Tie, kam liekas, ka padomju okupācijas laikos mēs būtu dzīvojuši darbaļaužu idillē, kuru kopā ar rūpniecību kāds ņēma un sagrāva, man jāapbēdina – 70. gados piestrādāju par ugunsdzēsēju Latvijas rūpniecības flagmanī VEF, dažu nakti bija jādežurē cehos, un tie strādnieki, kas sešos no rīta pirmie nāca uz darbu, izskatījās vairāk pēc zombijiem vai morlokiem nekā pēc cilvēkiem, tik ļoti viņi bija savā darba mūžā visādas ķīmijas saelpojušies.
Vaimanoloģijas sakarā jāatzīmē, ka tā daudz mazāk bija dzirdama 90. gadu sākumā, kad, mainoties sabiedriski ekonomiskajai formācijai, patiešām bija grūti un, kā reiz teica nu jau aizsaulē aizgājušais uzņēmējs Haims Kogans, īstu vīru laiki. Tolaik pat pensionāri ticēja nākotnei, un tikai Bankas Baltija kolapss šo ticības kapitālu sāka nopietni šķobīt.
Pietiek pašķirstīt vecās Dienas, lai atcerētos, kāda tolaik bija aina, piemēram, Rīgas tirdzniecības vietās. Šodien dominē lielveikali, kādreizējais Latvijas lepnums Centrāltirgus vairs tiek pieminēts galvenokārt kriminālu frikciju sakarā, bet pārējie lielie tirgi mirst nost vai jau ir nomiruši.
Pirms 25 gadiem bija cita aina, kā to rāda deputāta Gunāra Preinberga raksts Situācija kļuvusi bīstama: vārdi neatbilst darbiem 1993. gada 3. februāra Dienā. Notiek virkne nelikumīgu, pat noziedzīgu manipulāciju, brīdināja Preinbergs un iezīmēja ielās redzamo skatu: "Pirmkārt, ielu tirdzniecība ar pārtikas produktiem ir pat paplašinājusies. Šķietami tā pazudusi no Rīgas centra, toties koncentrējusies blakus lielajiem pārtikas preču veikaliem. Patiesībā ir izveidojušies jauni, neoficiāli, nekādai kontrolei nepakļauti tirgi (Pļavnieku, Minskas, Tallinas un citu Rīgas dižveikalu tuvumā, Sarkandaugavā, Ziepniekkalnā). Tur iespējams nopirkt gandrīz visu – sākot ar lašiem, ikriem, dažādiem gaļas izstrādājumiem un beidzot ar dažādiem traukiem un aprūsējušām skrūvēm. Uz īpaši sagatavotiem galdiem (ar kā atļauju tie izgatavoti un izvietoti?) šīs preces sarindotas cieši viena otrai blakus. Dārzeņus, kartupeļus, gaļu, tās izstrādājumus, pienu un piena produktus pārdod arī tieši no automašīnām, portfeļiem, somām. Rīgas stacijā pēcpusdienā pienāk Ļvovas, Simferopoles u. c. vilcieni. Atbraucēji laiku lieki netērē: turpat stacijas ēkas gaiteņos un tuneļos uzsāk sparīgu tirgošanos ar desām un žāvējumiem.
Otrkārt, ir nepatīkami vērot Rīgas nomalēs izvietotās alus mucas uz riteņiem, pie kurām saimnieko pusaudži un dažāda vecuma piedzērušu mutes bajāru bariņi. Var apšaubīt būdveidīgo šedevru estētisko izskatu, var runāt par tirgotāju nesamaksātajiem nodokļiem. Taču īstās briesmas slēpjas absolūtā sanitāri higiēniskās un veterinārmedicīniskās kontroles trūkumā. Ielu "tirgos" nopirktās kūkas vai tortes "mūža" ilgums nav zināms. Nevienam no atvestajiem cūku liemeņiem nav meklēta trihineloze, nevienam liellopa liemenim nav meklēta finnoze. Mūsu valstī joprojām ir sastopama liellopu leikoze, arī tā var būt bīstama cilvēku veselībai.
Noteikumi prasa, lai truša liemenim būtu klāt viena pakaļkāja, bet, ja tās nav, kā pircējam atšķirt, ko viņš pērk – truša vai kaķa liemeni?
Vairākumam gaļas izstrādājumu veterinārās apliecības nav. Tāpēc tūlīt rodas šaubas, no kādām izejvielām – miesnieka kauta, slimības pievārēta dzīvnieka (piespiedu kārtā kauta) vai pat dzīvnieka līķa – šie izstrādājumi ir izgatavoti."
Tātad pirms 25 gadiem mēs ēdām kaķus un līķus, bet nākotnei ticējām vairāk nekā šodienas patērētāji, lielveikalos ciešot smagas izvēles mokas pie neskaitāmu marku desām, sieriem un visiem pārējiem labumiem.
sena kolēģe
Onslow