Pašlaik tas lasāms 12 pasaules valstu valodās, bet nākamgad iznāks arī japāņu un ungāru valodā. Sandra Kalniete atzīst, ka šis ir viņas dzīves nozīmīgākais darbs, kuram durvis uz pasauli pavēris izcilais tulkojums franču valodā. "Bez viena starptulkojuma lielā valodā, nedomāju, ka tas būtu iespējams," viņa saka. Eiropas Parlamenta deputāte ir pārliecinājusies praksē, ka politiķes ikdiena ir pārāk nepiemērota nopietnu un dziļu grāmatu tapšanai. Ideja par viņas jaunāko nesen Rīgā prezentēto darbu Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū (izdevniecība Zelta grauds) radusies vaļasbrīdī – lidostā. Grāmatā iekļautās aptuveni 250 ēdienu receptes atklāj Sandras Kalnietes talantu pavārmākslā, taču gardākais kumoss lasītājiem būs autores stāsti iz dzīves, kas, iespējams, liks uz ēdienu paraudzīties citām acīm.
Interesantākais izziņas objekts cilvēkam droši vien ir viņš pats. Jūs esat pētījusi savu dzimtu kara laikā, izsūtījumā Sibīrijā, sevi un līdzcilvēkus atmodas laikā. Tagad neparasts skatleņķis – ēdiens. Kāpēc?
Tāpēc, ka es iznācu no dzelzs priekškara aizmugures ļoti atvērtā pasaulē – pavisam citādā, nekā varēju iztēloties, lai arī šad tad pie mums tika rādītas franču filmas. Tomēr viena lieta ir redzēt uz ekrāna, otra – pašam dzīvot šajā pasaulē. Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija tas, 50 gados, kopš bijām norobežoti no dabiskās lietu attīstības, citviet pasaulē cilvēki bija iemācījušies ēst to, par ko mums nebija ne mazākās nojausmas. Tā kā strādāju diplomātiskajā dienestā, man bija jādomā, kā ar pieticīgo vēstniecības budžetu varam pārstāvēt valsti, jo maltītes ir ļoti nozīmīga diplomātiskās saskarsmes daļa. Nezinu, vai šodien tā ir tikpat svarīga, kā tas bija 90. gados.
Lai to visu iemācītos, ļoti daudz lasīju un vācu ēdienkartes. Bija jāsaprot, kas tās ir par garšām, jo garšvielas Padomju Latvijā bija pieejamas ļoti pieticīgi. Domāju, ka būtu interesanti uzrakstīt grāmatu par šīm maltītēm, pie viena arī pastāstot, kādi cilvēki bija klāt, kas tika apspriests. Tādā gadījumā darbs pie grāmatas būtu diplomātiski un politiski delikāts – jāprasa atļauja, vai drīkstu
šos cilvēkus minēt. Ideju atliku.
2001. gadā iznāca mana Sibīrijas grāmata. Biju ļoti lepna par katru nākamo tulkojumu. Vēlāk kļuva arvien grūtāk, jo iesaistījos politikā. Tā ir ļoti saraustīta un negatīva vide, kas neveicina radošo darbu. Pirms tam biju iesākusi rakstīt citu grāmatu, piecas nodaļas jau ir gatavas, tālāk neesmu tikusi. Man bija riebīga sajūta, ka esmu kļuvusi radoši mazspējīga – ka vairs nekas neesmu. Nopirku iPad, un pēkšņi man bija iespēja rakstīt ilgajās stundās, kas summējās, atrodoties lidostās un arī lidmašīnās. Protams, es varēju rakstīt ar portatīvo datoru, taču jūs zināt, kā ar to ir: tas atveras, sāk izgaismoties, tad uzlādē programmu. Mani tas kaitināja! Bet šeit – tu noņem vāciņu, un viņš saka: «Sveiki, te es esmu, raksti!» Sākumā pierakstīju tādas satīriskas ainiņas un ēšanas piedzīvojumus, tad izdomāju, ka varētu uzrakstīt savu dzīvesstāstu ēdienos un sev uzdāvināt 60. dzimšanas dienā.
Kādu rakstības stilu esat izmantojusi? Daudziem jūsu rokraksts saistās ar iepriekšējām grāmatām, īpaši – Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.
Rokraksts ir līdzīgs, žanrs nav salīdzināms. Jaunākā ir viegla žanra grāmata – it kā draugi virtuvē cits citam stāsta savus piedzīvojumus par maltītēm. Tajā pašā laikā tas ir manas paaudzes dzīvesstāsts caur ēdiena prizmu. Mana Sibīrijas bērnība – tāpēc nosaukumā ir prjaņiks. Kad svētdienas rītos tēvs mani veda skatīties pasakas vietējā ciemata klubā, viņš vienmēr man nopirka prjaņiku. Man tas bija tāds gardums! Šī garšas atmiņas sajūta droši vien ir labāka, nekā garšoja patiesībā. Kad atgriezāmies Latvijā, mammiņai beidzot bija iespēja taisīt bubertu, peldošās salas, protams, to darīja svētkos. Tad pamazām veikali pilnīgi iztukšojās. Ko mēs ēdām? Šī grāmata ir veltīta visām latviešu sievietēm, kas, par spīti kariem, Sibīrijai, bēgļu nometnēm, padomijas tukšajiem veikaliem, prata pabarot savu saimi. Latviešu virtuves periodu es dēvēju Debesmannā. Vēlāk – pilnīgs šoks, kad pirmo reizi man bija atļauts aizbraukt uz Kanādu pie tuviniekiem, un tur es ieraudzīju milzīgo ēdiena pārbagātību. Šo periodu grāmatā saucu par Tiramisū – tas man simbolizē atgriešanos un iekļaušanos Eiropas virtuvē, bet tik un tā tas notiek caur manu – latvietes – garšas sajūtu. Piemēram, manā tiramisu ir Rīgas melnais balzams.
Rakstīt bija viegli, aizraujoši, bet tad sapratu, ka lielākā daļa no apmēram 250 ēdieniem man ir jāuztaisa, lai tos nofotografētu un pārbaudītu, vai šīs receptes varu uztaisīt Latvijā, jo virkne vajadzīgo produktu šeit nav nopērkami. Stingri saplānojot savu atvaļinājumu, esmu taisījusi no pieciem līdz septiņiem ēdieniem katru dienu. Mans vīrs Ansis un mazdēls Armands visu fotografēja. Konstatēju, ka netikšu ar darbu galā. Jāsaka vislielākais paldies savai tuvākajai draudzenei Rūtai, kura to uzņēmās.
Vai, gatavojot ēdienu, izdevās atmiņu sajūtās uzburt to garšu, noskaņu, kas tika piedzīvota kādreiz, baudot šos ēdienus?
Tādu uzdevumu sev neizvirzīju, bet, piemēram, prjaņikus gan izcepu.
Kā sanāca?
Iznāca vēl garšīgāki par tiem, ko var nopirkt veikalā. Padomju laika Latvijas receptes esmu gatavojusi dažas – ar domu, ka tās mūsu virtuvē ir pierastas. Šaubījos, vai tās jāliek grāmatā, bet draudzene pārliecināja, ka vajag. Vienmēr būs jauni cilvēki, kuriem nav ne mammas, ne vecmāmiņas blakus, kuras varētu ievadīt virtuves lietās.
Galvenokārt gatavoju ēdienus, kas man pašai šķiet interesanti. Ir vairākas ēdienu grupas, kas mani aizrauj: zupas, saldējums un pastētes, jo Francija tomēr ir pastētes karaļvalsts. Latvijā pastēte ir citāda: pie mums šos produktus karsē, puto, un ir gatavs. Francijā īsta pastēte top krāsnī karstā peldē. Darbietilpīgi, bet ļoti garšīgi.
Kad biju vēstniece Francijā, centos darba pusdienās, vakariņās pasniegt kaut ko, kas raksturīgs Latvijai. Analizēju, ko franču garšas sajūta ņems pretī. Ir nedaudz produktu, kas frančiem šķita īpaši. Pirmajā vietā – sēnes – gailenes un baravikas –, jo Francijā tās ir dārgas. Tādas gailenes, kādas Francijā pārdod veikalos, pie mums uzskata jau par neēdamām. Nēģi arī ir īpaša delikatese, – un skābenes. Mums vajadzētu biežāk šīs īpašās lietas pasniegt. Mēģināju frančiem iebarot sklandraušus. Viņi nesaprata, kas tas ir.
Lai spodrinātu valsts tēlu caur virtuvi, droši vien būtu jāpārskata mūsu vērtības. Ja neiet sklandrauši, tad varbūt…
Tagad varbūt aizietu. Jāņem vērā, ka arī virtuvē ir modes viļņi. Pēdējie desmit gadi ir etnovirtuve – cilvēkiem patīk ēst to, kas ir eksotisks un nāk no mazpazīstamām valstīm. Vēl viena lieta, ko spēju frančiem iebarot, ir saldais ēdiens no rupjmaizes rīvmaizes. Protams, es to taisīju netradicionālāk – ar maskarpones sieru, dzidru brūkleņu želeju. Tas darbojās, bet tie mani citi mēģinājumi… Grāmatā aprakstu arī savas neveiksmes.
Esmu tikai amatiere, un tam ir savas priekšrocības. Vairāki kolēģi, kas izlasīja šo grāmatu tapšanas procesā, atzina, ka tā ir ļoti iedrošinoša. Uzreiz esot skaidrs, ka to var izdarīt – tikai jāķeras klāt.
Vai nepārņem dīvaina sajūta, ka šodien, ja pēkšņi sagribas ko uztaisīt, atliek vien aiziet uz veikalu, kur ir visi nepieciešamie produkti?
Nē, tas bija pirmajos desmit gados pēc neatkarības atgūšanas. Taču mani šodien saviļņo kas cits. Bija periods, kad Pārtikas un veterinārais dienests Latvijā ļoti ierobežojošā veidā piemēroja Eiropas likumdošanu, kas faktiski liedza mājražotājiem savu produkciju pārdot. Turpretī tagad, it īpaši pēc 2009. gada, lielajiem zemnieku nemieriem, mājražotājiem ir pavisam citas iespējas. Pastaigājot pa tirdziņiem, kuros zemnieki kaut ko pārdod, var redzēt, kādas izcilas garšas cilvēki Latvijā ir radījuši. Protams, nepārtraukti ceļojot no Briseles un Strasbūras uz Rīgu un atpakaļ, nepagūstu tās visas apgūt. Kad aizeju uz lielo tirgu, izrunājos ar gaļas pārdevējiem, sakņu tantiņām, saņemu lielu enerģijas devu. Tas viss mani bezgala pacilā.
Vai jūsu vecāku un arī pašas pieredze Sibīrijā ir mācījusi atbildīgu attieksmi pret ēdienu?
Jā, līdz pat šai dienai. Ja parunāsiet ar trimdā augušajiem cilvēkiem, dzirdēsiet to pašu. Viena no lielākajām morālajām problēmām man vienmēr ir bijusi izmest ārā ēdienu. Eiropas Parlamentā strādāju Lauksaimniecības komitejā, un viena no tēmām, par kuru pēdējā laikā mēs aizvien vairāk runājam, ir milzīgie pārtikas daudzumi, kas Eiropā vienkārši tiek izšķiesti, ražoti par daudz un izmesti ārā. Pārtikas preces tiek norakstītas, jo beidzas lietošanas termiņš. Šo ēdienu pat nedrīkst atdot trūkumcietējiem.
Vai ēdiens spēj darīt cilvēku laimīgu?
Jā... Protams, ja viņam dzīvē viss ir kārtībā. Ja ir tik slikti, ka vispār negribas ēst, – diez vai. Taču, ja gadās kāda ķibele, tu apēd kaut ko garšīgu, piemēram, šokolādi, un kļūst vieglāk. (Pēkšņi atceras, ka mājās ir paštaisīts ssaldējums, un uzcienā ar to.) Manam vīram visvairāk garšo ābolu, mārrutku saldējums un pīlādžu saldējums.
Izdomājāt, ka varētu mārrutkus ar āboliem kopā salikt?
Nē, ir tāda mērce, un vīram tā tik ļoti garšo, ka viņš vienreiz teica: "Vajadzētu šitādu saldējumu." Viņš man ir galvenais izmēģinājumu trusītis – īsts gardēdis ar ļoti labu garšas izjūtu, bet virtuvē pilnīgi nevarīgs. Kā rakstu grāmatā, mums ir ideāla saskaņa: es gatavoju, viņš ēd. Grāmatā pārsvarā ir manis pašas radītas saldējuma receptes. Recepte, ar kuru es ļoti lepojos, ir rupjmaizes un smiltsērkšķu kūka. Tā tiešām ir pilnīgi oriģināla.
Varbūt nākamais solis būtu jūsu oriģinālo recepšu grāmata?
Nē… Tam man nepietiek skolas. Arī no sava sapņa atvērt restorānu esmu atteikusies, jo sapratu, ka tam vairs nav spēka.
Tāds sapnis ir bijis?
Gadiem! Pēdējos divus gadus pat staigāju pa Rīgas ielām un skatījos, kur izīrē telpas, un biju ļoti tuvu tam, lai tas notiktu. Vīrs mani atturēja un – pareizi darīja.
Kādu jūs to iztēlojāties?
Nosaukums būtu bijis Zupa, pastēte, saldējums. Tajā pasniegtu pa pieciem ēdieniem no katras šīs grupas, un tie ik pa laikam mainītos. Man Latvijā pietrūkst tā, ka mūsu restorāni nespecializējas. Lielākoties ir tā sauktā jaunā virtuve – no visa pa drusciņai –, un atkarībā no pavāra spējām ir vai nu izcili, vai – ēst var, bet… Francijā, ja iesi pie Mišēla, viņam būs izcilākie suflē Parīzē, citur būs fantastiskas zivis vai garda pastēte. Viņi uztur savu nišu un reputāciju, kas nodrošina klientus.
Kāpēc pie mums visi grib darīt visu?
Domāju, ka tas ir saistīts ar kopējo ēšanas kultūru. Grāmatas nobeigumā rakstu, ka mums iztrūka tie 50 gadi pēc kara, kuru laikā pakāpeniski vietējā Eiropas tradīcijā ienāca viss no ārpuses. Pie mums – priekškars krita, un uzreiz viss bija pieejams. Šodien gan arvien vairāk sāk spriest, kas tad ir Latvijas garša. Mums vajadzētu personības, kas būtu pārņemtas ar šo lietu. Savulaik pēc Otrā pasaules kara tāda Lielbritānijā bija Elizabete Deivida. Britu virtuve ir tuvu briesmīgai. Viņa pastāstīja ļoti daudz par Dienvideiropas virtuvi un mainīja britu ēšanas paradumus. Otra personība, kas atstājusi vēl fundamentālāku ietekmi, ir Džūlija Čailda Amerikā. Mums ir Rītiņš, Ladigs, Jansons – izcili pavāri, bet viņu ēdieni ir pieejami elitārai publikai, kas spēj par tiem samaksāt.
Vai esat lasījusi Janīnas Kursītes Virtuves vārdeni?
Jā. Vienīgais, par ko ir žēl, bet saprotu, kāpēc, – grāmatai nav rādītāja. Mana dzimta nāk no Kurzemes un Vidzemes. Kaut kādus vārdus tēva un mātes pusē esmu uzsūkusi, bet esmu rīdziniece. Daudzi ēdienu nosaukumi un gatavošanas procesa apzīmējumi man ir nepazīstami. Ja būtu rādītājs, viegli varētu atrast. Grāmatu esmu izlasījusi gandrīz visu. Lieliska grāmata.
Sandra Kalniete
Dzimusi 1952. gadā Sibīrijā
1981. gadā absolvējusi LMA Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. 1997. gadā – maģistra grāds
Bijusi Latvijas Tautas frontes domes atbildīgā sekretāre, valdes priekšsēdētāja vietniece. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas strādājusi LR Ārlietu ministrijā Studējusi starptautiskās attiecības: 1992. gadā Līdsas Universitātē, 1995. gadā – Ženēvas Universitātē
90. gados bijusi LR vēstniece ANO Eiropas mītnē un pilnvarotā vēstniece Francijā, 2000. gadā – vēstniece UNESCO
2000. gadā izdevusi grāmatu Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza, 2001. gadā – Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos
No 2002. līdz 2004. gadam – LR ārlietu ministre
2004. gadā norīkota par pirmo Latvijas Eiropas Komisijas locekli.
Pašlaik ir Eiropas Parlamenta deputāte