Detalizētāk neanalizējot dzeršanas iemeslus, jāuzsver, ka noteicošais faktors tomēr vienmēr bijis – alkohola lietošanas process ir sociāls, to lieto sabiedrībā, kopā ar citiem cilvēkiem. Dzeršana vienatnē tika uzskatīta par nepareizu nodarbi. Pakāpeniski radās nosacījumi, kurš drīkst vai kuram pieklājas lietot alkoholu, un ar ko kopā to lietot.
Pirmie "sociālie dzērieni" bija tikai alus, vīns vai medalus. Stiprākus dzērienus – pašu destilēto alkoholu – sāka lietot tikai XVIII gadsimtā. Ap to laiku zemkopjiem radās paradums piedāvāt viesiem glāzīti pašbrūvētā "uz veselību". Bez zemteksta, jo ne tik sen degvīns tika uzskatīts par zālēm.
Paradumi un uzskati mainījās XIX gadsimtā, kad sākās ekonomikas uzplaukums, industrializācija un pilsētu paplašināšanās. Radās nebijušas iespējas tirgoties ar dzērieniem, tika atvērti kafijas nami un krogi, viesu nami un bāri. Cilvēki šajās vietās satikās, pavadīja laiku un arī kopīgi iedzēra pa mēriņam.
Vīns pie ēdiena
Tomēr alkohola lietošanas tradīcijas sākotnēji ļoti atšķīrās pa reģioniem.
Vidusjūras reģionā vīnu drīzāk uzskata par ēdiena sastāvdaļu tādā nozīmē, ka to vēl arvien dzer pie maltītes. Ārpus ēdienreizēm vīnu dzert nav pieņemts.
Ja Itālijā, Francijā, Spānijā draugi satiekas pirms pusdienām vai vakariņām, nav iedomājams, ka viņi pasūtītu vīnu. Tad viņi bauda aperitīvu. Arī dodoties vakariņot uz restorānu, pa ceļam itāļu draugu grupa vai ģimene var iegriezties kādā bārā uz glāzi aperitīva. Šim nolūkam sāka pasniegt apetīti rosinošus dzērienus, kas, piemēram, satur hinīnu un citus ēstgribu veicinošus augus.
Aperitīvs ‒ pirms maltītes
Dzeršanas paradumu maiņai soli solī sekoja ražotāji – viņi sāka veidot konkrētiem gadījumiem paredzētus dzērienus vai pat dzērienu šķirnes.
Aperitīvi mūsdienās ir visizplatītākā konkrētam nolūkam domātā dzērienu grupa. Šādos gadījumos vai nu kokteiļos, vai garajos dzērienos, vai tīrā veidā var pasniegt plašu alkoholisko dzērienu klāstu, piemēram, heresu (šeriju), gaišo portvīnu, vermutu vai rūgto uzlējumu, dzirkstošo vīnu. Reizēm maltītes ieskaņas dzērieni tiek baudīti pat divas stundas, reizēm tās ir tikai 20 minūtes pirms vakariņām. Bāri, kuros pirms pusdienām iegriežas mazāk apmeklētāju, to piesaistei piedāvā tā dēvētās laimīgās stundas, kad cenas ir zemākas nekā parasti. Pat tūristu pilsētā Milānā joprojām ir šādi bāri ar "laimīgajām stundām". Glāze aperitīva (piemēram Campari vai Aperol Spritz) plus bagātīgs uzkodu (čipši, kroketes, riekstiņi, sāļie cepumi – ēd, cik gribi) vēl pirms pandēmijas šajās stundās maksāja nieka 8–10 eiro.
Ko pasniedz aperitīvā
Dzērienus ar augstu alkohola saturu neatšķaidītā veidā nav ieteicams lietot pirms ēdienreizes. Tāpēc mūsdienās kā pirmo aperitīvu parasti pasniedz dzērienu uz vīna bāzes. Vistipiskākie aperitīvam ir šerijs, vermuts, gaišais portvīns, dzirkstošais prosecco. Tikpat labi aperitīvā var pasniegt ātri pagatavojamus kokteiļus, kuros sajaukti, piemēram, rūgtie liķieri ar minerālūdeni, bezalkoholiskajiem dzērieniem vai sulu.
Klasiskos stipros dzērienus (džinu, viskiju, konjaku) aperitīvā pasniedz tikai atšķaidītus – ar gāzētu ūdeni, toniku, limonādi. Atsvaidzinošāki būs tie kokteiļi, kuriem pievienota citrona sula vai šķēlīte.
Par izciliem aperitīviem uzskata dzērienus ar anīsa garšu – tiem pirms pasniegšanas pielej ledaini aukstu ūdeni, iegūstot dzērienu ar zemu alkohola saturu un izteiktu anīsa garšu.
Pēc vakariņām ‒ didžestīvs
Savukārt pēc maltītes, īpaši pēc vakariņām, sākotnēji Vidusjūras reģionā, tagad jau visā pasaulē parasti piedāvā klasiskus dzērienus, didžestīvus, par kuriem izsenis zināms, ka tie veicina gremošanu. Tas ir īstais brīdis kvalitatīviem destilātiem, īpaši tiem, kas gadiem ilgi turēti ozolkoka mucās: konjakam, armanjakam, Heresas brendijam, kalvadosam vai citam izturētam ābolu vai plūmju degvīnam, kā arī izturētiem viskijiem, rumiem, madeirai, heresam (šerijam), taunijam.
Pēc bagātīgas, treknas maltītes tie palīdzēs organismam apēsto ēdienu sagremot.