sauksim to par tālākizglītību vai mūžizglītību, bet tas ietvers gan mācības tulkotājiem, gan atbalstu rakstniekiem – jo aizbraukt uz festivālu ir viens, bet pārliecinoši tajā uzstāties ir kas cits.

Nesen Jānis Oga ārkārtīgi detalizēti raksturoja "vidējo patīkamo" rakstnieku, kuru viegli varētu "iesūtīt" Eiropā. Īsumā tas skanēja šādi: atraktīvs četrdesmitgadnieks ar labām angļu valodas zināšanām, humora izjūtu un prasmi savaldzināt publiku uzstāšanās reizēs.

A. J. Nū, ar šādu vidējo mēs ātri vien iebrauktu eirodziesmas grāvī. Rakstniekam ir jāmāk rakstīt, tas ir galvenais. Viņš var nemācēt trīs vārdus skaidri izrunāt. Te iestājas brīdis, kad pie darba jāķeras tiem cilvēkiem, kas māk to grāmatu tālāk pārdot, kā sacīja Osvalds.

B. S. Tad pie darba ķeras reklāmas daļa un ir rullīši jūtūbē un viss pārējais. Mēs daudz ko esam mēģinājuši darīt. Bet man ir jautājums Jānim par šo atbalstu: kurš būs tas, kas izvēlēsies, kuriem autoriem un darbiem piešķirams atbalsts?

J. O. Tas noteikti būs ekspertu ziņā. Tā būs ekspertu komisija, kuru mēs cenšamies izveidot iespējami plašu, ietverot arī mūsu ārzemju kolēģus, kuriem skats ir objektīvāks, kuri nav tieši saistīti ar Latvijas literatūru.

Man arī jautājums Jānim: kas šobrīd notiek ar romānu Jelgava 94?

J. O. Ļoti ceru, ka nebūs kā ar Mierinājumu Ādama kokam, šobrīd jau ir skaidri zināms, ka iznāks franču tulkojumā, uz to mēs liekam lielas cerības – ka tas palīdzēs arī citām valodām –, un ir pabeigts darbs ar tulkojumu norvēģu valodā. Gatavs ir arī angļu tulkojums.

Taču es vēl gribu piebilst pie Osvalda sacītā: reklamēt kāda apgāda izdotu grāmatu svešvalodā, ja pats apgāds tajā neiesaistās, ir neiespējami. Mēs parasti cenšamies atrast līdzekļus, lai autors var aizbraukt, bet te iestājas arī Daces minētais: vai pašam apgādam ir kapacitāte un ieinteresētība "mārketēt" attiecīgo grāmatu.

D. S. Es te domāju mazliet citādi – vēl pirms grāmatas izdošanas ir jāpopularizē autors. Jāieinteresē – piebāžot ēteru citās valodās ar to, cik šis rakstnieks ir lielisks.

Es te vēl papildinātu Daci – mūsu gadījumā tas var būt ne tikai atsevišķs rakstnieks, bet arī valsts, piemēram, kā mēs Londonā sevi pasniegsim: KĀ tie latvieši raksta, ak, KĀ viņi raksta!

D. S. Jā.

B. S. Kad mums bija tikšanās ar Aleksandru Bihleri (tīkla Literatūra pāri robežām direktore – red.), viņa tieši pieminēja, ka lielākoties interese par tulkoto prozu ir mazajiem izdevējiem, kuriem nav tās kapacitātes, tāpēc tas būtu īsti vietā.

Atgriežoties atkal pie tēmas, jautāšu Arno: par LLC darbiem mēs zinām, uzmanīgi sekojam ikvienam Jāņa solim, bet ko dara Rakstnieku savienība? Tu tagad esi jaunais priekšsēdis. Ko tu darīsi?

A. J. Ir ideja – un to arī vajadzētu darīt – kopā ar Jāni (LLC) un visiem citiem ieinteresētajiem cilvēkiem un organizācijām domāt, kā izveidot šo tālejošo ilgtermiņa politiku, kurā ir ļoti daudz elementu: gan tulkotāji, gan teksti un tā, – tur nevar izraut kādu vienu posmu un mesties apdarināt, jādara viss reizē. Radīt shēmu, pēc kuras mēs varētu darboties. Finansējumam vajadzētu būt zināmam uz kādiem desmit gadiem, nevis vienu gadu nauda ir, trīs – nav. Tad tos gadus strādāt, īstenojot visu šito, un pēc tam skatīties, kādi ir rezultāti – jo mēs nezinām, kādi būs rezultāti, netēlosim, ka esam baigie eksperti. Pašmāju elektriķi, kas grābstās gar vadiem aizsietām acīm. Taču arī pieredze kaut kā ir jāiegūst. LLC jau ir guvis zināmu pieredzi šajos gados, arī to vajadzētu racionāli izmantot.

Rakstnieku savienībā katrs rakstnieks grib, lai viņu tulko, tas ir normāli – izraušanās Eiropā un pasaulē latviešu rakstniekam var būt veids, kā dzīvot un strādāt literatūrā. Ļoti svarīga ir sazobe starp autoru, izdevēju un tulkotāju.

Te man gribētos jautāt Prāgas Kārļa universitātes lektoram Pavelam Štollam: tik daudzas meitenes Prāgā mācās latviešu valodu, un kur viņas visas paliek? Kur ir tā iztulkotā latviešu literatūra?

Tātad viens svarīgais ķēdes posms ir tulkotāju audzināšana.

A. J. Jā, tulkotāji ir svarīgi. Bet arī autoriem jābūt. Par to pašu otro trešo romānu – ir svarīgi dot iespēju to uzrakstīt. Jābūt stipendijām. Lai varētu strādāt, arī rakstniekam ir jābūt paēdušam un jāspēj samaksāt rēķinus par dzīvokli.

O. Z. Es piedalos tavā shēmā, Arno. Arī man ir idejas, kā to papildināt. Mana absolūta pārliecība ir, ka tam, kas ar mūsu darbiem notiek ārvalstīs, arī ir liela nozīme šeit pat, Latvijā. Redz, kad mēs par tiem darbiem sadzirdam "no turienes", arī Latvijas mediji un cilvēki darbam pievērš daudz lielāku uzmanību. Runājot par reklāmu un mārketingu ārpus Latvijas, gribu uzsvērt divas lietas: pirmkārt, mēs nerunājam par tradicionālu kampaņu kā filmās, kur Londonā apkrāso divstāvu autobusus un brandmūrus. Tādus izdevumus mēs visdrīzāk nevarēsim atļauties nekad.

Nezinu, ar kādiem šķēršļiem ir saskāries Jānis (LLC), bet mani arvien vairāk sāk interesēt, kā to citur dara, cik tas maksā, un esmu sapratis, ka interneta un sociālo mediju loma ir ļoti liela un arī autoram pašam ir ļoti jādarbojas līdzi. Otra lieta, ko gribu uzsvērt, ir: reklāma un mārketings ir tāds pats ikdienas darbs kā jebkurš cits. Ir vajadzīgs kāds, kas to darīs!

Ja es tagad uzņemtos šefību par Bārbalas grāmatu, kura ir tikko iztulkota un kuru izdos Skotijā, man ir jāizpēta situācija Glāzgovā un Edinburgā, jāzina, vai tur ir latvieši, kas varētu palīdzēt, kur spieto potenciālā mērķauditorija. Jo var jau uzfilmēt klipiņu un vienkārši ielikt feisbukā, bet saprātīgi būtu strādāt mērķtiecīgi.

B. S. Te jau arī ir problēma. Latvijas izdevēji pārzina Latvijas situāciju un, izdodot grāmatu, apzinās mērķauditoriju, kā arī apzinās iespējamos ceļus, kā šī auditorija sasniedzama. Taču mēs nepārzinām situāciju citās valstīs, nezinām, uz ko tēmēt un ar kādu ieroci šaut. Ja Slovēnijā iznāk Arno grāmata, mums ir jāzina, kura slovēņu lasītāju daļa par to varētu interesēties un kā viņiem darīt zināmu šīs grāmatas iznākšanu. Kas ir attiecīgā žanra interesenti, kuras žanra grāmatas viņi jau pazīst, kādi ir viņu pašu rakstnieki šai žanrā – bezgala daudz lietu, ko pāris vārdos sauc par tirgus izpēti, un tā ir ļoti svarīga, lai gūtu panākumus.

O. Z. Jā, un tirgus izpēte maksā. Jautājums atkal – vai mēs varam to atļauties. Izdevējs atnāk un saka: mums ir angliski iztulkots romāns, mērķauditoriju redzam Kanādā, Dienvidāfrikā un Austrālijā...

J. O. Bet – ja mēs pagriežam otrādi. Vai jūs tiešām uzskatāt, ka slovēņu aģentūrai ir reālas iespējas mārketēt slovēņu autoru Latvijas tirgū?

D. S. Tas nav jādara aģentūrai vai izdevējam. Tas ir jādara Latviešu literatūras centram, kas nodarbojas ar latviešu autoru un viņu darbu promotēšanu uz ārzemēm. Viņi izpēta šīs iespējas un vajadzības, un viņi to dara. Un tam ir vajadzīgs finansējums.

J. O. Jūs tiešām pieļaujat iespēju, ka kāda ārzemju aģentūra varētu sekmīgi mārketēt grāmatu Latvijas tirgū?!

Kā būtu, ja grāmatas bīdīšanai Slovēnijā algotu slovēņu aģentūru? Viņi zina iekšējo situāciju.

O. Z. Strādājot ar kampaņu vairākās valstīs vienlaikus, ļoti svarīga ir uzraugošā organizācija – jo slovēņi, protams, redzot naudu, sacīs: "Jē, super, viss būs!" un sūtīs arī ideālas atskaites, bet reālu panākumu kampaņai nebūs. To visdrīzāk varēs arī izskaidrot. Būs lieliski iztērēta, tpū – apgūta nauda! Ir vajadzīgs viens cerbers, kas viņus dricelē un piedevām vēl arī zina drēbi.

J. O. Es gan domāju, ka ārzemju izdevējiem, ar ko mēs sadarbojamies, ir jābauda simtprocentīga uzticība no mūsu puses. Mums ir jāatrod apgādi, kuri ir gatavi mārketēt izdotos darbus un kuriem mēs varam finansiāli palīdzēt.

Atgriežamies pie tās shēmas, kā bīdīt latviešu autorus.

K. S. Trimdas pusaudžus, kas brauc vasaras ekskursijās uz Latviju, varētu aizvest parunāties arī uz kādu no izdevniecībām, lai pamazām rodas apziņa, ka te ir rakstnieki arī mūsdienās. Ar angliski runājošo publiku – jāturpina darboties un mēģināt.

B. S. Man gribētos vairāk informācijas no LLC par iespējamo atbalstu tulkošanai un tulkotājiem. Īpaši par tiem, kas ir apguvuši tulkošanu no latviešu valodas – jo mūsu universitātē māca tulkot uz latviešu valodu.

D. S. Vairāk sazināties ar ārvalstu studentiem, kas mācās latviešu valodu, mēģināt izaudzināt tulkus. Šajā virzienā mums ir jāstrādā – jo šādi tulkotāji ir liels retums!

K. I. Rakstnieki mums ir, tulkotāji ir. Kā mums nav?

J. O. Mums ir grūtības ar literārajiem aģentiem. Ar tā sauktajiem skautiem, kas strādā uz ārpusi. Čehiem tādi ir divi, un es lasīju interviju ar vienu no viņiem – Janu Zlatnu. Lai varētu darīt šo darbu, viņa desmit gadu strādāja paralēli arī izdevniecībā, ja aģenta darbs nedeva ienākumus. Tagad viņai ir Mihals Vīvegs un citi lieli vārdi, bet sākums esot bijis ļoti grūts.

Pamatkritēriji, kā latviešu autors varētu nonākt līdz stumšanai ārpus Latvijas.

J. O. Te varētu būt objektīvie kritēriji, kā literārās balvas un to nominācijas. Otrs ir visi subjektīvie: tulkotāja interese, apgāda sadarbība ar ārzemju izdevējiem, LLC sadarbība ar ārzemju izdevējiem – tā šī shēma kļūst arvien plašāka.

D. S. Vēl viens subjektīvs kritērijs, kuru tu aizmirsi, – darba konvertējamība. Vai tas šķitīs interesants ārpus Latvijas.

J. O. Bet te jāatceras, ka mēs paši ļoti bieži varam kļūdīties, spriežot par to!

A. J. Sākumā pietiktu ar tiem objektīvajiem kritērijiem – katru gadu iztulkot visas LaLiGaBa nominētās grāmatas. Tad skatītos – tas strādā vai nestrādā. Pielikt vēl tās grāmatas, kas ilgstoši ir topos. Varbūt aizies tāda, ko mēs uzskatām par vieglo galu.

J. O. Tā bija ar Daces Rukšānes Kāpēc tu raudāji?, kuras reklāmas sauklis bija "Romāns no valsts, kur pat pirtī iet peldkostīmā". Šveicē grāmatai bija panākumi.

O. Z. Pareizi, bišķi jāpadauzās ir, lai kāds pamanītu. Varbūt pat – krietni. Līdz šim es ļoti maz esmu darījis savu grāmatu popularizēšanā, bet man ir mērķis ar nākamo grāmatu izmēģināt, ko iespējams izdarīt! Konkurējam mēs ļoti skarbos apstākļos – ne tikai ar citām grāmatām, bet arī citiem laika pavadīšanas veidiem.

Kad nu esam vienojušies, ka ir jārada vesela sistēma, lai mūsu prozu pamanītu ārpus Latvijas, nobeigumā solītais jautājums: kuras jums katram ir tās trīs grāmatas, ko noteikti vajadzētu sūtīt pasaulē?

J. O. Andras Neiburgas Stum, stum, Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda!, Gunta Bereļa stāsti Mīnotaura medības.

A. J. Nesaukšu nevienu, bet man patiktu sistēma, ka izdodam visas LaLiGaBa grāmatas un katrs izdevējs vēl var ieteikt kādas divas trīs. Desmit gadu tulkot – un tad skatīties, kā un kas ir aizgājis pasaulē.

O. Z. Man arī nav tās trīs – bet kā mārketinga cilvēks es kā produktu, ko iespējams pārdot, redzu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts.

D. S. Kad Osvaldam būs izdevies pasauli uzrunāt ar divdesmitā gadsimta romānu sēriju, es viņam dotu jaunu izaicinājumu: atrast vietu un popularitāti Jāņa Einfelda triloģijai Rīga. Ja tu varētu izdarīt pirmo, tu pilnīgi noteikti paveiktu arī otro!

B. S. Es nosaukšu trīs autorus: Ieva Melgalve, Arno Jundze un Anna Skaidrīte Gailīte. Ikviens šo autoru darbs ir kvalitatīvs un tulkošanas vērts.

K. S. Vizmas Belševicas triloģiju Bille – noteikti. Ingas Ābeles Klūgu mūku, jo man tika sacīts, ka šo darbu nav iespējams tulkot. Tas man kā tulkotājai šķiet izaicinājums. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja