Vai jūs arī neatceraties tos laikus, kad latviešu filmas mēdza arī kritizēt, nevis tikai slavēt visas, kas nāk ārā? Bet, ja pašķirsta vecas avīzes, nākas konstatēt, ka tādi laiki tomēr ir bijuši! Tieši pirms 25 gadiem, 1994. gada 29. jūlijā, Dienas pielikumā Stils tika apskatīta 1993. gadā uzņemtā filma Drosme nogalināt. Apskatīta tā tika no viena skatupunkta – kāda filmā ir attieksme pret sievieti. Neieslīgsim tagad teorētiskās apcerēs par filmas veidotāju un filmas varoņu attieksmju sakarībām un atšķirībām, dosim vārdu Baņutas Rubess recenzijai Drosme nogalināt Drosmi nogalināt.
"Ja filma Drosme nogalināt nebūtu tik garlaicīga, varbūt acīs nekristu, cik tā ir pretīga," sāka Baņuta Rubess. "Šoreiz nerunāsim par filmas sižetu. (..) Runāsim tikai par sievietēm. Kā filmas jaunie autori Igors Linga un Aigars Grauba viņas mums pasniedz? Garšļaukus, mīļās māsas, tikai garšļaukus... Brīdinu, ka, iztirzājot jēlu filmu, no jēlībām neizbēgsim.
Filmā ir piecas svarīgas sieviešu lomas. Trīs guļ uz muguras, kamēr tēviņš izpumpējas starp viņu kājām. Turklāt galvenā varone Radka (Maija Jevhuta) paspēj to nodarīt divas reizes.
Šis tēls man likās visgarlaicīgākais. Mūs apgrūtina ar veco, nodeldēto klišeju – "šķīstā" mauka ar zelta sirdi. Šo sameloto priekšzīmi mums pat Holivuda joprojām piedāvā, taču ar bagātīgāku izdomu (piemēram, ar Džūliju Robertsu filmā Jaukā sieviete). Toties Drosme nogalināt mums šo tēlu pasniedz tik primitīvā formā, ka nāk smiekli.
Radka ir mauka. Taču viņa ir tik nevainīga, pasauli nepieredzējusi. Bet, ja viņa nav mauka, ko viņa dara tajā naktsklubā? Kāpēc viņa guļ uz galda zem maniakālā naktskluba vadītāja, ko spēlē šāgada vissliktākais aktieris Hanss Bertilsons? Un tālāk – kāpēc viņa mīl galveno varoni Ēriku (Armands Reinfelds)? Scenārijs nepiedāvā ne mazāko ieganstu viņu mīlēt. Viņš ir tik neizdevies, ka pat nespēj sevi fiziski aizstāvēt. Bet Ēriks cieš – ai, kā viņš cieš! (..) Un tādai zeltsirdīgai maukai ar to pietiek. Kā Radka viņu mīl! Iet baznīcā lūgties par puisi. Nomazgā viņa asinis (vismaz viņa kājas – ne). Un tad – meitiņa paklūp garšļaukus zem Ērika izvirtušā tēva, ko tēlo Uldis Norenbergs, pagriež seju pret kameru un… Kāpēc viņa to dara? Viņa ir tik iereibusi un/vai dumja, ka nesaprot, kas tēvam ir padomā? Kaut gan tēvs jau bāž roku starp viņas kājām…
Bet kas gan metīs pirmo akmeni? Un Radka padodas trakajam Bertilsonam tāpēc, ka viņa taču tik šausmīgi grib dejot kā prīma šajā ceturtās šķiras naktsklubā un viņai neesot citas izejas. Aizej uz citu naktsklubu, draudzene! Bet autori izdomājuši situāciju, kurā meitenes var tikt tālāk tikai ar savu… Garšļaukus, meitenes, davai!
Visas sievietes garšļaukus pagriež to pašu skatienu uz kameras pusi – stiklainu, neizteiksmīgu masku. (..) Sieviete kā objekts gluži tīrā formā. Citām garšļaukus sievietēm ir interesantākas lietas, ko darīt. Palīdzēt apzagt bagātnieku. Domāt par Dolby stereo. Gremdēties Ērika skaistajās acīs. (Viņš nekustīgi stāv durvīs, novēro Radku ļoti neērtā pozīcijā un – cieš.) Bet izteiksme visām būtnēm viena un tā pati.
Ceturtā sieviete, Ērika māte, nenonāk līdz horizontālam līmenim. Viņa režisoriem droši vien ir par vecu. Pietiek ar to, ka māti piekauj ar nodīrātu zaķi (!).
Piektajai sievietei, vecākai dejotājai (Regīna Razuma), neliek ne nogulties, ne izģērbties. Viņai atvēl citu pazemojumu. Viņai jāklana sava graciozā galva un jāiekož pimpja galā daudzu smaidošu cilvēku klātbūtnē. Tas nekas, ka pimpis ir "erotiskā torte". Pazemojums pamatīgs! Un kūku nes piedzēries pavārs, kas sievieti burtiski uzrunā kā caurumu. Šī aina ir pretīguma kalngals.
(..) Patiesībā filmā nekas nav erotisks. Citādi nebūtu tik garlaicīgi. Te notiek robotveidīgi dzimumakti, kuri nevienam no darbojošamies personām tā īsti nepatīk.
(..) Drosme nogalināt nav nedz krimiķis, nedz psiholoģiska drāma, un šie režisori nav nedz jauni Kesļovski vai Kaurismeki, kas atradušies uz Latvijas zemes. Filma nav arī pietiekami pornogrāfiska, lai ieinteresētu tos, kuriem patīk vērot uzbudinātu miesu žļerkstēšanu lielos daudzumos. (..) Drosmes nogalināt scenārija un režijas neveiklība izģērbj filmu, līdz paliek tikai tās autoru plikie, primitīvie pasaules uzskati. Tie kavējas atmiņā kā kāds nožēlojami nodzēries vīrietis, kas pārblīvētā autobusā, stāvot blakus, lalina uzbāzīgas frāzes. Skāba elpa, urīna smaka, galvassāpes. Un viss."