Intervija nenotika
Mūsu aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim, kad viņš kārtējo reizi atkal ieradīsies zoodārzā nosvērt Galapagu bruņurupučus un, cerams, vēlēsies aplūkot arī Kasandru, bruņnešu dāma rūpes neradīs. Kasandru spētu pacelt pat skolas bērns. Viņa jau ir pieaugusi, bet sver tikai ap kilogramu. Man neizdevās nointervēt zoodārza jauno iemītnieci, kura iekārtojusies Ķenguru mājā.
Komunālajā dzīvoklī pa augšu šiverējas Kasandras simpātiskie kaimiņi – Ziemeļbrazīlijas kalitriksi. Kasandra (pirmajā acu uzmetienā viņa līdzīga kaut kam starp ezi un bruņurupuci) tiem vairs nepievērš uzmanību, taču savs labums viņai tiek brīžos, kad ņiprajiem kalitriksiem izkrīt no rokām kāds gardumiņš.
Nobijusies no kāda neparasta trokšņa, Kasandra pēkšņi saritinās un kļūst līdzīga futbolbumbai slapju smilšu krāsā. Šajā brīdī pār mani nāk apjausma, kāpēc eksotiskais dzīvnieks 2014. gadā kļuva par Brazīlijā notikušā Pasaules futbola čempionāta talismanu. Mans gids – zoodārza Informācijas nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns – pasmejas: "Tava intervija ar bruņnesi jau ir galā, vēl pat nesākusies. Kasandra ir ziņkārīga, bet ļoti bailīga. Gaidi nu, kad bumba vērsies vaļā!" Neko darīt. Turpat ķengurmājā Māris dalās ar mani savās zināšanās par eksotisko dzīvnieku.
Mīlīgs? Kā uz to skatās
Dienvidu trīsjoslu bruņnesi (Tolypeutes matacus) mēdz dēvēt par armadillo, kas angļu valodā apzīmē mīlīgu dzīvnieku. Pasaulē ir divdesmit viena bruņnešu suga. Galvenokārt bruņneši mājo Centrālamerikas un Dienvidamerikas plašumos un Latvijā ir diezgan sveši. Krēslas un nakts dzīvnieks, pēc dabas – vientuļnieks. Te nu viņš futbolistiem nav līdzīgs, kaut arī ātri skrien, bet nav "komandas spēlētājs".
Bruņneši ir izdzīvotāji – viņi spēj paciest vislielāko karstumu, pārspēt bīstamākos uzbrucējus un pat vissarežģītākajos apstākļos tiek galā ar negaidītākajiem pavērsieniem. Šie ir sīksti cīnītāji. Lielāko sugu bruņnešu ķermenis sasniedz ap 70 cm, ieskaitot asti. Zoodārzā mītošā Kasandra ir uz pusi mazāka. Dzīvnieku no visām briesmām pasargā izturīgas bruņas. Acteki tās sauc par azotochtli.
Pati neredzēju, tāpēc uz vārda ticu Mārim, ka pirmajās dienās pēc piedzimšanas mazulim ir maigi rozā un mīksta āda: "Pēc vairākām nedēļām tā sacietē, izveidojot cietas bruņas. Ragveida plākšņu apvalks ir bruņnešu raksturīgākā ārējā pazīme. Izturīgās bruņas pasargā dzīvnieku no visām briesmām. Bruņas ir uz muguras, pleciem, uz galvas un astes, pat uz kāju augšējās daļas! Dzīvnieks atgādina bruņās tērptus seno laiku kareivjus, iespējams, no tā arī nosaukums – bruņu nesējs. Cietā raga kārta neklāj vienīgi pavēderi, no tās spraucas laukā tāda kā pūka, tādi kā pagari, šķidri sari. Daļa bruņnešu sugu nespēj saritināties kamolā, taču trīsjoslu bruņnešiem tas izdodas veikli un eleganti. Galva bruņnesim ir trīsstūrveidīga, aste tāpat, vienā mirklī – galva pie astes, bruņas – klikt un ciet! Tiec nu šim klāt, kad uz āru ir tikai bruņas! Nelabvēlim pat nav kur ieķerties. Akmenī taču nekodīsies! Strauji saritināties kamolā ļauj kustīgās, elastīgi uz muguras šķērsām svītrās izvietotās bruņu joslas. Es domāju – laikam jau agrāko laiku kalēji ideju par bruņutērpu kustīgām roku un kāju locītavām nošpikojuši no neparastā dzīvnieciņa."
Šeit pastāstu Mārim, ka pasen kādā dizaina žurnālā ievēroju ārkārtīgi skaistu maizes kasti, kas, no malas skatoties, atgādināja trīsjoslu bruņnesi.
Māris piekrītoši pamāj un turpina: "Tās bruņnešu sugas, kam bruņas ir vienā gabalā, nespēj saritināties un briesmu gadījumā dod vaļā ļekas, pazūdot kādā pazemes ejā vai dzelkšņotā krūmā! Kaut arī šiem īsas kājas, skrien viņi diezgan ātri. Jāatzīst, ka visbiežāk bruņnešus apdraud tikai cilvēki, kuri tos medī gaļai, bet bruņas izmanto rotām un kā sadzīves priekšmetus."
Lai cik dīvaini tas būtu, bruņnesim bīstami ir arī iekšējie un ārējie parazīti, kurus dzīvnieks pats nekādi nevar iznīcināt, jo gluži vienkārši netiek tiem klāt.
Mēle kā mušpapīrs
Bruņnešiem ir ļoti gari un asi, masīvi nagi, pakaļkājām pieci pirksti, bet priekškājām divi. Tie kalpo zemes rakšanai, barības meklēšanai un eju rakšanai. Māris: "Ja tu atrastos istabā ar bruņnesi, noteikti dzirdētu dzīvnieku staigājot un garajiem nagiem klikšķot. Nu gluži kā balerīna uz puantēm. Tā kā neparastie dzīvnieki galvenokārt pārtiek no skudrām un termītiem, daba padomājusi par to, kā bruņnešiem tos dabūt mutē. Šim nolūkam viņi izmanto garo, lipīgo mēli, ap kuru kukaiņi salīp kā ap mušpapīru."
Barības ziņā bruņneši nav izvēlīgi, un Centrālamerikas un Dienvidamerikas plašumos, par laimi, netrūkst ne termītu, ne skudru, kas ir viņu pamatbarība. Kasandra jau iejutusies jaunajās mājās un labprāt mielojas ar kukaiņiem, kāpuriem (īpaši viņa iecienījusi miltu melnuļa kāpurus), ēd arī ābolus, bumbierus, nesmādē burkānus, olu un biezpienu.
Bruņnesis ir tuvs radinieks skudrlācim, kādi dzīvo arī Rīgas zoodārzā: "Arī bruņnešiem ir pagarināts purniņš, bet švakāk ir ar zobiem – viņiem nav priekšzobu un ilkņu, bet sānos ir nespecifiski zobi. Ēdot bruņnesis tos visu laiku nodeldē, bet šie izaug atkal."
Māris uzsver, ka bruņnešiem ir nedaudz palēnināta vielmaiņa, līdz ar to arī zemāka ķermeņa temperatūra. Viņiem ļoti patīk siltums.
Nav komandas spēlētāji
Atvest Kasandrai dzīvesdraugu no tā paša zoodārza nozīmētu riskēt – dzīvnieki var būt tuvi radinieki. Taču gan jau viņa sagaidīs savu otro pusīti. Tā sacīt, meitenei visa dzīve priekšā! Dzimumgatavību šie dzīvnieki sasniedz aptuveni gada vecumā. Tiesa, bruņneši ģimeni nemēdz veidot. Tēvs savu darbiņu padara un prom ir! (Šeit Māris pasmej, sakot, ka "bruņnešu vīriešu kārtas pārstāvjus varētu apskaust jebkurš Homo sapiens vecis, jo dzīvnieka dzimumloceklis var būt pat puse no viņa ķermeņa garuma"!) Māte baro bērneļus vairākas nedēļas. Parasti piedzimst viena vai divas atvases. Kad barošana pārtraukta, mammuce vēl kādu laiku ir kopā ar pēcnācējiem, pēc tam visiem sākas patstāvīga dzīve – bruņneši nekad nemēdz uzturēties kompānijās.
Bilstu – esmu dzirdējusi, ka bruņneši dzīvojot arī eksotisko dzīvnieku cienītāju privātkolekcijās. Māris to zina, bet šādu iespēju neatbalsta: "Pirmkārt, es nezinu, kam var sagādāt prieku tāds naktīs rukšķošs un pukstošs radījums, kas skraida kā ezītis miglā un krēslas stundās pārbīda mēbeles! Ja nu tāds dīvainis tomēr atrodas, jārēķinās, ka savvaļas eksotiskajiem dzīvniekiem jānodrošina atbilstoša novietne un attiecīgi apstākļi, kā arī radībām jābūt reģistrētām valstī attiecīgi likumā noteiktajos rāmjos."