Turklāt vokālajā nodarbībā nekādas atlaides netiek dotas – vadītāja Ilga ir stingra un dažreiz arī labsirdīgi sabar dziedātājas. Disciplīnai ir jābūt, citādi ansamblis nevarētu regulāri uzstāties dažādos koncertos no Grīziņkalna Vasarsvētkiem līdz pat pieņemšanai Saeimā. Aspazijas telpu sienas rotā attēli no dažādiem pasākumiem, kuros piedalījušās Ilgas un citi asociācijas kolektīvi.
Lai arī latiņa tiek turēta augstu, vokālajās nodarbībās atrodas vieta arī paslavēšanai un sirsnīgam humoram. Pasniedzēja Ilga Bērziņa prot sapurināt un iedvesmot, mudinot saņemties arī dāmas, kurām attiecīgajā dienā dziedāšanas spara mazāk. Viņa palīdz atrast katrai dziesmai īsto noskaņojumu un ritmu – sajust dziesmas dvēseli.
Koris kā otrās mājas
Ilgas lielākais mūža projekts meklējams tālu no draudzīgajām Aspazijas telpām – Mārupes Kultūras namā. Šeit viņu katru otrdienu gaida sieviešu senioru koris Noktirne ar 40 dziedātājām. Šogad koris svinēs cienījamo 45 gadu jubileju, un visu šo laiku tā vadītāja bijusi Ilga Bērziņa.
Gadiem ejot, gan Ilgai, gan kora dalībniecēm mēģinājumi kļuvuši par otrajām mājām, kurp vienmēr prieks doties. Tomēr šeit ir arī jāstrādā – katrs mēģinājums ilgst aptuveni četras stundas, un tā laikā valda disciplīna. Lai arī dziedātājām vienmēr ir interesanti satikties un apspriest jaunumus, sarunas un jubilāru sveikšana jāatliek uz kafijas pauzi mēģinājuma vidū.
Noktirne var lepoties ar vairākām godalgām, piemēram, ar 2. vietu Pasaules koru olimpiādē 2014. gadā. Pirms šī pasākuma gan dziedātājām, gan diriģentei bijis liels satraukums, tomēr uzstāšanās noritējusi ļoti veiksmīgi. Kopā 8. Pasaules koru olimpiādē piedalījās 460 kori.
Ilga Bērziņa atzīst, ka saņemt šādu balvu ir liels gods, jo Latvijā – un kur nu vēl pasaulē – ir ļoti daudz labu senioru koru. Katru gadu Noktirne piedalās arī skatēs un Latvijas Senioru koru svētkos – vērienīgā pasākumā, kas šogad notiks 18. jūnijā Siguldā. "Līmenis tiek turēts," teic kora vadītāja.
Ilga Bērziņa ir pārliecināta, ka katram korim ir nepieciešami koncerti, lai būtu mērķis, uz ko tiekties. Ar Noktirni izbraukātas daudzas valstis – Itālija, Anglija, Vācija, Polija un pat Maķedonija. Arī šogad koristes mierā nesēdēs un dosies koncertēt uz Itāliju. Dziedātājas ļoti novērtē iespēju ceļojumos uzstāties, socializēties un, protams, doties ekskursijās.
Diriģente pastāsta – vismīļākās pašai un dziedātājām ir melodiskas, skaistas dziesmas – gan garīgā mūzika, gan estrādes dziesmas. Ilga neslēpj, ka tik liela dāmu pulka "savaldīšana" nav joka lieta, tomēr ar dāmām strādāt esot vieglāk nekā ar vīriem, jo viņas dziedāšanā esot apķērīgākas.
Vecmāmiņu koris
Koris Noktirne jau ieguvis leģendas statusu – it īpaši pēc 2010. gada filmas Vecmāmiņu koris, kurā dokumentētas kora gaitas. Dokumentālā filma ļoti gaiši, sirsnīgi un sievišķīgi stāsta par kora dziedātāju un vadītājas dzīvesprieku un enerģiju, parādot arī koncertu un citu saviesīgu pasākumu aizkulises, piemēram, pucēšanos pirms ballēm.
Pateicoties filmai, koris piedalījies dažādos pasākumos, piemēram, filmas ekranizācijā, sarunu vakarā un koncertā Rakstniecības un mūzikas muzejā. Tagad jau korī dzied ne tikai vecmāmiņas, bet arī pa kādai vecvecmāmiņai. Tiesa, ir arī gados jaunākas dāmas – nevienu gadu skaita dēļ prom nedzen, galvenā šeit ir vēlme piedalīties.
Lai arī Noktirne ir vienīgais koris, ko Ilga vadījusi, viss viņas dzīves darbs saistās ar mūziku. Pēc vidusskolas Ilga kopā ar māsu mācījās spēlēt kokli Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes kultūras namā (tagad Mazā ģilde – red.), pēc tam iestājās slavenajā dziesmu un deju ansamblī Sakta, kur nostrādāja septiņus gadus līdz pat tā likvidācijai. Šajā aizraujošajā dzīves posmā izbraukāta visa Padomju Savienība, un dažreiz svešumā pavadīti pat vairāki mēneši. Koris, orķestris, dejotāji un mūžīgā kustība – Ilga šo atceras kā ļoti interesantu darbu. Viņa atklāj, ka apstākļi toreiz nebija kā mūsdienās, kad var ērti nakšņot viesnīcās. Mākslinieki nereti gulējuši kultūras namos uz grīdas – palags pāri salmiem un viss.
Mēģinājums kā svētki
Pēc Saktas Ilga daudzus gadus nostrādāja Valsts filharmonijā par mūzikas redaktori. Šis vairāk bijis «papīru darbs», taču arī interesants un mūzikai pietuvināts. Seniore Ilga dalās pārdomās: "Es esmu laimīgs cilvēks, jo visus darbus esmu darījusi ar prieku. Arī tagad katru mēģinājumu gaidu ar prieku, tāpat kā mani dziedātāji. Reiz kāda dziedātāja man teica: "Mēģinājums ir kā svētki. Pirms tā man jāsataisa frizūra, jāuzkrāso lūpas, jāuzvelk kleita." Kolosāli – ko vēl vairāk vēlēties, ja tavs darbs kādam sniedz tādas sajūtas!"
Diriģente turpina: "Man ļoti patīk strādāt ar kori. It sevišķi, ja labi nodzied – vai, cik tad ir laba sajūta! Tad es smejos, ka pārplīsīšu no iedomības." Ilga plāno strādāt tik ilgi, kamēr jutīs, ka to var. Seniore tic, ka mēģinājumi pozitīvi uzlādē: "Kad esi nodarbībā, tad aizmirstas ikdienas grūtības. Dažreiz nākas dziedātājas mazliet sarāt, lai viņas arī domās aiziet prom no ikdienas. Lai pastrādā un nedomā par grūtībām."
Ikdienā ārpus kora Ilga pārvietojas lielos attālumos, no mājas un dārza Skultes ciemā pie Saulkrastiem līdz pat mēģinājumiem Rīgā un Mārupē. Skultē viņai ir dārzs, kur aug gan ziedi, gan ogas un dārzeņi.
Ja varētu dot padomu citiem senioriem, Ilga Bērziņa ieteiktu: "Nesēdēt mājās. Iet cilvēkos, kamēr vien var pakustēt. Bez šaubām, kamēr vien var – dzīvot pilnvērtīgi!"