Tā dēvēto "10 000 stundu likumu" vēl ne tik sen - savā 2008. gadā izdotajā grāmatā Outliers - kā faktu sludināja autors Malkoms Gledvels, rakstot, ka "10 000 stundu ir diženuma maģiskais skaitlis", proti, apgalvojot, ka pietiekams treniņos pavadīts laiks garantē jebkuram iespējas kļūt par ekspertu. Tomēr nu pētnieku komanda no Klīvlendas, ASV, populāro mītu apšaubījusi.
"Šis pieņēmums ir pamatīgi iesakņojies mūsu kultūrā, taču tas ir virspusējs un vienkāršots. Ja runā par cilvēka prasmēm kādā jomā, viņa veiktspēju raksturo komplekss apkārtējās vides faktoru, ģenētisko faktoru un šo faktoru savstarpējās mijiedarbības kopums," ideju par to, ka visa "sāls" ir tikai un vienīgi pietiekami ilgos treniņos, noraida viena no pētījuma autorēm - psiholoģe Brūka Maknamara.
Pirmie aizmetņi "10 000 stundu likumam" meklējami 1993. gadā veiktā pētījumā par vijolnieku un pianistu prasmēm, kurā secināts - līdz ar treniņos uzkrāto pieredzi pieauga arī pētījuma dalībnieku prasmju līmenis sava instrumenta pārvaldīšanā. Secināts, ka augstākās raudzes vijolnieki līdz 20 gadu vecumam instrumentspēles apguvei bija veltījuši vidēji 10 000 stundu. Tomēr vairāk nekā 25 gadus vecajā pētījumā netika ņemti vērā citi faktori, piemēram, cilvēka iedzimtais talants. Pētnieki tolaik apgalvoja, ka augstākā līmeņa mūziķu vidū visas prasmju līmeņa atšķirības izskaidrojamas ar atšķirībām tajā, cik stundu katrs no mūziķiem pavadījis treniņos.
Maknamara ar kolēģi nolēma atkārtot daļu no 1993. gadā veiktā pētījuma, lai pārliecinātos, ka secinājumi būs tie paši. Pētnieces intervēja 13 trīs dažādos prasmju līmeņos kategorizētus vijolniekus - virtuozus, labus vijolniekus un salīdzinoši mazāk prasmīgus vijolniekus, taujājot par viņu instrumentspēles apguves rutīnu un ieradumiem, bet pēc tam aptaujātie nedēļu savas aktivitātes fiksēja dienasgrāmatās.
Pētnieces secināja, ka mazāk prasmīgie mūziķi līdz 20 gadu vecumam vidēji instrumentspēles apguvē bija pavadījuši 6000 stundu. Vijolnieku, kuru prasmju līmenis novērtēts kā augsta vai visaugstākā līmeņa, starpā atšķirību faktiski nebija - abu šo grupu mūziķi treniņos bija pavadījuši vidēji 11 000 stundu, liekot pētniecēm secināt, ka treniņos pavadītais laiks nav vienīgais faktors, kas kādu padara par virtuozu.
Maknamara uzskata: "Līdz ko mēs runājam par augstu prasmju līmeni, atšķirības indivīdu prasmju līmeņu starpā vairs nav atkarīgas no treniņos pavadīto stundu skaita. Šajā līmenī visi trenējas ļoti daudz, bet to, kurš kļūst par eliti, virtuozu, nosaka citi faktori."
1993. gadā veiktā pētījuma autori gan par "atsvaidzināto versiju" nav pārāk augstās domās, norādot, ka pētnieces faktiski atkārtojušas lielāko daļu veco secinājumu. Viens no sākotnējā pētījuma līdzautoriem, Ralfs Krampe, izdevumam The Guardian komentēja, ka "nekas Maknamaras pētījumā nelika viņam apšaubīt 1993. gada pētījuma secinājumus. Vai es uzskatu, ka treniņi ir pilnīgi viss un treniņos pavadīto stundu skaits ir vienīgais faktors, kas nosaka prasmju līmenī? Nē. Bet es aizvien mērķtiecīgus treniņus uzskatu par pašu svarīgāko faktoru."
Maknamara uzsver, ka nenoliedz treniņu lomu, taču uzsver citu faktoru svarīgumu. "Treniņi tev palīdz kļūt labākam nekā biji dienu iepriekš. Lielākoties. Bet tie ne vienmēr var palīdzēt tev būt labākam par savu kaimiņu vai citu audzēkni tavā vijoļspēles klasē."
Pravietisnejaukais