Par lobīšanu – labi (un slikti) lobās gan strauji atdzesētās, gan verdošajā ūdenī atstātās olas. Es tā reizēm daru speciāli – kad nav vēlmes sekot līdzi minūtēm (olu taimera man nav), vienkārši lieku olas katliņā, uzvāru – kad ūdens sāk burbuļot, karstumu izslēdzu. Kamēr ūdens atdziest, olas gatavojas un ir tieši tik mīkstas, cik vēlos. Reizēm tās lobās labi, reizēm – nekā. Īstos iemeslus neesmu sapratusi.
Tā daru es. Bet pavāriem ir savi padomi. Ja gribat mīksti vārītas olas (ar šķidru dzeltenumu un vēl nedaudz trīcošu baltumu), pavāri iesaka no ūdens vārīšanās brīža tās vārīt 4–5 minūtes (atkarībā no izmēra). Paipalu oliņas, ko pasniedz mīkstas, esot jāvāra 2 minūtes 30 sekundes.
Vidēji cietas būs 8–9 minūtes vārītas olas, savukārt cieti vārītas olas (ar pilnīgi cietu dzeltenumu un baltumu) vāra 13 minūtes. Vārot ilgāk, dzeltenumi kļūs zilgani, un olas derēs vairs tikai salātiem.
Olas var vārīt arī ilgāk, piemēram, korejieši tās vāra 40 minūtes, bet tad olām ir gandrīz melna krāsa un specifisks olu aromāts.
Mājās var pagatavot arī lēni vārītas olas – tās saglabā konsistenci, kas ir pa vidu starp mīkstu un cietu olu. Gatavojot lēni vārītas olas, tās 75 grādu temperatūrā karsē 15 minūtes (temperatūras uzturēšanai vajag termometru).
Šādas olas ideāli der salātos, kuros, olu pārkniebjot ar dakšiņu, salāti pārlīst ar olas dzeltenumu.
Mīksti vārītu olu neatdzesē, bet uzreiz pēc izvārīšanas ņem ārā no katla, liek olu trauciņā un pasniedz, kamēr ola vēl kūp. Savukārt vidēji vai cieti vārītu olu pēc izvārīšanas uzreiz liek iepriekš sagatavotā ledusūdenī un strauji atdzesē, tad noloba. Pavāri apgalvo, ka visvieglāk nolobīt esot strauji atdzesētas olas, bet, kā jau teicu, mana pieredze tāda nav. Vēl tiek uzskatīts, ka vieglāk ir nolobīt nedaudz vecākas olas, nevis pavisam svaigās. Taču arī šī teorija nedarbojas simtprocentīgi, jo reizēm izvāru pavisam svaigas – puse nolobās smuki, bet otra puse ne.
Knifs, kā atšķirt veselu olu no bojātas, gan darbojas. Par to esmu pārliecinājusies. Bļodā ielej aukstu ūdeni un iegremdē jēlu olu. Bojāta (veca) ola uzpeld, savukārt svaiga ola nogrimst bļodas dibenā. Lai nejauši nesabojātu pārējos produktus, piesitot vecu olu, olas ieteicams vispirms pa vienai iesist atsevišķā traukā.
Kā atšķirt vārītu olu no nevārītas? Arī šī metode ir pārbaudīta un darbojas: olu uz galda iegriež – ja tā labi un ātri rotē, ir vārīta, ja griežas lēni un novirzās no centra, tātad jēla.