Interesants fakts – kokteiļu kultūras sākotnējais izmēģinājumu posms notika pārsvarā uz karakuģu klājiem.
Jākobs Švepe un toniks
Parasti vienā kokteilī lieto vienu, divus, bet ne vairāk kā trīs bezalkoholiskos dzērienus. Gandrīz visi tie tiek ražoti no ūdens ar augļu garšu, kam pievienots daudz cukura un ogļskābās gāzes, reizēm arī hinīns un kofeīns.
Vācietis Jākobs Švepe 1783. gadā patentēja procesu, kas ļāva ūdeni bagātināt ar ogļskābo gāzi. Neilgā laikā Švepes sodas ūdens kļuva ļoti populārs. Tieši Švepem pieder arī ideja rūgtajām zālēm pret malāriju – hinīnam – pievienot cukuru, citrona sulu un gāzēto ūdeni, pārvēršot to par patīkamu dzērienu, ko nosauca par toniku.
XIX gadsimta 70. gados Indijā to lika dzert britu karavīriem, jo uzskatīja, ka hinīnu šādā koncentrācijā var izmantot, lai izsargātos no malārijas. Militārajām personām ik dienas vajadzēja iedzert pa kausiņam, lai jūrniekus vienveidīgā uztura dēļ nepiemeklētu dažādas kaites, bet citus militāristus – neskaitāmas infekcijas, kas bija izplatītas britu okupētajās tropu zemēs.
Lai panāktu šo efektu, tajos laikos tonika sastāvā bija krietni vairāk hinīna nekā mūsdienās. Toniks bija arī būtiski rūgtāks, un šo trūkumu vajadzēja novērst ar dažādām piedevām. Klasiskajos kokteiļos, piemēram, jaucot Wodka Lemon, sastopami sākotnējie aktīvie komponenti.
Apmēram tajā pašā laikā Švepe savā atspirdzinošo dzērienu klāstā iekļāva arī Ginger Ale. Tomēr līdz ingvera gāzētā ūdens popularitātes kalngalam vēl bija jāpaiet daudzām desmitgadēm – tas notika tikai XX gadsimta vidū.
Kokakola un kokaīns
Tobrīd kokakola jau sen bija kļuvusi par amerikāņu dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu. Tolaik gan no kolas sastāvdaļu saraksta jau sen bija pazudis kokaīns, ko 1886. gadā kokakolas oriģinālajā receptē iekļāva aptiekārs Džons Stits Pembertons – tā viņš cerēja pārvarēt atkarību no morfija.
Minerālūdens ar un bez gāzes
Minerālūdeņiem atšķirībā no atspirdzinošajām limonādēm parasti ir neitrāla garša, tāpēc kokteiļos tie nav līdzvērtīgi partneri. Minerālūdeņus kokteiļos parasti izmanto palīgfunkciju veikšanai, piemēram, dzērienu veidos un gadījumos, kad nepieciešama ogļskābās gāzes klātbūtne. Kolinsos, fizos, haibolos ogļskābajai gāzei ir svarīga nozīme – ne velti minerālūdeni mēdz dēvēt par kluba sodas ūdeni jeb Club soda.
Pēdējās desmitgadēs arī ūdens iemantojis atspirdzinoša dzēriena reputāciju, tāpēc kārtīgā bārā jābūt pietiekami plašam gāzētu un negāzētu kvalitatīvu ūdeņu klāstam. Minerālūdens arī palīdz izvairīties no situācijām alkohola nelietotājiem, kuri vēlas pietiekami ilgi baudīt ballītes atmosfēru.
Pēdējās desmitgadēs tirgū parādās un tikpat ātri pazūd arvien jauni atspirdzinošie dzērieni. Reti kurš no tiem iekļūst moderno kokteiļu sastāvdaļu sarakstā.
Alus – kokteiļa aizstājējs
Ja klients bārā nevēlas dzert jauktos dzērienus, viņam parasti piedāvā izplatītākās alus šķirnes pudelēs. Labos bāros nopērkams arī vietējais izlejamais alus.
Alus kļūst arī par dažādu kokteiļu sastāvdaļu, jo pudelēs pildītajiem dzērieniem tiek pievienotas dažādas garšvielu piedevas – top rūpnieciski ražoti alus kokteiļi. Daudzi bārmeņi rada savas kokteiļu receptes ar alu.
Vīns bārā
Vīnu bārā parasti pārdod glāzēs. Tā cenai jābūt pieejamai, šķirnēm – starptautiski pazīstamām, tomēr tas nedrīkstētu garšot garlaicīgi. Bāra vajadzībām parasti pietiek ar diviem baltajiem un trim sarkanvīniem. Vienam baltvīnam jābūt izteikti augļainam (Beaujolais), otram – sausākam, nogatavinātam. Sarkanvīnam jābūt izturētam mucās. Garšas ziņā viens var būt augļains, otrs – mēreni sauss (Sangiovese), trešais – izteikti sauss un aromātisks (Austrālijas Shiraz).
Bāra vīnu kartē vajadzētu būt arī kvalitātes un cenu amplitūdas ziņā plašai dzirkstošo vīnu izvēlei.