Bez misijas apziņas
Jana jau vidusskolas sākumā sapratusi, ka savu dzīvi noteikti saistīs ar medicīnu. "Skolā es diezgan labi mācījos un man patika tieši tās zinātnes, kas saistītas ar cilvēka organismu, – bioloģija, organiskā ķīmija. Man bija interesanti, un man tas viegli padevās. Jau no kādas 10. klases zināju, ka iešu šajā virzienā," stāsta Jana.
Viņa atzīst, ka savu lomu profesijas izvēlē ir spēlējusi arī vēlme palīdzēt cilvēkiem, tomēr tas nav bijis pašmērķis. "Protams, gribēju palīdzēt cilvēkiem. Gribēju būt noderīga, jo arī skolā saviem klasesbiedriem vienmēr centos palīdzēt. Bet nekad nav bijis tā, ka es gribētu iet strādāt medicīnā, jo tur var justies ļoti svarīgi – tā, ka bez tevis nevar. Lielas misijas apziņas nebija. Man liekas pašsaprotami palīdzēt citiem," viņa saka.
Rīgas Stradiņa universitātē Jana ieguvusi bakalaura grādu internās aprūpes māsas pamatspecialitātē, vēlāk izgājusi arī diabēta aprūpes māsas sertifikācijas apmācības. Stradiņos viņa šajā amatā strādā kopš 2016. gada jūlija, bet jau no tā paša gada janvāra Endokrinoloģijas nodaļā gājusi mācīties un palīdzēt kā brīvprātīgā.
Sākotnēji Jana bija apsvērusi domu iet mācīties par uztura speciālisti, jo jautājumi, kas saistīti ar šo nozari, viņu interesējuši jau bērnībā.
"Šī joma man arī ir tuva – pat nezinu, kāpēc. Jau deviņu desmit gadu vecumā es zināju, kas ir ogļhidrāti, olbaltumvielas. Man neviens īpaši to nestāstīja, bet interese parādījās pašai – kaut ko dzirdot, lasot," stāsta Jana. Kādā brīdī gan bijušas šaubas, ka varbūt viņai tas tomēr varētu arī nepatikt, tāpēc Janas mamma ieteikusi iet mācīties māszinību programmā, kas ir plašāka. To Jana arī izdarījusi un savu izvēli pavisam noteikti nenožēlojot.
Iespēja attīstīties
Interese tieši par diabēta aprūpes māsas amatu Janai parādījusies studiju laikā. Ceturtajā studiju gadā, kad Jana jau bija izvēlējusies apgūt internās aprūpes māsas pamatspecialitāti, studentiem bijis padziļināts kurss endokrinoloģijā, kurā stāstīts arī par diabēta pacientu apmācību. "Sapratu, ka mani tas interesē un man šāds darbs patiktu. Tā ir konkrēta slimība, kas ir diezgan interesanta. Plaša un nopietna, pavada cilvēku visu viņa dzīvi," stāsta Jana. Vēlāk viņu kā brīvprātīgo uz Stradiņu Endokrinoloģijas nodaļu uzaicināja viņas pasniedzēja, lai Jana varētu saprast, vai šāds darbs viņai tiešām patiktu. Ar laiku viņai sāka dot dažādus mazos pienākumus – palīdzēt pacientiem izmērīt cukura līmeni asinīs, injicēt insulīnu un citus līdzīgus darbus, kas saistīti ar diabēta aprūpi. Vēlāk Jana saņēmusi diabēta aprūpes māsas sertifikātu, bet daudz apguvusi arī pašmācības ceļā.
Pašlaik Jana maģistrantūrā apgūst uzturzinātni, un šajās studijās iegūtās zināšanas viņa liek lietā arī darbā ar diabēta pacientiem.
"Es tur ļoti daudz uzzinu par uzturu. Klausoties lekcijas, piedomāju arī par saviem diabēta pacientiem. Klausos un domāju – o, šāds ieteikums varētu viņam noderēt! Aizeju uz darbu un tad ar pacientu lekcijā dzirdēto pārrunāju," stāsta Stradiņu slimnīcas diabēta aprūpes māsa.
Viņa uzsver, ka darbā viņai ir svarīgi, lai nozare attīstītos, tas ļauj arī viņai pašai gūt jaunas zināšanas. "Man darbs tiešām patīk, un man patīk attīstīties šajā jomā. Varu daudz ko uzzināt. Šeit daudz kas attīstās – parādās jauni medikamenti un citas lietas," par to, kāpēc darbs saistībā ar cukura diabētu viņai liekas interesants, stāsta Jana.
Māka saprasties
Jana vairākas reizes uzsver, ka darbs viņai ļoti patīk un šobrīd citā profesijā viņa sevi noteikti neredzot. Tomēr viņa nenoliedz, ka ir arī dienas, pēc kurām viņai ir emocionāli smagāk. "Dažreiz vakaros ir sajūta, ka esmu ļoti nogurusi. Tas parasti ir tad, kad ir bijuši tādi pacienti, kurus grūtāk apmācīt," skaidro Jana. Tie parasti esot gados vecāki pacienti, kuriem nereti ir arī demence. Jana atzīst, ka šiem pacientiem bieži vien nākas vienu un to pašu darbību mācīt vairākas reizes, bet arī tad ne vienmēr pacients visu ir sapratis. "Protams, ar tādiem ir emocionāli grūtāk strādāt," atzīst Jana. Šādos gadījumos esot ļoti labi, ja pacientam ir kāds tuvinieks vai piesaistīts sociālais darbinieks, kas var palīdzēt.
Viņa gan uzsver, ka arī tad, ja grūtāk apmācāmi pacienti bijuši vairākas dienas pēc kārtas, pašreizējās darbavietas pamešana nopietni nekad nav apsvērta. "Izguļu nakti, no rīta pamostos un varbūt esmu izdomājusi kādu citu veidu, kā pacientu apmācīt," Jana saka. Pie viņas nāk gan ambulatorie, gan stacionārie cukura diabēta pacienti. Nāk gan tādi, kuriem diabēts ir nesen atklāts, gan tādi, kuriem šī slimība ir vairākus gadus. Arī Janas pacientu vecums ir dažāds, un kopīga valoda ir jāatrod ar visiem. Nedēļā viņa novada ne mazāk kā 20 diabēta apmācības nodarbības 40–60 minūšu garumā.
Pacienti, kas nāk pie Janas, pārsvarā ir vecāki par viņu, tomēr negatīvu attieksmi savas jaunības dēļ viņa neesot sajutusi. "Es nekad neesmu domājusi par to, ka mani varētu sliktāk uztvert, jo esmu jauna. Ir svarīgi, kā es ar pacientu sāku kontaktēties – es nekautrējos ar viņu sasveicināties, pasmaidīt. Mēģinu runāt tā, lai viņš redzētu, ka es zinu un saprotu, par ko runāju," skaidro Jana, paužot novērojumu, ka vecākiem cilvēkiem bieži vien vairāk patīk kontaktēties tieši ar jauniešiem.
Nereti gan gadoties arī tādi pacienti, kuri uzskata, ka viņi paši visu zina labāk. "Ar tādiem pacientiem, protams, ir grūtāk runāt. Bet tas nav mans uzdevums – viņus salauzt vai sastrīdēties ar viņiem. Mēģinu ar viņiem lojāli parunāt, un mēs sarunājam tā – ja viņš grib, es izstāstīšu tādu versiju, kādu viņš varētu pamēģināt. Tad jau tā ir viņa izvēle – grib viņš to mēģināt vai negrib," klāsta Jana.
Viņa stāsta, ka sarunās ar pacientiem cenšas panākt, lai viņi nejustos, ka cukura diabēts kā slimība viņus kaut kādā veidā nospiedīs. "Gribu, lai viņi zinātu, ko ar cukura diabētu darīt, kā ar to dzīvot. Ceru, ka lielākā daļa pacientu no šejienes aiziet prom labākā garastāvoklī," atklāj Jana.
Viņa mēdz saviem pacientiem pieminēt citu cilvēku, arī sabiedrībā pazīstamu personu, pozitīvo pieredzi, sadzīvojot ar cukura diabētu.
Jana šajos pieredzes stāstos ne vienmēr min konkrētu cilvēku vārdus, tomēr vērš uzmanību uz to, ka diabēts neliedz dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viens no piemēriem, ko Jana piemin, ir viņas bijušais pacients – kāds 75 gadus vecs vīrietis ar aptuveni 50 gadu cukura diabēta pieredzi, kurš joprojām bijis pie samērā labas veselības un ar labiem cukura līmeņa asinīs rādītājiem. "Viņš bija viens no maniem pirmajiem pacientiem, un arī mani personīgi viņš pozitīvi ietekmēja," atzīst Jana.
Sarunas nobeigumā Jana uzsver – lai viņas darbs būtu veiksmīgs, svarīgs ir arī kontakts ar nodaļas kolēģiem. Gadoties pacienti, kuriem bez diabēta ir arī citas slimības, tāpēc māsas savā starpā pārspriež arī katra pacienta terapiju. Jana, lai gūtu pieredzi, kontaktējas arī ar diabēta aprūpes māsām citos diabēta aprūpes kabinetos.