Mīlestība, cerība un dusmas. Intervija ar Ulfu Starku

Kad braucu intervēt ievērojamo zviedru pusaudžu un bērnu grāmatu autoru Ulfu Starku, 21. autobusa šoferis bija tik ellīgs par to, ka es iekāpu pa priekšējām durvīm, un aizvēra durvis tik strauji, ka tajās iestrēga mana soma. Vienlaikus kāda veca kundze uz mani nikni bubināja, jo stāvu viņai priekšā, pirms viņa grasās izkāpt. Citkārt viņu aizkaitinājums būtu pielipis, taču es nupat biju izlasījis Starka grāmatu Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es (izdevniecība liels un mazs) un, pateicoties tajā atainotajam dusmīgajam vecim, neuzdrošinājos zaudēt savaldību un izskatīties tikpat komiski.

Jūs rakstāt, ka jau sen gribējāt uzrakstīt grāmatu Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es (sarakstīta 2004. gadā), un pieķērāties tai tikai pagājušajā desmitgadē. Kādēļ tā?

Grāmatā attēlotais vectēvs ir mans paša vectēvs - nikns, maziņš, resns un vispār ne visai mīlēts. Vectēva un vecāsmātes stāstā bija kas ļoti aizkustinošs - mīlēt kādu tik ļoti, un tai pašā laikā nebūt mīlētam. Tēvamāte bija ļoti mīlēta, bet viņa nespēja to pašu dot atpakaļ. Tas bija apgrūtinoši abiem. Kad vectēvs bija jūrā, viņš taisīja vecaimātei dažādas, viņaprāt, skaistas lietas, bet viņa tās tā neuztvēra. Tās tika nobāztas. Man šķiet, vectēva dusmas lielā mērā izraisīja fakts, ka viņa mīlestība netika atbildēta tādā pašā mērā. Un tas jau nav nekāds bērnu stāsts. To varēju izstāstīt tikai tad, kad atskārtu saistību starp vectēva mīlas stāstu un viena jauna puikas mīlas stāstu. Mums abiem bija nelaimīga mīlestība - tas mūs vienoja. Rakstīšanas process bija veids, kā vectēvu saprast. Var jau jautāt, ko tad es iesākšu ar šo sapratni tagad, kad viņš jau sen ir miris. Es, piemēram, arī ilgi nesapratu, kāpēc mana mamma vasaras brīvdienās negribīgi brauca pie tēva vecākiem šērās. Rakstot es arī to apjēdzu (iesmejas). Jo mamma, tā teikt, šērās strādāja sabiedriskās ēdināšanas sfērā - kamēr tēvs gulēja, risināja krustvārdu mīklas, sauļojās un atpūtās, savas mātes mammas aprūpēts, mana mamma nepārtraukti gatavoja ēst, slaucīja un kārtoja.

Vai jūs joprojām braucat uz vecvecāku māju?

Ēku nopirka vācu biržas mākleri, to nojauca un uzcēla jaunu. Manuprāt, ir labi, ka viņi to nojauca. Vecā māja paliek prātā, un man ir aiztaupīts sāpīgais pārdzīvojums noskatīties, kā viņi to pārbūvē.

Jūs sapratāt savu ģimeni labāk, kad visi jau bija aizgājuši?

Jā. Taču tās ir zināšanas, ko cilvēks bieži iegūst, kad notikumos iesaistītie ir jau aizgājuši. No tā arī sastāv psihoterapija - saprast pagātni. Divpadsmit gadu vecumā es tikai skraidīju pa āru un mājās ieskrēju retumis, lai padzertos pienu. Vienu dienu vecāki šķita nedaudz dusmīgi, citu dienu - priecīgi, bet tad es nedomāju, kāpēc tas tā ir.

Kad sarakstījāt grāmatu, arī jūsu vecāki bija miruši, attiecīgi neviens nevarēja apstiprināt vai apstrīdēt, ko esat sarakstījis, ne tā?

Mans brālis. Viņa redzējums ir pavisam cits, jo viņš bieži attēlots kā mazais diktators manās grāmatās. Taču viņš pie tā ir pieradis, un viņa bērni uzjautrinās, ka tētis ir grāmatās.

Kā brālis vērtē jūsu grāmatas - viņaprāt, tās ir atbilstošas patiesībai?

Nē! (Iesmejas.) Bet mēs dzīvojām divās diezgan dažādās pasaulēs - mums katram bija savi draugi, un es kā jaunākais brālis droši vien biju kaitinošs kā akmentiņš kurpē. Vecāki viņam bieži pieteica pieskatīt mani, un to jau nu viņam negribējās darīt. Pirmkārt, šī grāmata ir manas personīgās atmiņas, bet man arī vajag panākt, lai bērniem to būtu interesanti lasīt. Ir jābūt kādai citai dimensijai. Vectēva lielais akmens, uz kura viņš projicē savu nelaimi, simbolizē dzīves smagumu. Jā, viņš raka ārā akmeņus no zemes, bet tur nebija šī lielā simboliskā akmens, kas liek viņam gandrīz iet bojā, bet tai pašā laikā atdzimt kā Bufalo Bilam.

Mūsu dzīves notikumi mūsu pašu acīs ir saistīti, bet citi to tā nespēj redzēt. Tas arī droši vien ir rakstnieka uzdevums - pasniegt citiem savu dzīvi kā stāstu?

Jā, tā var teikt. Nav vērts prātot, kas ir universāls. Ir tikai jāraksta un jāmēģina sajust un ticēt, ka tas tā būs. Nav arī teikts, ka bērni lasa tāpat kā mēs. Man ir svarīgi, lai lasītājs lasa lēni un redz pats savu stāstu manā grāmatā, lai tā nebūtu tikai mana grāmata. Ir svarīgi, lai viņi gremdētos paši savās atmiņās par laukiem - ko viņi tur darīja, kādus kukaiņus viņi redzēja, kādas bija viņu attiecības ar vectēvu, vecākiem utt. Lasītājam vajag ienākt grāmatā un kļūt par tās līdzautoru.

Labas bērnu grāmatas vieno tas, ka tās dara dzīvi gaišāku. Arī jūsu grāmatu lasot, esība kļūst vieglāka.

Es ceru, ka viņi tās lasa. Zviedrijā ir pieņemts satraukties, ka bērni par maz lasa, par daudz skatās filmas un spēlē datorspēles. Bet mani vairāk uztrauc tas, ka cilvēki lasa par ātru. Bērniem ir iemācīts, ka lasīt ir labi, un tāpēc varbūt viņi cenšas izlasīt iespējami vairāk un ātrāk. Taču ir svarīgi grāmatu saprast, mēģināt izdabūt no tās jēgu un atrast tai laiku. Man šķiet, ka šo laiku daudzi bērni sev nepiešķir, mēģinot izlasīt iespējami vairāk. Skolotāji domā, ka tas ir labi, ka bērni izlasa iespējami vairāk grāmatu.

Ir vairākas ziemeļnieku bērnu grāmatas, kurās darbība notiek vasaras brīvdienās, saulē un šērās pie jūras, teiksim, Tūves Jānsones grāmatas. Protams, saules un vasaras nozīmi ziemeļnieku dzīvē nevar pārspīlēt.

Jānsones vasaras grāmatas ir starp manām mīļākajām. Arī tajās iztirzātas attiecības starp vecāku sievieti un mazu bērnu. Tas ir saprotami, jo vasarās bērni bieži nonāca pie vecvecākiem, kamēr vecāki turpināja strādāt. Ir arī citas paralēles, piemēram, [Augusta] Strindberga atklāsme, pirmo reizi dzīvē redzot šēras, - ka tas bija, kā redzēt paradīzi. Cilvēkiem paradīze bieži pieņem salas tēlu.

Vai visas grāmatas, ko esat sarakstījis, ir bērnu grāmatas?

Nē. Pirmo grāmatu sarakstīju, kad man bija 19 gadu, un tai vecumā jau neviens neraksta bērnu grāmatas (iesmejas). Tas bija dziļi nopietns dzejas krājums. Tad sarakstīju romānu, tad vēl vienu dzejas krājumu. Pirmās grāmatas bija pieaugušo grāmatas - laikā, kad es biju vismazāk pieaudzis. (Iesmejas.)

Kādēļ jūs sākāt rakstīt bērnu grāmatas?

Daļēji tādēļ, ka man bija saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir bērni, un es pats vēlāk tiku pie bērniem, kuriem jau pašiem tagad ir bērni. Esot kopā ar bērniem, tiek atsaukta atmiņā paša bērnība. Mēs taču redzam vecākus, kas ar neviltotu interesi pastaigājas pa rotaļlietu veikaliem... Turklāt ir jāveido attiecības ar bērniem, jāsaprot, kādi viņi ir, jādomā, kā saprast viņu fantāzijas, par ko runāt ar viņiem, ko darīt. (Iesmejas.) Situāciju skaidrāku darīja ideja, ka ir kāds, kam tā grāmata ir domāta, teiksim, mazais Tomass. Tas savukārt atsvabināja no domas, ka grāmata pa katru cenu ir jāraksta, lai tā tiktu publicēta. No brīža, kad sāku rakstīt pieaugušo grāmatas, pagāja varbūt desmit gadu, līdz sāku rakstīt bērnu grāmatas. Tad es domāju, ka bērnu grāmatas būs tikai tāda rokas vingrināšana un paralēli rakstīšu savas pieaugušo grāmatas, jo bērnu grāmatas noteikti ir vieglāk rakstīt. Vieglāk gan tas ir tikai tajā ziņā, ka tas ir ātrāk, jo mazāks skaits lappušu. Tiek izdots neticami daudz sliktu bērnu grāmatu. Lai uzrakstītu labu bērnu grāmatu, ir vajadzīga īpaša valoda, un bērniem ir tikpat lielas tiesības uz labām grāmatām un mākslu kā pieaugušajiem. Bērnu grāmatas ir tuvākas dzejai, to jau biju sācis rakstīt agri. Vārdi ir jāizmanto citādi, jo to ir mazāk un tie kļūst svarīgāki. Bērnu literatūra ir tuvāka dzejai arī tāpēc, ka tā apraksta vienkāršas lietas, ko mēs, pieaugušie, esam redzējuši jau tūkstoš reižu, - galdu, dīvānu, rudens lapas, kafijas automātu. Bet, kad tu esi mazs, tu neesi redzējis lietas tik daudz reižu, un tāpēc pasaule liekas citāda. Dzeja savā ziņā izdzēš mūsu līdzšinējos priekšstatus un ataino lietas tā, it kā mēs tās redzētu pirmo vai otro reizi.

Vai jūs allaž rakstāt bērnu grāmatas, iedvesmojoties no paša dzīves, vai ir arī tīras fantāzijas?

Es sarakstīju grāmatiņu, kas saucas Diktators. Tā ir par mazu zēnu, kas grib lemt par visu un visiem un kas arī pieprasa visu. Citi viņam tīra zobus, dod ēst, ved viņu ratiņos uz bērnudārzu, kas saucas Ministrija. Bērnudārzā viņš grib visus komandēt, un tur arī ir karš - ar spilveniem. Šī grāmata ir iznākusi arī baltkrieviski. Tā nesen tika lasīta vairākās Baltkrievijas pilsētās. Stāstiņš ir precīzi kā par Lukašenko vai viņa dēlu, kuru tēvam patīk ģērbt uniformā.

Vai Diktators nav aizliegts Baltkrievijā?

Nē. Un tas norāda, ka bērnu grāmatā var darīt ko tādu, kas būtu pilnīgi aizliegts pieaugušo grāmatā. Taču, to rakstot, es nedomāju par Lukašenko, es vairāk domāju par Čaušesku un Hertas Milleres grāmatām. Diktators ir domāts kā simbols bērniem, lai viņi tajā atpazītu paši savus instinktus noteikt visu.

Esmu rakstījis par Dievu kā bērnu. Viņam ir viens vienīgs draugs - eņģelis. Viņš savukārt sapņo par zilu zirgu un palūdz Dievam, vai viņš var viņam sadabūt zirgu. Dievs to rada, un tad eņģelis grib būt kopā tikai ar to, un Dievs nožēlo, ka zirgu radījis. Viņš aizsapņo zirgu uz paradīzi, bet, tā kā paradīze tiek radīta, Dievam sapņojot, zirgu vairs nevar no tās dabūt atpakaļ. Eņģelim ir jāielaužas Dieva sapnī, lai to dabūtu.

Vai tas ir tikai iespaids, ka svarīgākās bērnu grāmatas ir tapušas Ziemeļvalstīs?

Manuprāt, tiek kultivēts priekšstats, ka Ziemeļvalstis ir labākas par citām saistībā ar bērnu literatūru. Ja skatās uz Pepiju Garzeķi, Tūvi Jānsoni un citiem, manuprāt, mums tikpat kā nav bijis pedagoģiskās bērnu literatūras, kurā autors audzina bērnu, tas ir, literatūra ar morāli. Tā vietā mums ir grāmatas, kas ir rakstītas no pašu bērnu perspektīvas. Iespējams, tā savā veidā bija reakcija uz Otro pasaules karu, kad bija vēlme izdzīt no sabiedrības militāro autoritārismu un tika dota vaļa iztēlei, rotaļīgumam un līdzcietībai, nevis bargai audzināšanai. Teiksim, Pepija Garzeķe nav iedomājama kā zaldāts, jo viņa neklausa. Ziemeļvalstu bērnu literatūrā ir iesakņojies anarhistiskais pasaules redzējums.

Par ko ir jūsu pieaugušo romāns?

Faktiski arī par šērām. Par to, ka bērns izglābj epileptisku kurpnieku no noslīkšanas. Vide ir tā pati, bet es nerakstītu par slīkšanu bērnu grāmatā.

Ja jūs turpinātu rakstīt pieaugušo grāmatas, kādas tās būtu?

Es jaucu humoru, melanholiju un skumjas. Bija ļoti interesanti lasīt Džona Ērvinga grāmatas - viņš jauc kopā humoru un nopietnību un demonstrē, ka nav jāizvēlas starp traģēdiju un komēdiju. Lai, tā teikt, nojauktu lasītāja aizsargmehānismus un atvērtu viņu, humors ir labs līdzeklis. Taču es domāju, ka šodien mans humors būtu melnāks. Domāju, ka mani ietekmētu pašreizējās literārās strāvas, jo vairākums rakstnieku gribot negribot raksta nedaudz līdzīgi kā viņu laikabiedri.

Vai jūsu humors šodien būtu melnāks tāpēc, ka šis laiks ir grūti pielīdzināms tam laikam, kurā jūs augāt, tas ir, cerīgajā pēckara atjaunotnes laikmetā?

Tieši tā, katastrofas un briesmas neeksistēja. Smēķēt bija labi, jo dūmi dezinficēja kaklu (iesmejas). Automobiļi asociējās ar brīvību, nevis kaitīgajiem izmešiem - tāds vārds vispār neeksistēja.

Jūsuprāt, ir liela atšķirība starp mūsdienām un laiku, kurā augāt?

Nākotne ir kļuvusi drūmāka. Ja tev bija izglītība, tu nekad neraizējies, vai dabūsi darbu vai ne, jo bija pilns ar darbiem - turklāt visai interesantiem. Vienīgais drauds bija atombumba un aukstais karš. No tās baidījās. Mums pastkastē meta brošūras, kas aprakstīja, kas jādara, ja būs karš. Tur bija norādīts, ka kodoltrieciena gadījumā ir jāaiztaisa logs un jātur ciet diennakti pēc uzbrukuma (iesmejas), vēl vajag iedzert nedaudz joda ar sāli. Tai pašā laikā šo atomkara draudu uztvēra ar skepsi, kā melus. Kad man bija kādi 20 gadi, Stokholmā notika [filosofa] Bertrāna Rasela tribunāls, tas ir, tiesa pret atomieročiem. Zviedrija jau taisījās būvēt pati savu atombumbu 50. gados. Par to, ka tās nav, var pateikties zviedru sievietēm politiķēm.

Tātad jums šķiet, ka mūsu laiku iezīmē lielāks pesimisms?

Jā, un tas ir tas bīstamais. Pirms trim gadiem pēc palestīniešu Kultūras ministrijas uzaicinājuma viesojoties Palestīnā, daudz runājos ar palestīniešu bērniem, kuri bija izdzīti no savām mājām, jo tās bija pārņēmuši kolonisti. Rezultātā sarakstīju bērnu grāmatu Zēns, meitene un mūris. Tā ir par cerību. Es viņiem jautāju, kāda, viņuprāt, būs viņu dzīve pēc pieciem gadiem? Viņi man atbildēja, ka viņiem nav nekādu cerību. Viss entuziasms bija zudis. Kas tādā gadījumā notiek? Bezcerības laukā plaukst terorisms. Ir ārkārtīgi svarīgi radīt augsni cerībai, kas liegtu pilnīgu pesimismu. Es sarakstīju stāstu par puiku, kurš vēlas būt augstlēcējs, lai tiktu mūra otrā pusē un salasītu māsai, kura savainojusi kāju, apelsīnus, kas aug viņa bērnības dārzā. Viņš trenējas, lai būtu pasaulē labākais augstlēcējs, bet ar laiku saprot, ka plāns nav realizējams. Viņa māsa tai pašā laikā sāk lasīt palestīniešu dzejnieka Mahmūda Darviša dzeju, kurš pauž atziņu, ka ar dzeju var nokļūt gandrīz jebkur, un arī pati pievēršas dzejas rakstīšanai. Savukārt brālis izstrādā plānu, kā apmānīt sargus un nokļūt pāri mūrim. Grāmatā ir divas attīstības līnijas - viena introvertāka, otra aktīvāka. Zēns vecajā ģimenes dārzā savāc vectēva spoguli, lai novirzītu saules gaismu uz sava jaunā pagalma pusi, jo tas ir ēnains. Atgriezies mājās, viņš iestāda apelsīna sēklu un, piestiprinājis vectēva spoguli pie augstlēcēja kārts, virza gaismu uz sēklu, lai tā izaug par apelsīnu koku. Puikas māsa uzraksta dzejoli, kurā lūdz apelsīnu kokam izaugt, lai tā zari pārliecas pāri mūrim un bērni var pa tiem pārrāpties otrā pusē, bet saknēm - izplesties zem mūra, lai tas saplaisā.