Kad ierodamies ciemos stepes murkšķu jeb baibaku audzētavā Jaunstuči, Alsungas pusē visu dienu līst, bubina pērkons, plaiksnī zibens. Negaisa mākoņi uzsēdušies kā vāks un neiet prom. Runājamies ēkā blakus murkšķu mājiņām, un te iemucis arī suns Argo, nobijies no ducināšanas. Saimniece Silvija Tetere viņu noraksturo, lai zinām, kā uzvesties, – ļoti gudrs, bet ar raksturu, nav mīļojamais suns, bet kārtīgs sargs.
Un kā šādā slapjā dienā jūtas murkšķi? Pārsvarā guļ, saritinājušies savos būros, lietus viņiem nepatīk, Silvija stāsta. Viens redzējis zibeni un sācis svilpt, kas murkšķu sociumā ir brīdinājums pārējiem, visi salīduši migās – ballīte cauri! Murkšķiem nepatīkot arī pārāk liels karstums, dabā viņu alās 1,5–2 m dziļumā zem zemes ir tīkami vēss. "Te pie mums, ja ir +30 grādu, viņiem ir grūti. Tad guļ augšpēdus – lieciet jūs visi mani mierā! Dažs pie ūdens trauka lej sev to ūdeni virsū. Dažs ielicis galvu tai traukā, lai nav tālu jāiet, tik palok palaikam," stāsta saimniece, kura ar savām zemes vāverēm interesentus iepazīstina jau 19. gadu. Tiesa, pēc Covid-19 pandēmijas beigām apmeklējums krietni krities, un Silvijai, kurai pašai jau 80, palaikam piezogas domas par rūpala izbeigšanu.
No buļļiem pie murkšķiem
Stāsts, kā Silvija savulaik tikusi pie murkšķiem, ir kolorīts, bet ar dzīves sūruma fonu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 25. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!