Viena no Nacionālā teātra leģendām vēsta, ka Alfreds Jaunušans mēģinājuma laikā esot aurojis nebalsī: - "Aizvāciet autoru! Labs autors ir tikai beigts autors!" Šis ciniskais joks, par ko atvainojos jau iepriekš visu dramaturgu ģimenes locekļiem un draugiem, protams, saistīts ar dzīvo autoru jaukšanos režisora darbā ar savu viedokli un padomu, kā vajag taisīt viņa lugu. Tomēr šo joku es atcerējos 14. maija vakarā, pilnīgi negaidīti atverot internetā Kultūras Dienu un izlasot dramaturģes Leldes Stumbres vēstuli, kura, nepacēlusi telefona klausuli, nepiezvanījusi, neatnākusi uz teātri, neizrunājusies, ir izdarījusi nepamatotus secinājumus, ka Nacionālais teātris manā personā ar nožēlojamu viltību ir piesavinājies viņas lugu „Bilde” un grasās nopelnīt uz viņas rēķina, viņu nožēlojamā viltībā apšmaucot (citēju) un nemaksājot vēlreiz par jau samaksātu darbu, kaut arī noslēgtais līgums to neparedz un kaut arī, rūpīgi iedziļinoties, to varēja uzzināt, jau iepazīstoties ar Nacionālā teātra izsludinātā lugu konkursa nolikumu.
Mani šī vēstule apvaino gan kā cilvēku, gan kā iestādes vadītāju, tāpēc nolēmu atbildēt rakstiski, izmantojot Kultūras Dienas diskusiju platformu, jo, spriežot pēc Stumbres vēstules, mums vairs nebūs tas gods klātienē tikties.
Šobrīd no Latvijas Nacionālā teātra repertuāra 45 vienībām jeb nosaukumiem visos spēles laukumos 15 ir latviešu autoru darbi. Man personīgi viena trešdaļa repertuāra, atdota latviešu darbiem, liekas pietiekami pieklājīga, lai godam nestu Nacionālā teātra vārdu. Savukārt manas darbības laikā no 2006. gada Nacionālā teātra repertuārā ir bijuši 32 latviešu autoru darbu iestudējumi, par kuriem autoratlīdzībās un procentos no biļešu ienākumiem (nevis no peļņas!!!) esam samaksājuši Ls 134 69. No budžeta, kura proporcija starp valsts dotāciju un pašu ieņēmumiem ir apgriezti proporcionāla Eiropas Nacionālo teātru dotācijām. Un Leldei Stumbrei pietiek dūšas paziņot, ka Nacionālā teātra direktors ir demagogs, kurš veikli manipulē ar neaizsargāto autoru tiesībām uz samaksu par padarīto darbu, kaut arī viņa pati par lugu “Smiltāju mantinieki” 2008. gadā no teātra saņēma gan autorhonorāru 2540 latus pirms nodokļu nomaksas, gan Ls 8230,99, kas tika pārskaitīti AKKA/LAA kā 8% no biļešu ieņēmumiem.
Manis pēc, Nacionālā teātra repertuārā varētu parādīties vēl vairāk latviešu autoru darbu, jo publika tos labprāt apmeklē, ja vien režisors no šad tad, lai neteiktu bieži, ne pārāk kvalitatīvā darba ar sava talanta palīdzību ir uzbūris puslīdz skatāmu variantu. Manis pēc, latviešu autori varētu peldēt labklājībā un zeltā, ja vien ir kāds, kas par to maksā, tomēr es kā Nacionālā teātra direktors, pie vislabākās gribas, tas nevaru un arī negribu būt. Nevaru atļauties. Jo atļāvos uz teātra rēķina noorganizēt oriģināldramaturģijas konkursu un rezultātā sagaidīju šo rakstu.
Bet - varbūt var valsts. Varbūt, atmetot malā rūgtumu, netaisnos apvainojumus un naidu, ir vērts sēsties pie sarunu galda ar Kultūras ministriju un runāt par situāciju, kurā Nacionālais teātris spiests skaitīt katru santīmu un priecāties par katru ietaupītu latu, vairs neskatoties, vai tas notiek uz šuvēju, skaņotāju vai aktieru, kur nu vēl par teātrim tik tālu stāvošu personu kā autori, rēķina. Savulaik Kultūras ministrijā bija konkrēts kultūrpolitikas „instruments” - lugu iepirkumi, kas atviegloja gan latviešu autoru, gan teātra dzīvi. Par lugu samaksāja Kultūras ministrija, un ne jau lielu summu, par procentiem atbildēja „vieglprātīgais” teātris, kurš bija uzņēmies latviešu autora darba iestudējumu. Latvijas teātru repertuāros ik gadu nonāk viens vai divi jauni latviešu dramaturgu darbi, teātru skaits ir audzis, pieskaitot neatkarīgos teātrus, bet pat tad valstij tas izmaksātu 16-20 tūkstošus gadā, toties veiktais „iepirkums” atvieglotu arī pagaidām vēl sazaroto amatierteātru situāciju, kas varētu šos darbus spēlēt.
Ja šis jautājums netiek sakārtots, iesaistoties tajā visām pusēm, arī badīgajam AKKA/LAA kantorim, kurš labprāt iekasētu 10% par oriģināldarbu izmantošanu nabaga latviešu autoru labā (tikai nevajag aizmirst, ka „oriģināls” katrā izrādē ir arī scenogrāfa, mūziķa, režisora u.c. darbi, kas, labi pacenšoties, var savākt līdz 25% no biļešu ienākumiem, padarot izrāžu iestudēšanu par pilnīgi neizdevīgu), es, Ojārs Rubenis, Nacionālā teātra direktors, paziņoju, ka esmu gatavs darīt visu, lai Nacionālā teātra repertuārā nonāktu tikai sen mirušu latviešu autoru darbi, to, kas paspējuši savu padarīt līdz 1942. gada 15. maijam (tiem, kas nezina - autortiesības mūs vajā vēl 70 gadus pēc autora nāves). Un ticiet man, tādu nemaz nav tik maz.