Cidoniju brendiji
Jābūt pieredzes bagātam meistaram, lai no cidonijām dabūtu kvalitatīvu brendiju. Cidonijas ir sarežģīti destilējams auglis. Tajās ir tikai neliels cukura procents, tāpēc svarīgi tās nenovākt par agru. Arī pēc ražas novākšanas tās nav ieteicams destilēt uzreiz, bet labāk kādu laiku uzglabāt, lai pastiprinās to aromāti.
Cidonijas ir ļoti cietas. Pirms sasmalcināšanas misā tās vispirms jāatbrīvo no pūciņām uz mizas. Citādi cidonijās esošā eļļa sasmaks un piedos sliktu aromātu gatavajam destilātam.
Nākamais izaicinājums – cidoniju misa ir ļoti sausa, tāpēc tai pievieno ūdeni vai vēl labāk cidoniju sulu.
Vēl viena problēma – cidoniju augļi ir ļoti bagāti miecvielām, taču tajos ir ļoti maz cukura – tas kavē rūgšanas sākšanos un paša rūgšanas procesa norisi. Turklāt pat ideālā gadījumā no 100 kg cidoniju sanāk vien 3–4 litri destilāta.
Tomēr daļa destilētāju uzskata, ka intensīvie augļu aromāti, kas sajūtami, ielejot cidoniju brendiju glāzē, augļu svaigā garša un smarža, ko veido ābolu, bumbieru un ziedu nianses, ir pielikto pūļu vērti.
Serbijas cidoniju brendijs
Serbija ir lielākā cidoniju audzētāja Eiropā un starp desmit lielākajām šī augļa audzētājvalstīm pasaulē. Likumsakarīgi Serbijai ir lielas tradīcijas arī cidoniju brendija destilēšanā. Augstākās kvalitātes cidonijas tiek audzētas un slavenākie cidoniju destilāti nāk no Kraljevo un Cacaka reģioniem Centrālajā Serbijā. Augļu destilācija tur tiek veikta tradicionālā veidā, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un ražošanas zināšanas. Destilētais brendijs tiek izturēts ozolkoka mucās, kas nodrošina piesātinātu zeltainu krāsu un vieglu augļu aromātu.
Cidoniju brendijs tiek gatavots arī citās Balkānu valstīs, kā arī Austrijā, Vācijā.
Persiku brendijs
Sarežģīta brendiju gatavošana ir arī no persikiem. Tomēr, piemēram, Austrijā tradicionālajos vīnogu audzēšanas reģionos daži vīnkopji savu vīna dārzu malās iestādījuši arī persikus tieši ar mērķi tos destilēt. Taču smalkie, sarežģītie persiku aromāti, kurus bieži vien varam izgaršot rīslingos, destilācijas procesu pārcieš ne visai labi. Nereti gatavais destilāts sanāk diezgan salkans un pliekans, kauliņu dēļ tajā dominē marcipāna garša, nevis maigās persiku augļu notis. Tomēr labākajiem austriešu vīndariem, kas destilē arī persikus, izdodas izvairīties no rūgto mandeļu toņiem un iegūt maigi augļainu brendiju, kurā izteikti jūtama maigā persiku garša.
Aliču brendijs
Tiek uzskatīts, ka vislabākie augšanas apstākļi aličām ir Francijas austrumu daļā, it īpaši Lotringā. Šajā reģionā ik gadu izaudzē 15 tūkstošus šo mazo dzelteno plūmīšu, un šis apjoms veido 80% no globālās aliču produkcijas pasaulē. Reģionā ir divas galvenās plūmju šķirnes. Mecas apkārtnē audzētās aličas ir mazākas, mīkstākas un skābākas. Uz mizas tām nav sarkanu plankumu. Savukārt Nansī audzētās plūmītes ir saldākas, tāpēc tās ir garšīgākas ēšanai svaigā veidā.
Šī reģiona aličām 1996. gadā piešķirts arī aizsargātas cilmes vietas (izcelsmes) statuss. Lotringieši katru gadu augustā Mecā rīko divas nedēļas ilgus svētkus par godu aličām. Svētku tirdziņos tiek pārdotas gan svaigas, gan žāvētas aličas, aliču tartes, ievārījumi, liķieri un brendiji.
Netālu esošajā Ribovilā jau vairāk nekā 100 gadu destilētava Mette ražo izcilus dažāda veida brendijus. Taču destilācijas meistars Žans Pols Mets slavens kļuva tieši ar mazo dzelteno plūmīšu jeb aliču brendiju. Tam piemīt kauleņaugļiem raksturīgais atturīgais aromāts, spēcīga garša un saldi augļaina, noturīga pēcgarša.
Šīs plūmes ir ļoti populāras arī Vācijā, kur tās aug gan savvaļā, gan kultivētās platībās, galvenokārt dienvidos un dienvidrietumos. Vācijā zināms ir Martin Fischer aliču destilāts.
Fišera brendijs tiek nogatavināts koka mucās. Tam ir piena šokolādes aromāts un salda nobriedušu augļu garša ar šokolādes, marcipāna un karameles notīm pēcgaršā.