Ceptu kastaņu smarža jau gadsimtiem ir rudens un ziemas sabiedriskās dzīves simbols. Karsti kūpošu, smaržīgu kastaņu tūtu par dažiem eiro var nopirkt gan Seviļas centrālajā laukumā, gan Lisabonā Atlantijas okeāna krastā, gan mazos Itālijas kalnu ciematos.
Kastaņi kā ielas ēdiens ir sena šo tautu tradīcija. Viduslaikos un vēl agrāk tie bija būtisks pārtikas avots daudzās Eiropas valstīs, īpaši kalnu apvidos, kur graudaugi bija grūti audzējami.
Kastaņi bija viegli ievācami, uzturvērtīgi un ilgstoši uzglabājami – lēts un pieejams produkts, kas padarīja tos par barojošu maltīti plašiem iedzīvotāju slāņiem.
Kastaņus bija viegli transportēt un ērti pagatavot vienkāršās metāla pannās ar atverēm vai uz atklātas uguns. Tiem nebija nepieciešams pievienot papildu produktus, un pagatavošanas process nebija sarežģīts.
Kastaņu ražas laiks ir rudens un ziema, kad ielās kļūst vēsāks. Karstie kastaņi bija ideāls sezonālais našķis, kas ne tikai nodrošināja siltumu cilvēkiem uz ielas, bet arī gardu uzkodu.
Cepti kastaņi bieži vien bija saistīti ar rudens ražas svētkiem vai reliģiskiem rituāliem, piemēram, mirušo piemiņu vai dabas ciklu godināšanu. Kastaņu cepšana kļuva par sabiedrības saliedēšanas rituālu – ģimenes un draugi pulcējās ap uguni, lai baudītu siltumu un ēdienu.
Itālijā kastaņu cepšana uz ielām kļuva populāra viduslaikos, īpaši kalnu reģionos, kur kastaņi bija kalnu jeb nabadzīgo maize – pane dei poveri.
Francijā Parīzes ielu tirgotāji cepa kastaņus XVII–XVIII gadsimtā, un tie kļuva par pilsētas sociālās dzīves daļu.
Spānijā kastaņu cepšanas tradīcija cieši saistīta ar Visu svēto dienu (1. novembris), kad kastaņus cep un ēd kopā ar ģimeni un draugiem.
Portugālē cepti kastaņi ir būtiska São Martinho (Sv. Mārtiņa dienas) svinību sastāvdaļa.
Līdz pat mūsdienām kastaņu pārdevēji bieži vien ir individuāli mazie uzņēmēji vai ģimenes, kas ar to nodarbojas gadiem. Parasti pārdevēji izmanto mobilos ratiņus vai mazus stendus, kuros atrodas metāla panna ar caurumiem, kas ļauj kastaņiem vienmērīgi cepties uz oglēm vai gāzes degļa; krāsns vai mazs ugunskurs cepšanai, papīra tūtiņas, kurās tiek iebērti un pasniegti kastaņi.
Pirms cepšanas kastaņu cieto čaulu iegriež ar nazi (krusteniski vai vienkāršu griezumu). Tas ļauj tvaikam izkļūt ārā un novērš kastaņu eksplodēšanu cepšanas laikā. Iegriezums arī palīdz vieglāk nomizot kastaņus.
Dažās ģimenēs kastaņu cepšanas prasme tiek nodota no paaudzes paaudzē kā sezonāls ienākumu avots. Mūsdienās kastaņu tirdzniecībā iesaistās arī imigranti un viesstrādnieki, kuri meklē sezonālus ienākumus. Tas ir salīdzinoši vienkāršs darbs, kas neprasa lielu ieguldījumu vai apmācību.