Paradoksu mīlētāja
Kas jauns viņas dzīvē? Pirmkārt, Ingvilda ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārās medicīnas fakultātes 3. kursa studente. Otrkārt, viņa mainījusi dzīvesvietu no Carnikavas uz Jelgavas novadu. Treškārt, viņa kolekcionē cukurvistiņas. Un turpina dzīvnieku glābējas darbu.
Kaudzītes ir neliela lauku saimniecība, ko Ingvilda uz studiju laiku īrē, "lai nav jātērē laiks, braukājot uz lekcijām. Pēc studijām atgriezīšos Ādažos, Carnikavā vai kaut kur Kurzemē. Brīvdienās te atbrauc mans draugs Jānis Kaļiņičs, apdara visus lielos mājas darbus, bet viņš nekad nepārcelsies šurp, jo pašam savi dzīvnieki Ādažos".
Saimniecībai godības gadi jau aiz muguras, taču te ir viss, kas Ingvildai pašlaik nepieciešams – plašums, lai tajā labi justos pati un viņas meita sešpadsmit gadu vecā Daniela, arī daudzie suņi un kaķi, truši. Inkubators perē olas, bet pa gludo plīts virsmu fotogrāfam Aivaram pozē pieci cukurcālīši.
Ingvilda stāsta: "Man dzīvē viss ir paradoksāli. Kādreiz man nepatika kaķi, necietu arī putnus. Tagad man viņi ir. Kad jau dzīvoju šeit, ieraudzīju tādu smieklīgu gaili, kuram čolka uz pieres aizsedza acis. Bija tā – vai nu viņam sameklēs mājas, vai – uz zupas katlu! Kursabiedrene man gaili atveda no Valmieras. Ir gailis, vajag vistas. Sāku skatīties pēc šķirnes vistām. Jānis no savas saimniecības atveda mīļāko pundurgaili, kas trīs gadus bija dzīvojis kā celibātā, pārējie gaiļi šo savām vistām tuvumā nelaida. Atradu viņam Bauskā sieviņu – pundurkohini. Abi īsām kājelēm un milzīgām biksēm. Abiem mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Uz ziemu ieliku viņus kūtī, un tur kāds zvērs abus piebeidza. Man baigs pārdzīvojums, taču, ja ko pazaudēju, maksimāli ātri vajag tukšumu aizpildīt. Aizrāvos ar mazajām punduršķirnēm, jo tās vieglāk turēt. Turklāt cukurvistiņas ir vietējā Latvijas šķirne, kas, tāpat kā Kurlandes zosis un zilās govis, ir uz izzušanas robežas.
Pagājušā gada septembrī Aucē atradu pirmās cukurvistiņas. Aizbraucu pakaļ olām, ko ielikt inkubatorā. Bonusā man iedeva gaili. Pašlaik man ir vistas, divi gaiļi un izšķīlušies pieci cālēni." Ingvilda piebilst: "Nezinu vēl, kas tur sanāks. Mēģināju pēc sentēvu metodes – ja olas garenākas un spicākas, šķiļoties gaiļi, ja apaļākas, – būšot vistas. Taču daudzi putninieki par to smejas. Tā nav zinātniska pieeja."
Ingvilda turpina uzskaitīt: "Vēl man ir divi traki pērļu gaiļi. Pērļu vistas ir diezgan glupas, bet man tās ar kaut ko ļoti patīk. Gaiļi savā starpā nekonfliktē, tikai reizēm uzvedas kā puišeļi smilšu kastē – viens otram parausta spalvas. Tagad vienu gaili grib paņemt paziņas, vietā meklēšu vistu."
Ingvildai ir arī deviņpadsmit Ķīnas paipaliņas. Tās nedaudz lielākas par zvirbuli, un oliņas tām kā zaļās olīvas. "Man no visā kā pa biškam. Vieni kolekcionē markas, citi tankus, es – vistas."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 21. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Latvju puika