Cerībā, ka kalendārs turpināsies

Vai būsim tik izredzētas paaudzes, ka piedzīvosim arī seno maiju kalendāra solītās globālās izmaiņas? Jautājums ir atklāts, un šaubos, vai kāds no mums var būt simtprocentīgi drošs, kamēr attiecīgais datums nav aiz muguras. Var, protams, deklarēt attieksmi (viņiem vienkārši kalendārs izbeidzās, un viss, nekas vairāk, vai tamlīdzīgi) un ticību, tā ir katra personīgā lieta. Vai ir patīkami klīst pa pasauli veselu gadu ar neskaidru un ne visai simpātisku vēsti? Manuprāt, nav īsti lietderīgi par to domāt. Uztversim to kā iespēju nodzīvot šo 2012. gadu vēl pilnvērtīgāk. Tad, ja beigsies laimīgi, būsim tikai ieguvēji. Līdzīgi kā ar pēcnāves dzīvi. Nodzīvosim šo dzīvi kā nākas, ja reiz tā ir vienīgā. Un ja nav vienīgā, vēl jo labāk – turpināsim augstākā pakāpē. 

Vērtību piramīdas pamatne tomēr liek domāt arī par to, kā dzīvot šajā kapitālisma formācijā. Mēs redzam, ka ap 1990.gadu dzimušie šo problēmu risina savādāk. Viņu pieeja ir veselīgāka, lai gan tā nomāc– izaug un aizbrauc prom, ja citur iztikt var vieglāk. Man un vecākiem cilvēkiem ir grūtāk. Bijām izveidojuši katrs savu pieeju, pielāgotu sociālismam, kas ietvēra gan muļķību laišanu pāri galvai un zagšanu no valsts, gan protestus sarunās savā virtuvē, gan kopumā pieticīgas cīņas ar cenzūru, gan garīgu attīstību, lolojot it kā nereālu mērķi. Bija uz ko tiekties, jo mērķis šķita oi-oi-oi! Un tad pēkšņi...sasniedzām. Likās tak, ka paši! Brīvību Kāds mums ielika plaukstās kā Brīnumdaris saldumus. Protams, tas neizslēdz faktu, ka daudzi no mums strādāja konditorejas cehā, taču ar to vien bija stipri par maz. 

Un tad... Kļūda. Es un citi garīgas vērtības lolojušie nez kāpēc cerējām, ka citi, mantiskāk ievirzīti cilvēki, lolo tieši tādus pašu ideālus. Izrādījās, ka viņu ideāli ir daudz lietišķāki un ne tik labi pārējiem. Viņi bija tik gudri, ka īstajā brīdī pieturēja savas mutes, lai mēs, pārējie, viņus uzreiz neatšifrētu. Tā viņu klusēšana kļuva par viņu zeltu, bet mūsu runāšana (un dziedāšana!) – par mūsu pašapmānu. Jau tik tālu aizrāvāmies, ka sakām (un rakstām annālēs!) , ka mums bija „lietussargu revolūcija”. Beidziet!

Pazīstama sociālantropoloģe TV diskusijā teica, ka patreiz krītot maskas. Jā un nē. No katras darbības izriet sekas, tās var ietvert sevī pretdarbību. Neesmu sazvērestību teoriju bezpalīdzīgs pieņēmējs. Joprojām uzskatu, ka liela daļa no notiekošā ir nejaušību virkne, ko rada mazas un lielākas nepārtrauktas individuālas un kolektīvas izvēles. Tā paštaisnas mazohistiskas „visa zināšanas” vietā man vismaz paliek jautājumi. Tiesa, arī sazvērestības teorijas rada jautājumus. Piemēram: „Ja nu Valdis Dombrovskis ir robots?”