Tu vari doties uz stilīgu, modernu kafejnīcu un pasūtīt bezkofeīna kafiju ar sojas vai kādu citu augu pienu (vai vismaz pienu bez laktozes), kā uzkodu izvēlēties vegānisku svaigēdāju kūciņu bez glutēna un noteikti arī bez palmu eļļas, turklāt ideālā gadījumā – lai visi produkti būtu bioloģiski audzēti. Samaksāsi par savu našķi tik daudz naudiņas, ar kādu taupīgs pensionārs varētu izdzīvot pāris dienu, bet būs gandarījums – es rūpējos par savu veselību!
Diemžēl tā īsti nav. Dažādas diētas un jocīgi uztura paradumi ir kļuvuši par modes lietu. Daudzi no tiem izauguši uz reālu alerģiju bāzes, piedēvējot teju slepkavīgu statusu parastiem, tradicionāliem pārtikas produktiem, apgalvojot, ka tie spēj sagandēt dzīvi jebkuram veselam cilvēkam, ne tikai nelaimīgajiem, kas tiešām cieš no pārtikas nepanesamības. Pārprastas un līdz galam nepierādītas teorijas pulcē miljoniem sekotāju visā pasaulē, bet pārtikas industrija steidz izdabāt patērētāju vēlmēm.
Hitlers un raugs
Viens no mūsdienu ēdienkartes mītiskajiem kaitniekiem ir glutēns, tam seko piena laktoze un olbaltums, nežēlastībā ir kritis arī visparastākais pārtikas raugs. Kādā portāla Cālis.lv diskusijā, kas veltīta veselīga uztura paradumiem, var lasīt, ka kāda sieviete, apmeklējot vēdiskās kulinārijas kursus, uzzinājusi – raugu nedrīkstot ēst, tas esot ļoti kaitīgs. Kursu vadītāja stāstījusi: to esot atklājis Hitlers un rauga negantās īpašības izmantojis kā vienu no ieročiem eksperimentos ar cilvēkiem. Bet kefīrs, kurš arī ir rūgstošs produkts, varot izraisīt alkohola atkarību, tādēļ to dzert bērniem būtu jāaizliedz.
Raudzētu maizi cilvēki cepa arī sen pirms Otrā pasaules kara, turklāt der zināt, ka rauga sēnīšu veidu ir vairāk nekā 1500, dažas tiek izmantotas arī gremošanas sistēmu uzlabojošu probiotiķu sastāvā, kurus lietojam, piemēram, pēc antibiotiku kūres. Visplašāk pazīstam un izmantojam maizes, alus un vīna raugu. Maizes rauga šūnu Saccharomyces cerevisiae atklāja jau 1680. gadā, bet tikai pēc 200 gadiem iemācījās audzēt, pavairot un uzglabāt. Sākumā Holandes rūpnīcās to presēja maisos vai koka grozos, tāpēc radies nosaukums – presētais raugs. Presēšana apstādina rauga sēnes vairošanos. Sauso raugu mūsdienās iegūst, biomasu kaltējot zemā temperatūrā un vakuumā.
Ir lasītas, piemēram, popularitāti ieguvušā krievu autora Valērija Siņeļņikova teorijas grāmatā Svētīgais uzturs, ka raugs esot dzīvs, tas organismā varot savairoties un izraisīt dažādas briesmīgas slimības, tostarp vēzi. Dietoloģe Laila Meija skaidro – nav pamata runāt, ka rauga sēne mitinās mūsu organismā pēc maizes apēšanas. "Par rauga kaitīgo iedarbību uz veselību nav ticamu, pierādījumos balstītu zinātnisku pētījumu," saka L. Meija. Arī par veselībai nekaitīgu uzskatītais ieraugs, ko iegūst, miltus sajaucot ar ūdeni un novietojot siltumā, satur rūgšanu izraisošas baktērijas, kas gana lielā koncentrācijā atrodas rudzu, kviešu miltos, atbilstošos apstākļos tās aktivizējas un notiek spontāna rūgšana.
Celiakija nav kaprīze
Alerģija cilvēkam var būt no ļoti daudziem produktiem – gan no dzīvnieku, gan augu valsts. Ja kādam ir alerģija no zemenēm, tas tomēr nav pamats apgalvojumam, ka zemenes kā tādas ir kaitīgas un neviens nedrīkst tās ēst! Taču daži produkti diemžēl šādā nežēlastībā ir krituši, un glutēnu saturošie ir vieni no tādiem.
Glutēns tiešām daļai cilvēku neder, un šo kaiti sauc par celiakiju. Celiakija ir glutēna nepanesamības izraisīta autoimūna slimība. Glutēns jeb lipeklis ir olbaltumviela, kas sastopama kviešos, rudzos un miežos un pat nelielā daudzumā izraisa neadekvātu imunoloģisku reakciju celiakijas slimniekiem, kuras rezultātā veidojas iekaisums tievajās zarnās – gļotādas bārkstiņas tiek bojātas, un tādējādi tiek traucēta uzturvielu uzsūkšanās organismā. Ar celiakiju slimo kā bērni, tā pieaugušie – indivīdi, kam ir glutēna nepanesība, kas var rasties gan ģenētisku, gan ārējās vides faktoru ietekmē. Graudaugus uzturā cilvēki lieto jau tūkstošiem gadu, un arī celiakija nav nekāda modernā kaite. Atsevišķus slimības simptomus jau II gadsimtā aprakstīja romiešu ārsts Galēns un nosauca to par koilia kos (gr. – liels vēders). Bet pirmais celiakiju kā patstāvīgu slimību aprakstījis angļu terapeits Sēmjuels Gē 1888. gadā. Otrā pasaules kara gados sakarību starp maizes lietošanu un celiakijas klīniskajām pazīmēm novēroja holandiešu izcelsmes pediatrs Karels Dike. 1959. gadā viņš pirmo reizi publicēja datus par kviešu olbaltuma lietošanu kā celiakijas attīstības cēloni.
Celiakijas pazīmes ir caureja vai aizcietējums, vēdera sāpes un pūšanās, svara zudums, slikta dūša, anēmija, kaulu sāpes, ādas problēmas, arī neauglība, bērniem – nepietiekama attīstība. Taču šis saraksts nekādā gadījumā nedrīkst tikt uzskatīts par vadlīnijām diagnozes uzstādīšanai sev pašam. Jebkuras slimības noteikšanai, arī celiakijai, ir nepieciešama profesionāla medicīniska diagnostika. Latvijas Celiakijas pacientu atbalsta biedrības vadītāja Irina Rubinčika skaidro, ka glutēna nepanesamībai ir trīs veidi – celiakija, alerģija un glutēna nepanesamība. "Zinātniski ir pierādīts, ka ar celiakiju slimo aptuveni 1% pasaules iedzīvotāju. Savukārt alerģija vai nepanesamība ir vēl lielākam skaitam, taču nebūt ne visiem cilvēkiem. Par Latviju statistikas nav, jo uzskaitīti tiek vien ar celiakiju slimojošie bērni līdz 18 gadu vecumam, kas saņem valsts pabalstu specifiskas pārtikas iegādei," skaidro I. Rubinčika. Medicīna attīstās un diagnostikas metodes aizvien uzlabojas gan dažādām slimībām, gan alerģijām, tādēļ iespējams arvien precīzāk noteikt – ir vai nav kāda produkta nepanesamība. Nekādu speciālu zāļu pret celiakiju nav, vienīgais veids, kā atveseļoties, ir nelietot pārtikā glutēnu saturošus produktus.
Neapmaldīties teoriju džungļos
It kā šķiet vienkārši – ja ir problēmas ar veselību, dodies pie ārsta un veic pārbaudes. Protams, zinātne attīstās, un laiku pa laikam parādās jaunas teorijas, kas apgāž iepriekšējās, tomēr izvērtējot vajadzētu pieslēgt kritisko prātu. Teorija ir tikai ideja bez pierādījuma, bet diemžēl šādas nepārbaudītas teorijas aizklīst interneta plašumos un dzīvo pašas savu dzīvi, apaugot ar mītiem un pārpratumiem. Auditorija prasa arvien kaut ko jaunu, un sensacionāli atklājumi ir izklaidējoši. Šādas pusizceptas teorijas izmanto arī mārketings, kam vajag aizvien jaunas idejas, lai izstrādātu jaunus produktus un tos varētu veiksmīgi notirgot. Pie produktiem pieskaitāmi arī dažādi kursi, dzīves gudrības skolas u. tml. aktivitātes. Mītus par kāda pārtikas produkta kaitīgumu palīdz izplatīt arī slavenības, piemēram, aktrise Gvineta Paltrova ir viena no glutēna bubuļa vēstnesēm pasaulē.
Kā parastam patērētājam neapjukt, ja daļu netradicionālo teoriju izstrādājuši paši ārsti? Viens no tādiem ir Deivids Perlmuters, pēc izglītības neirologs, kurš popularitāti iekaroja ar grāmatu Grain Brain – tajā autors iztirzā ogļhidrātu, arī to, kurus satur graudaugi, ietekmi uz smadzeņu darbību. "Ievērības cienīga ir ideja, ka glutēns spēj mainīt ķermeņa bioķīmiju līdz pat smadzeņu baudas un atkarības centram. Tas patiesībā ir biedējoši. Tas nozīmē, ka mums kārtīgi jāpārdomā, ko ēdam, jo zinātne pierāda šo produktu spēju mainīt to, kā mēs uzvedamies, jūtamies un domājam," uz D.Perlmutera teoriju atsaucas naturopāte, bloga un grāmatas Topi vesels! autore Ance Šternberga. Viņasprāt, atmiņas pasliktināšanās, depresija, epilepsija, garastāvokļa svārstības, uzmanības deficīts ir tikai daļa no simptomiem, kas ir cieši saistīta ar ikdienišķo tostermaizi un iekaisumu veidošanos smadzenēs.
Daļa šo simptomu tiešām ir celiakijas slimniekiem, bet nebūt ne ikvienam veselam cilvēkam, kurš ēd glutēnu saturošus produktus, teoriju atspēko I. Rubinčika. Turklāt svarīgi, vai tiek uzņemti pilngraudu produkti vai ēstas kūkas, smalkmaizītes un cukurotas brokastu pārslas, kas nebūt nav labākā izvēle ne zemās uzturvērtības, ne pārmērīgā cukura daudzuma dēļ.
Līdzīgi simptomi kā celiakijai ir arī piena nepanesamībai. Tā ir divu veidu: īstā alerģija pret govs pienu ir alerģija pret olbaltuma sastāvdaļām tajā, un pastāv arī nepanesība pret cukura sastāvu pienā (laktozes intolerance), tomēr šajā gadījumā pie vainas ir fermenta trūkums organismā, nevis alerģisks mehānisms, skaidro uztura speciāliste Guna Rijkure. Tāpēc, ja ir aizdomas, ka organismam kaitē kāds produkts, jādodas pie ģimenes ārsta, kas nosūtīs pie alergologa un gastroenterologa un nozīmēs nepieciešamos izmeklējumus.
VIEDOLIS: Ksenija Andrijanova, uztura speciāliste
Par uzturu mūsdienās ir daudz mītu. Kaut kur rodas teorijas, apgalvojumi, kuriem nav zinātniska pamata, bet tie kaut kādu iemeslu dēļ kļūst populāri. Cilvēkiem patīk justies īpašiem, un to viņi sasniedz ne tikai ar panākumiem un spējām, bet arī ar slimībām, saņemot līdzcilvēku uzmanību, līdzjūtību. Savukārt pārtikas industrija šīs uztura tendences izmanto, piedāvājot attiecīgus produktus. No vienas puses, tas ir labi, jo, piemēram, celiakijas slimniekiem bezglutēna produkti ir pieejamāki – kādreiz tos varēja nopirkt tikai aptiekās, bet tagad šādas pārtikas stends ir gandrīz katrā veikalā. Arī ēdināšanas uzņēmumi aizvien biežāk veido savas ēdienkartes, domājot par cilvēkiem, kam ir glutēna vai piena nepanesamība. Izvēle kļūst plašāka.
Smieklīgi gan ir tas, ka ar bezglutēna marķējumu mēdz apzīmēt produktus, kam ir pavisam dabiski nesaturēt glutēnu, piemēram, dārzeņu salātus ar olīveļļu. Slikti, ka īstos slimniekus sāk uztvert nenopietni un viņu jautājumus par ēdiena sastāvu interpretē kā kaprīzi. Taču jāņem vērā, ka celiakijas slimniekam kaitīgs var būt katrs miltu puteklis. Ja vienā un tajā pašā konditorejā cep parastās kūkas un bezglutēna, milti taču put un glutēnu saturošie var nonākt arī bezglutēna mīklā. Tad tā patiesībā vairs nav nekāda bezglutēna kūka.
Cilvēki bieži vien izlasa par kādu slimību, un viņiem šķiet, ka tā viņiem ir. Mēģina atteikties no glutēna vai piena produktiem un pēkšņi sāk justies labāk. Iespējams, darbojas pašsuģestija, bet varbūt cilvēks vienkārši sācis ēst veselīgi, atmetot treknas kūkas un veidojot savu ēdienkarti vairāk sabalansētu. Tad svars krītas, pašsajūta uzlabojas. Ir jādomā loģiski!
Rota
Jēkabs K.
NAV VIENALGA