Impulss rakstam nāca no novērojumiem draugu lokā pēc tam, kad mūžībā aizgājis mīļš mājdzīvnieks. Daži no mums ir iestrēguši skumjās un vismaz pagaidām nespēj iedomāties mājā ievest jaunu dzīvnieciņu. Otrs scenārijs – ar pavadkomentāru «mīlestība turpinās» draugu ģimene izsludina konkursu par piemērotāko vārdu jaunajam sunim. Pirms tam pēkšņi miris ne vien melnais lustīgais Rafaels Nadals jeb Rafijs, bet arī pavisam maza "kovidlaika" kaķenīte Lilu, kuras zālēm strādājošie ģimenes bērni Māra un Mārtiņš esot bijuši gatavi samest pat vairākus tūkstošus. "Nekad jau nevar zināt, kā būs," samiernieciski nopūšas Māra, kuru īpašās attiecības ar dzīvniekiem jau kopš bērnības pamudinājušas kļūt par veterinārārsta asistenti. Visus smagos lēmumus saistībā ar dzīvniekiem ģimenē pieņem viņa.
Viss
"Kad mīļotais dzīvnieks nomirst, sāpes var būt mokošas, pārņemošas un neizmērojami dziļas," saka sociālā darbiniece, psihoterapeite no Ņūdžersijas Nensija SakstoneLopeza, kura 30 gadus savā psihoterapijas praksē strādā ar cilvēkiem, kuri izsēro savu dzīvnieku zaudējumu, jo "šīs tīrās dvēseles ir ieaudušās visā mūsu dzīves audumā". "Vienīgo reizi, kad redzēju manu tēvu raudam, bija tad, kad nomira viņa kaķis, kuru viņš karsti mīlēja," atceras Stīvs Mollers, pirmās Sēru atzīšanas metodes grupas līdzdibinātājs. "Mans tēvs bija zinātnieks, pēc dabas visai stoisks, bet Tīģera nāve viņu satrieca negaidīti emocionāli," Moderncat.com atceras Mollers. Ir zināms par suņiem, kas gadiem guļ uz mirušā saimnieka kapa, bet žurnāls New England Journal of Medicine rakstīja par sievieti, kuru pēc suņa nāvas piemeklēja salauztās sirds sindroms – sirdslēkme ar infarkta pazīmēm.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!