Kad Ilzes Šarnas piemājas dārzā Siguldā parādījās Spānijas kailgliemeži, sākumā tie bija daži, bet jau drīz kļuva skaidrs, ka lielie, glumie un kustīgie svešzemju rīmas, kas apēd visu un strauji vairojas, uz dārzu atrod ceļu gan no kaimiņiem, gan no nekoptās pļavas pāri ielai. "Sapratu, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, turklāt man nav ne laika, ne vēlēšanās gliemežus katru vakaru aplasīt, bet, ja nelasīšu, būs pavisam traki," Ilze stāsta. Pētot informāciju, viņa secināja, ka pret šo agresīvo invazīvo sugu jācīnās kompleksi un visiem apkaimes iedzīvotājiem, citādi jēgas maz. Meklējot alternatīvas, ko darīt, minerālmēsli, kas gliemežiem ir inde, nelikās labs variants, jo tos zemē var kaisīt vien ierobežotā daudzumā, lai nekaitētu augsnei. Vienīgā reālistiskā ideja bija – paņemt pīles, kas ir vienas no retajām radībām, kas Spānijas kailgliemežus var apēst. Tā Ilzes dārzā ieradās pirmās Indijas skrējējpīles, savukārt drīz pēc tam dzima doma šos putnus iznomāt arī citiem, lai padarītu cilvēkiem pieejamāku vēl vienu metodi, kā apkarot rijīgos "spāņus". Ne jau visiem ir iespēja pīles izmitināt, sevišķi ziemā, savukārt Ilzes mobilais ganāmpulks palīgā ierodas ar savu mājiņu un nožogojumu.
Kura katra pīle neder
Spānijas kailgliemežiem ir biezas gļotas, un Latvijā ir fiksēti gadījumi, kad pīles, tos saēdoties, nomirst, jo gļotas nosprosto putnu barības vadu. Indijas skrējējpīles atzītas par tādām, kas ir derīgas gliemežu apkarošanai, Ilze lasījusi arī par muskuspīlēm. Taču arī tās nedrīkst barot tikai ar gliemežiem vien – ir jānodrošina gan normāla barība, gan tīrs ūdens, gan grants, kas "izskrubē" putniem rīkli. Turklāt viss gudri jābalansē – ja pīles būs turētas pusbadā, viņas, ieraugot gliemežus, tos sarīsies bez sāta, un tas ir bīstami, savukārt, ja putni būs ļoti labi paēduši, tiem par gliemežu uzkošanu nekādas intereses nebūs.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 30. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!