Lai būtu labs vīns
Pirmām kārtām vīna kvalitāti nosaka četri pīlāri – augļu garša, alkohols, skābums un saldums. Šo sastāvdaļu savstarpējā harmonija nosaka vīna kvalitāti – tām jābūt līdzsvarotās attiecībās citai ar citu.
Vīndarīšanas mākslas noslēpums galvenokārt slēpjas cukura un skābes sabalansēšanā. Sausiem vīniem patīkamāku garšu un nobeigtību piešķir mēlei tik tikko uztverama salduma nianse.
Savukārt ideāli sabalansēts saldais vīns būs elegants un sulīgi salds, ja tam būs neliela skābuma nianse. Tad tas nešķebinās.
Augļu garša
Ikvienam vīnam piemīt augļu garša – vienam vairāk, citam mazāk. Vīna augļu garšas nots pirmām kārtām ir atkarīga no vīnogu šķirnes – šķirnei raksturīgais vīnogu aromāts ir viens no galvenajiem vīna veidotājiem.
Visbeidzot augļu garšas intensitāti nosaka arī vīna dārza atrašanās vieta un vīnogu gatavība novākšanas laikā.
Atkarībā no novākšanas gada augļu garša vīnā var iegūt sulīgu un svaigu izpausmi. Ja ir tikai viens augļu tonis, tas var skaidri dominēt garšā vai, tieši pretēji, radīt delikātu, neuzkrītošu iespaidu. Parasti augļu garša ir kompleksa un atgādina dažādu augļu aromātu. Šajā gadījumā runa ir par augļu buķeti. Daudzi augļu aromāti atšķiras tikai niansēs. Lai izšķirtu un spētu noteikt atsevišķus aromātus, turklāt vēl dažādās to gatavības pakāpēs, ir vajadzīgs zināms treniņš un pieredze.
Alkohols
Raudzēti alkoholiskie dzērieni sastopami visā pasaulē – sākot ar raudzētu ķēves pienu Sibīrijā un beidzot ar rīsu vīnu Dienvidaustrumāzijā. Tos pagatavot ir vienkārši, un process notiek it kā pats no sevis – no visa, kas satur cukuru, ar rauga palīdzību var iegūt alkoholu.
Gatavojot vīnu, vīnogu sulā esošajam cukuram ar dabiska vai pievienota tīrkultūras rauga palīdzību izraisa rūgšanu. Šīs reakcijas rezultāts ir alkohols – lielākoties etilspirta veidā.
Alkohols piešķir vīnam struktūru, kā arī rada noteicošo garšas sajūtu uz aukslējām. Vīni, kuriem ir augsts alkohola saturs, lielākoties ir smagi, bet vīni ar mazāku alkohola saturu ir viegli, eleganti – izceļas ar smalku augļu noti.
Jo vairāk cukura vīnogās, jo augstāks var būt alkohola saturs vīnā.
Skābe
Jau šis vārds vien daudziem vīna cienītājiem rada nepatīkamas asociācijas. Taču tieši skābei ir noteicošā loma vīna rakstura veidošanā, tā piešķir vīnam mugurkaulu un pilnveido garšu.
Optimāls skābes saturs ir ne tikai daudzuma, bet arī ķīmiskā sastāva jautājums. Vīna kopējo skābes saturu veido dažādas skābes, svarīgākās no tām – vīnskābe, ābolskābe, pienskābe. Vīnogās, kas ir pilnīgi nogatavojušās, pārsvaru gūst maigā vīnskābe. Skābes avots lielākoties ir pašas vīnogas, jo rūgšanas gaitā rodas tikai neliela daļa skābes.
Vīniem no vēsākiem audzēšanas apgabaliem parasti ir vairāk skābes, tāpēc tie garšo spirdzinošāk un svaigāk nekā karstajās zemēs darītie. Tas tāpēc, ka, vīnogām vairāk nogatavojoties, daļa skābes zūd. Tāpēc vīnkopja mākslas noslēpums ir noteikt pareizo vīnogu novākšanas brīdi, kad cukurs un skābe ir pareizajās proporcijās.
Saldums
Ražas laikā vīnogās ir apmēram vienāds daudzums vīnogu cukura (glikoze) un augļu cukura (fruktoze).
Jo gatavākas vīnogas, jo tajās ir vairāk cukura, kas var izrūgt rauga iedarbības rezultātā.
Vēlamo cukura daudzumu, kas pēc rūgšanas joprojām paliek vīnā, dēvē par cukura atlikumu. To mēra gramos uz litru, tā normas katrā valstī ir atšķirīgas. Taču salds vēl nenozīmē saldu garšu, jo tas, cik saldi garšo vīns, atkarīgs no skābes satura. Jo mazāk vīnā skābes, jo vairāk jūtams tajā esošais saldums.
Vienīgie instrumenti, ar kuriem noteikt, vai vīns ir labs, ir acis, deguns, mēle un aukslējas.
Tos labi trenējot un protot likt lietā, iemācīsimies sevi pasargāt no sliktiem vīniem. Profesionāļiem ar lielu degustēšanas pieredzi ir zināms handikaps, jo viņi spēj labāk salīdzināt aromātus, izmantojot savu datubāzi. Neprofesionāļiem pats galvenais ir uzticēties savai garšas gaumei.