"Līdz šim no Zviedrijas uz Latviju braucu reizi gadā. Prāmis nav nogrimis, un beidzot pēc teju 20 gadiem esmu mājās pavisam. Lai bērniem būtu mazāk klapatu, gribu nomirt šeit. No nāves nebaidos! Varat iedomāties, cik mirstošiem pacientiem 32 gadu laikā esmu acis aizvērusi," teic ķirurģe Biruta Liede. Viņai nav ilūziju par nenovēršamo, bet tas neliedz priecāties par dzīvi.
Maksimālais lidojums
"Tagad viss laiks pieder man, un to izbaudu pilnībā. Apzinos, ka nedzīvošu līdz simtam – nav tādu gēnu. Taču bioloģiskais vecums – mīnus piecpadsmit – ļauj domāt, ka paspēšu realizēt ieceres. Starp tām pirmajā vietā ir stāstu, skiču rakstīšana par dažādiem dzīves notikumiem un ķirurga profesijā piedzīvoto," stāsta Birutas kundze un rāda Zviedrijā izdotu grāmatiņu Till Frihet (Ceļā uz brīvību – zviedru val.) ar pašas fotoattēlu uz pēdējā vāka.
Visu mūžu Biruta bijusi fiziski aktīva, viņas sirdslieta kopš jaunības bijusi airēšana, un joprojām rīts tiek iestartēts ar pamatīgu izvingrošanos. Seniore stāsta: "Latvijā mums bija stabilas laivas, platdibenes, savukārt Zviedrijā – kanoe. Vēl nesen, dzīvodama Stokholmas pievārtē, neatlaidīgi airēju, kad vien bija atbilstoši laika apstākļi. Pārtraucu, jo atteicos vilkt vesti, bet bez tās divas reizes iesēdos ūdenī un nogrimu. Laikam sāka trūkt uzmanības." Uzlūkojot Birutas slaido augumu, pārsteidz apgalvojums, ka viņa nekad nav domājusi par diētu un veselīgu ēšanu: "Drusciņ pieskaņojos naudas makam, bet apetīte arvien ir laba, man ļoti garšo gan trekns un sāļš, gan salds ēdiens."
Tagad seniores sabiedrotie ir skaņu plašu kolekcija, klavieres, kas spēlētas no trīs gadu vecuma, pamatīga bibliotēka, gleznas un dators. Ar fotografēšanu Biruta aizraujas kopš septiņu gadu vecuma, kad tēvs meitenei uzdāvinājis platformāta kastīti. Pēdējā laikā aparāta objektīvs biežāk tver cilvēku sejas un rokas, ko Birutai patīk pētīt un apbrīnot. Atmiņas vingrināšanai viņa apgūst spāņu valodu, lai gan brīžiem tam pietrūkstot motivācijas. "Televīzijā bija tāds raidījums Maksimālais lidojums. Notika sacensība – kura komanda pirmā nonāks lidostā, tā dosies ceļojumā uz Spāniju. Tur nokļuvusī konkurente laimīga nejutās, jo solītais nenotika, bet es pa drusciņai sāku mācīties spāņu valodu. Sešas nedēļas biju uz valodas kursiem Spānijā un tur uz ielas nepazustu. Valodu mācīšanās joprojām pieder pie mana ikdienas rituāla, jo ilgstošajā atmiņā ieprogrammējas tas, ko nepārtraukti atkārto,» pārliecinājusies ir Birutas kundze.
Spīta dēļ
Mērķtiecība un spītība esot tipiskas Birutas rakstura īpašības. Ja kāds šaubās par varēšanu, viņas reakcija ir: "Pamēģināšu!" Arī garo bizi sataupījusi no pirmskolas vecuma, lai gan mamma savulaik mēģinājusi pierunāt nogriezt matus.
Pirmajai vēlmei kļūt par dejotāju un nodarboties ar mākslu šķēršļus likusi meitenes mamma. Medicīnu Biruta izvēlējusies pati: "Gribēju apgūt kaut ko grūtu." Paraugs un audzinātāja bijusi tēva māsa Milda Liede, kura Liepājā par ārsti nostrādājusi gandrīz visu mūžu. Visi ārsti savulaik bijuši pakļauti karadienestam, un kara komisariāts Birutu Liedi aizsūtījis uz militāro slimnīcu pamācīties ķirurģiju.
"Viss dzīvē saistās. Divpadsmit gadu spēlējot klavieres mūzikas skolā, mani pirksti bija kļuvuši jutīgi un vingri. Visiem ķirurgiem tādu nebija. Tiku saudzīgi paslavēta, un ķirurgi vīrieši mani pieņēma "savā dārziņā". Kad veči bija "iesvilpuši" vai devās medībās, es labprāt pārņēmu viņu dežūras. Mācījos un augu ātri kā nezāle. Kad jau biju vienu otru pāraugusi, stikla griestiem cauri tikusi, atpakaļ novilkt mani vairs nevarēja. Neviens arī īpaši necentās atzīst ārste un uzsver, ka vīriešu pleca sajūta kolektīvā ļāvusi justies ļoti labi. Bijusī Liepājas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītāja pasmaida: "Salīdzinājumā ar tuberkulozes slimnīcu, kur strādāju pirmo pusotru gadu un kur bieži kāds nolīķojās – tas tāds medicīnas studentu žargons –, ķirurģija 70. gados bija cerīgs, saskaņots komandas roku darbs – es operēju, tu man palīdzi, tu dod narkozi. Mums bija tiešs kontakts ar cilvēka ķermeni, domām un jūtām, nereti ārsts un slimnieki kļuva gandrīz draugi. Joprojām uz ielas mani uzrunā, biežāk gan krievu valodā: "Doktor, pomņite meņa?" Dakterīt, vai atceraties mani? Neatminos visus, protams, bet laikam neko greizi nebūšu izdarījusi, ja atceras."
Savukārt, runājot par privāto dzīvi, kundzes zilajās lielajās acīs iemirdzas draiskas uguntiņas: "Pirmais bija pantiņu kalējs. Var jau mīlēt cilvēku, kurš negrib vilkt sadzīves un bērnu audzināšanas ratus, bet dibināt ģimeni ar tādu nedrīkst. To zināju, tomēr izdarīju. Nākamais bija kolēģis, atraitnis. Man un viņam bija pa diviem puikām, ko saradot nācās ar grūtībām." Biruta sevi sauc par maksimālisti – ja ko dara, tad simtprocentīgi. Taču diennaktīm ilgu strādāšanu ar ģimeni apvienot neizdevies. Tikmēr bērni, rūpēdamies cits par citu, izauguši spēcīgi un patstāvīgi.
"Ar nakts dežūrām slimnīcā biju sevi tā nodzinusi, ka ķermenis nodiktēja – laiks beigt. Reiz gandrīz aizmigu, pie operāciju galda āķus turot. Kāda bauda un laime ir gulties un celties, kad pašai gribas! Tam piekrīt arī mana meita Ieva, kura ir skolotāja. Dēls Māris savukārt pabeidzis žurnālistikas fakultāti un uzrakstījis grāmatu."
Jaciņas un rūdījums
Jautāta par to, kas aizvedis uz Zviedriju, Biruta Liede atceras tā saucamos Staļina laikus, kad aizdomīgs licies katrs, kurš pratis ne tikai krievu valodu. Zināšanu noliegums Birutā radījis nepilnvērtības, trūkuma sajūtu un spītīgu vēlēšanos apgūt kādu svešvalodu līdz līmenim, kas sasniedzams pieaugušam cilvēkam: "Man bija 54 gadi, kad, vēl dzīvojot Latvijā, sāku mācīties zviedru valodu. Kāpēc to? Vienkārši bija iespēja iegūt mācību materiālus. Jau tulkoju aroda literatūru – psiholoģiju, medicīnu –, bet mīļie latvieši smējās, ka man nav "papīru". Atkal spītība. Katru dienu cītīgi drillēju valodu, mācīju citiem un mācījos pati, kamēr varēju iekļūt Stokholmas Universitātē." Lai iekļūtu tulku un tulkotāju institūtā, Birutai vajadzējis iegūt punktus Ziemeļu, Slāvu un Baltu institūtā: "Studiju laikā dzīvoju pie reliģiozas tantītes ar fiziskiem trūkumiem un diezgan zemu garīgo līmeni. Sieviete cerēja, ka kļūsim draudzenes, bet nekļuvām, jo neatradu nekā kopīga. Biju viņai kalpone – tīrīju villu, veicu sadzīviskus pienākumus, toties nebija par dzīvošanu jāmaksā. Medicīnai biju pielikusi punktu, tāpēc Zviedrijā tīrīju dzīvokļus, mācīju latviešu valodu bērniem jauktajās ģimenē. Laiks bija nokavēts, bērni gribēja būt zviedri un palīdzēju apgūt zviedru valodu."
Kad Birutas mītnes vietā sākušies nozīmīgi remonta darbi, dēls aizbraucis pēc māmuļas un atvedis viņu uz privatizēto Liepājas dzīvokli piektajā stāvā. "Lai prombūtnes laikā varētu uzturēt dzīvokli, pēc manas vēlēšanās dzīvoklī tika noņemti radiatori. Nav apkures un siltā ūdens. Cauro jumtu nama apsaimniekotāji sola salabot. Jā, ziema nāk, bet man taču ir jaciņas un diezgan liels rūdījums. Spānijā uzturējos mazītiņā istabiņā, sildījos zem četriem deķiem un dušā. Villā Zviedrijā salu kā nekad agrāk, jo tantīte neprata noregulēt apkuri. Tāpēc nedomāju, ka te nosalšu," – tā Biruta Liede.
apkapā kociņu!
Antess
senioru ikdiena