Es šeit netaisos kādu vēl papildus kaunināt, ne arī patētiski sašust, kā tas gadījies, ka radoši noskaņots puisis no nebūt ne tik nomaļas vietas kā Jelgava līdz šim ne reizi nav redzējis Purvīti. Taisni otrādi - gribu dalīties sajūsmā par īso formulu, kuru Jubalts, pats to apzinoties vai ne, pasviedis muzeju mārketingam. Patiešām - aizejiet uz muzeju, un varbūt aiz pārsteiguma iedziedāsieties! Šajā īsajā stāstā ir arī atbilde uz jautājumu, kas gluži kā lietuvēns pēdējos mēnešus vajā visus, kam kāds sakars ar mākslu: sak, nu taisnojieties, pierādiet, priekš kam jūs tādi vajadzīgi, kam visas tās gleznas un grāmatas, muzeji un bibliotēkas? Kā tās pārvērst naudā un iekļaut «radošo industriju» dzelžainajā skāvienā? Redz, tā tas notiek - pat popmūziķi nerada tikai prāta vētrās, bet iet uz muzeju smelties iedvesmu, ja vien gadās kāds gudrs producents no aizokeāna, kas šādu «radošo tehnoloģiju» pasaka priekšā. Tā Purvītis savā 140. dzimšanas gadā satiekas ar ģitāristu tuvos četrdesmit, un lietas notiek: albums, koncertturneja, YouTube un zvanu melodijas, un tā tālāk.
Mākslas kritiķi ne visai bieži slavē institūcijas, pat drīzāk pretēji - tām var pārmest gan progresīvo parādību diskrimināciju un mākslīgu artefaktu hierarhijas kultivēšanu, gan stagnāciju un atsevišķu personu aizsēdēšanos ietekmīgos posteņos, kam mūspusē vēl pievienojas smieklīga «smalkā stila» piekopšana ar apmeklētājam nedraudzīgām ceremonijām un sasodīti dārgiem suvenīriem. Tomēr ikreiz, kad presē vai internetā lasāmi muzejiem adresēti pārmetumi, gribas ievilkt elpu un iestāties pret pārlieku vulgārām pretenzijām: parasti tās pauž ne jau «vienkāršā tauta», bet patērētāju augšslānis, «izrāžu sabiedrības» krējums, kas, protams, ir dažas stundiņas paskatījies mākslu Luvrā, Teitā un Prado un secina, ka «pie mums jau nekā nav». Ne kārtīgu muzeja kafejnīcu (tieši par tām izvērsās visplašākās diskusijas divu bezcerīgi iestrēgušu projektu - Laikmetīgās mākslas un nu jau arī Nacionālā mākslas muzeja - apspriešanās), ne pietiekamu atrakciju, ne «bērniem ko aptaustīt». Kaut gan tieši muzeji, iespējams, vēl ir pēdējās vietas, kur var iemācīties, pie kā ir vērts atgriezties vēl un vēl, ka tas, kas sākumā nav gluži skaidrs, atkārtoti sastapts, var kļūt aizraujošs, un ka ne visu vajag taustīt, lai tas kļūtu interesants, atšķirībā no precēm lielveikalos.
Muzeju naktij tuvojoties, jācer, ka muzeji to izmantos, lai vilinātu iegriezties atkārtoti, dienas laikā un skaidrā prātā. Ka aicinās iesaistīties izglītības un brīvprātīgo palīgu programmās, kas nu jau ir katrā sevi cienošā institūcijā. Ka gaisinās mītu par «dusmīgajām uzraudzēm», kuras sen jau kā pārvērtušas mīlīgās asistentēs. Ka izplatīs bezmaksas izdales materiālus (ja tādi muzejiem ir) par savām aktivitātēm un iespējām labāk iepazīt kolekcijas. Būtu žēl, ja masveidīgais jauniešu uzbrukums muzejiem, uz ko mudina mediji un tusiņu kāre, paliktu tikai vienas nakts sakars no vienas puses un ķeksīša pasākums - no otras puses. Jo, kā māca Jubalts, tikai ilgāk skatoties, ainava sāks peldēt.