Aizraušanās jau no otrās klases
"Profesijas izvēle man bija skaidra jau kopš 2.klases. 1991.gadā abi ar māsu pabeidzām pirmo mācību gadu skolā. Mamma tolaik strādāja par vilciena pavadoni. Viņai uz trīs mēnešiem bija jādodas komandējumā ar vilcienu, kas vadāja Černobiļas katastrofā cietušos bērnus uz Padomju savienības dienvidiem atgūt veselību. Tā kā nebija neviena, kas mūs varētu pieskatīt viņas prombūtnes laikā, tikām ņemti līdzi šajā braucienā. Mans pirmais skolas brīvlaiks pagāja, vizinoties vilcienā! Dažkārt mamma sarunāja, ka varu kādu gabaliņu braukt lokomotīves vadītāja kabīnē. Pēc tā brīvlaika sapratu, ka vēlos kļūt par lokomotīves vadītāju. Nevaru iedomāties, kur vēl citur es varētu sevi realizēt. Esmu dzelzceļnieks par 100%!" stāsta Sergejs. Viņa ikdienas maršruti ved pa Latviju, taču visu darba gadu laikā nobrauktos kilometrus nemaz nevar saskaitīt.
Profesionalitāte un cilvēciskais faktors
Sergejs ne tikai vada lokomotīves, bet arī strādā kā instruktors. Viņa pakļautībā ir vairāk nekā 25 mašīnisti no 440 cilvēku lielā SIA LDz Cargo mašīnistu loka. Viņš gan apmāca, gan koordinē lokomotīvju vadītāju darbu.
Sergejs arī izmēģina modernizētās lokomotīves - veic visas nepieciešamās pārbaudes un testus, lai tās nodotu ekspluatācijā.
"Tehnoloģijas attīstās, un arī savā darbā to jūtu. Jaunās, modernās lokomotīves ir pavisam citādākas - daudz vieglāk vadāmas, komfortablākas un klusākas. Datorvadība atvieglo darbu, tostarp situācijās, ja notiek kāda aizķeršanās, kļūda vai ir lokomotīves bojājums. Dators parāda, kur ir problēma, un to iespējams ātrāk un efektīvāk atrisināt," skaidro mašīnists un piebilst - uz tehniku vien paļauties nedrīkst, arī pašam mašīnistam jābūt vērīgam, uzmanīgam. Jāseko ceļam, jākontrolē ātrums un lokomotīves parametri, piemēram, temperatūra (lai dzinējs nepārkarstu), kā arī jāseko līdzi vēl daudziem citiem faktoriem. Mašīnistam jābūt līdzsvarotam, organizētam, jāspēj ātri un konstruktīvi reaģēt nestandarta situācijās, kā arī jāprot improvizēt, ja nepieciešams. Turklāt jāpārzina arī lokomotīvju konstrukcija, lai vajadzības gadījumā veiktu elementārus labojumus un nokļūtu līdz stacijai.
Gājējiem jābūt uzmanīgākiem
"Nepatīkamākais mašīnista darba aspekts ir nelaimes gadījumi uz dzelzceļa. Visbiežāk cieš gājēji, kas sliedes šķērso neatļautās vietās vai ir neuzmanīgi, piemēram, lieto mobilo telefonu, ir iereibuši vai grib labprātīgi šķirties no dzīves, par pašnāvības ieroci izvēloties vilcienu. Tādā veidā lokomotīves vadītājs kļūst par bez vainas vainīgo, atņemot dzīvību vai sabojājot veselību kādam cilvēkam. Tā vilciena vadītājam ir liela psiholoģiska trauma, tādēļ gribu aicināt ikvienu būt uzmanīgu dzelzceļa tuvumā. Vilciens ir smags, tā braukšanas ātrums ir visai liels un, atšķirībā no auto, ko var salīdzinoši ātri manevrēt, pagriežot stūri uz citu pusi, vilciens uz sliedēm esošu objektu apbraukt nevar," uzsver lokomotīves vadītājs.
Vaļasprieks - dzelzceļa vēstures iemūžināšana
Arī Sergeja vaļasprieki saistās ar dzelzceļa tematiku. Viens no tiem ir dzelzceļa modelisms. "Studiju laikā sadarbojos ar Latvijas dzelzceļa vēstures muzeju, palīdzot restaurēt vēsturisko vilcienu ritošās daļas, un, kad parādījās gida vakance, to piedāvāja man. Dažkārt joprojām piedalos muzeja projektos kā brīvprātīgais. Muzejā strādājot, iepazinos ar arhīvu, patika pētīt vēsturiskās bildes. Tā arī pats sāku fotografēt dzelzceļu - lokomotīves, vagonus, arī ainavas. Pašmācības ceļā apguvu fotografēšanu. Starp citu, tieši naktsmaiņās tapušas daudzas man pašam ļoti tuvas bildes, jo man patīk vērot, kā mainās debesis no saulrieta līdz pat saullēktam. Tajās ir ļoti daudz krāsu un noskaņu, un es cenšos tās arī "noķert" savās fotogrāfijās. Taču muzejā "saslimu" ne tikai ar dzelzceļa fotografēšanu, bet arī modelismu. Tur esošais dzelzceļa makets mani iedvesmoja izmēģināt spēkus ko tādu izveidot arī pašam," atceras Sergejs.
Arī to viņš apguvis pašmācības ceļā - meklējot informāciju internetā un skatoties pamācības Youtube. Vispirms top plāns - jāizstrādā precīzi mērogi, lai makets proporcionāli atbilstu konkrētajai vietai realitātē, jo Sergejs cenšas izveidot precīzus reālu vietu maketus. Taču sarežģītākais esot maketa redzamo daļu savienot ar elektrību, lai tas funkcionētu. Zem maketa grīdas ir simtiem metru dažādu krāsu un izmēru vadu, kas pareizi jāsaslēdz, lai makets darbotos kā īstais dzelzceļš. "Patlaban top Dzērbenes un Tirzas staciju makets, tā būs vēsturiska liecība, jo mūsdienās šīs stacijas ir likvidētas. Pētu ne tikai fotogrāfijas un senās kartes, bet arī braucu uz tām vietām," stāsta Sergejs. Viņš ir arī viens no biedrības Bānīša Draugu klubs dibinātājiem, un kopā ar domubiedriem atjauno vēsturisko kūdras transportēšanas bānīti Baložos, ar kuru interesenti jau var šad tad pavizināties.
Mašīnista profesija no vēstures līdz šodienai
Lokomotīves vadītāja jeb mašīnista profesijas pirmsākumi rodami līdz ar tvaika lokomotīvju – pirmo mehānisko sauszemes satiksmes līdzekļu izgudrošanu. Faktiski par pirmo lokomotīves vadītāju jāuzskata tās izgudrotājs. Pirmo pa īstam darbspējīgo tvaika lokomotīvi uzbūvēja izcilais angļu inženieris un izgudrotājs Džordžs Stīvensons (George Stephenson) – tātad viņš uzskatāms arī par pirmo lokomotīves vadītāju. Angļu valodā tvaika lokomotīves vadītājus patiešām dēvēja par inženieriem (engineer), un viņu sākotnējie darba pienākumi arī bija inženieru cienīgi.
Lokomotīvju skaitam un to kustības ātrumam pieaugot, bet konstrukcijai kļūstot aizvien sarežģītākai, parādījās nepieciešamība lokomotīvju vadītājus un to apkalpojošo personālu īpaši sagatavot. 19. gs. otrajā pusē daudzviet Eiropā tika izveidotas speciālas dzelzceļnieku mācību iestādes, kurās sāka apmācīt arī topošos lokomotīvju vadītājus. Tādas skolas 19. gs. 80. gados tika nodibinātas arī Rēvelē (Tallinā) un Viļņā. Tomēr joprojām tika praktizētas arī vienkāršas apmācības dzelzceļnieku vidū, kuru ietvaros tika atlasīts lokomotīvju vadīšanai piemērots personāls.
Tomēr jebkurā gadījumā vispirms vajadzēja iemācīties pareizi kurināt, kas nebūt nav viegli. Vai varat stādīties priekšā, kā pa šaurajām durtiņām ar šķipeles palīdzību vien dažu stundu laikā samest kurtuvē pāris tonnas akmeņogļu? Pie tam mest vajadzēja pārdomāti, saskaņā ar speciāli izstrādāti shēmu, pa visu (līdz 4 m2) plašo ārdu laukumu! Pēc kurinātāja iemaņu apguves dažus gadus vēl vajadzēja nostrādāt par vadītāja palīgu.
Nopietni lokomotīvju vadītāju sagatavošana Latvijā aizsākās 1929. gadā, kad tika atvērta Daugavpils valsts dzelzceļu arodskola – mūsdienu Daugavpils tehnikuma priekštecis. Topošajam lokomotīves vadītājam atestātā bija jābūt ne tikai vismaz apmierinošām atzīmēm, piemēram, tādos priekšmetos kā Tehnikas rasēšana un projicēšana, Vielu pretestība un mehānika, Tvaika mašīnas u.c., bet vēl arī sekmīgi nokārtotai psihotehniskajai pārbaudei.
Mūsdienās lokomotīvju vadītājiem un viņu palīgiem jāapgūst vēl vairāk zināšanu un jākārto sarežģītākas pārbaudes.
Portāla Diena.lv sadaļā Dzelzceļa stāsti iepazīsties ar dzelzceļa vēsturi, mūsdienām, vietām, cilvēkiem un procesiem, kas ļauj vilcieniem ik dienu ripot pa Latvijas sliežu ceļiem.