No spaiņa lampas kupols
Atcerējos savu tanti, kas padomjlaikos iemācīja man, kā adīt
spilvenu apvalkus, tamborēt segas un sedziņas, šūt jebko no Burdas
piegrieztnēm, izšūt krustdūrienā un ar baltiem diegiem. No sutašas
mezglojām paliktņus šķīvjiem un sienas dekorus, ar ārzemju
darbarīkiem sējām plušķainus spilvenus un paklājiņus. Dzimšanas
dienā kā dāvanu dabūju mazās stellītes - grāmatzīmēm un maziem
audekliņiem. Vienas ziemas sajūtu atceros jo skaidri - kā tumšā
vakarā kopā gājām uz daiļamata studiju, kur izmērcēto klūgu
smaržotā gaisā tantes un onkuļi, ap garu galdu sēžot, no klūgām
pina grozus, paplātes, krēslus un lampu kupolus. Mums ar tanti
patika tie smalkie trauki - no tumšbrūnajām egļu saknītēm. Neapgūta
palika vien knipelēšana, grāmatas ar paraugiem jau bija sadabūtas,
mežģīņu raksti atlasīti, bet skolas brīvlaikam jau pienācis
gals.
Tagad "paša rokām taisīts" atgūst popularitāti. Interjera žurnāli cenšas lasītājus nekaitināt ar nesamaksājami dārgām stila lietām, atvērumus arvien vairāk atvēlot praktiskiem padomiem "kā no slotas kāta izgatavot aizkaru stangu vai no spaiņa - lampas kupolu". Idejas gan nereti šķiet kaut kur redzētas - pirms gadu desmitiem, kad "neko nevaram atļauties" vietā bija "neko nevaram dabūt". Savu bērnību atceros kā otrreizējās pārstrādes un atjautīgu funkcionālu ideju leiputriju - daža padomju sieviete no brezenta telts sev elegantu mēteli prata pašūt un no izārdītas vecas jakas sasietajām dzijtiņām laulības gultai pārklāju uzadīt, piedevām vēl tējkannai siltu mufi sastiķēt. Sen zināmajiem vecāku un vecvecāku paaudzes variantiem tagad spožāks apvalciņš un stilīgāki materiāli. Atceros, kā astoņdesmito gadu sākumā tik atjautīga šķita vācu žurnālā noskatītā ideja - ja aizšuj Tkreklam visus galus ciet un piebāž to ar kaut ko mīkstu, dabū ļoti stilīgus dīvāna spilvenus. Nesen kaut kas līdzīgs pavīdēja svaiga žurnāla DIY* lapās.
Neparasts piedzīvojums
Vienlaikus zinu arī, ka vairākums man pazīstamo jauno pilsētas profesionāļu mājas darbu veikšanu pašu rokām vai pašrocīgu mājas lietu darināšanu uztver kā īpašu un neparastu piedzīvojumu. Ir milzīgs gandarījums un temats sarunai, ja sunim būdu kāds PATS ir pamanījies sameistarot. Un cik dzīvokļu iemītniekiem mājās ir kārtīga instrumentu vai rokdarbu kaste? Tieša dalība mājas vides veidošanā daudziem sākas un beidzas ar vienkārša aprēķinu - paša nopelnītais vienā stundā un, piemēram, samaksa par darba stundu krāsotājam, kurš atnāk, teiksim, sienu pārkrāsot. Ja skaitļi rāda, ka pašam darīt neizdevīgi, tad tā arī ir - neizdevīgi. Tikmēr gandrīz katra ģimene, sev plānojot māju, iecer kādu stūrīti kā darbnīcu, kur vīriešiem ar darbarīkiem padarboties. Bet prasmes zūd, reizēm domāju, ko baņķieris vai reklāmists tur tajā stūrītī maz sadarīs? It bieži īstens pilsētnieks, nebūdams celtnieks vai galdnieks, pieskārienu savai mājai spēj atstāt vien ar zāles pļāvēju. Pļaušana jau vispār ir tāds darbiņš jauks - vienkārša un ātri apgūstama, ātri redzams rezultāts. Citiem darbiem noteikti atradīsies kāds, kas varēs vajadzīgo izdarīt ātrāk, kvalitatīvāk un bieži - lētāk.
Tāpēc arī mani nesen pārsteidza kāda turīga dāma, kas audumu veikalā cilāja drēbju baķus, lai pati sašūtu un izšūtu jaunā dīvāna spilvenu pārvalkus. Vai tad nevar veikalā gatavus dabūt, es jautāju. Nē, viņa saka, savu roku darinātam esot cita vērte. Vai tad es gribot saviem mazbērniem atstāt mantojumā izpārdošanā nopirktu Ķīnā apdrukātu galdautu vai sevis pašas rokām darinātu? Arguments par laika trūkumu neizturot kritiku - senāk meitas, strādājot no tumsas līdz tumsai, pilnu pūru pielocījušas. Un, ja pat Inguna Sudraba, kam arī, izskatās, darba netrūkstot, protot atrast brīvu brīdi gleznu izšūšanai gobelēna tehnikā, tad mums citiem arī par laika trūkumu neklājoties sūdzēties.
*do it yourself