Viena no Pētera Korsaka vērtībām ir satiktie cilvēki. Par to ir stāsts arī izstādē Personības manā ceļā Tukuma bibliotēkā.
Ieskatam viens no emocionālākajiem stāstiem: 1988. gadā Pēteris Korsaks pirmais Latvijā saņēma Spīdolas stipendiju, jo bez valsts atbalsta pats pēc savas iniciatīvas darbojās fotovēstures jomā. Pavērās robežas, un krita dzelzs aizkars. Viņš bija dabūjis trimdas fotogrāfa Bruno Rozīša adresi Ņujorkā, un abi sarakstījušies. Kad Rozītis nomira, sieva bijusi ar mieru vīra arhīvu atdot topošajam Fotogrāfijas muzejam. Pēteris stāsta: "1990. gadā man izmaksāja ceļa naudu uz Ņujorku. Atvedu negatīvus – par dziesmu svētkiem, mākslinieku un rakstnieku portretu fotogrāfijas. Esot Amerikā, ļoti gribēju satikt divas dzejnieces, jo man kremta, ka ne Peters, ne Ziedonis, kuri brauca pie trimdas latviešiem, nebija ar viņām parunājušies. Aizkustinošas un emocionālas bija tikšanās ar Elzu Ķezberi un Valdu Moru. Atvedu intervijas un piedāvāju televīzijai."
Pateicoties šai tikšanās reizei, Elza Ķezbere pirmo un vienīgi reizi atbraukusi uz Latviju. "Es viņu vedu uz satikšanos ar vīru. Pēc 50 gadiem! Vīrs bija izdzīvojis Sibīrijā. Tas bija skumji un traģiski, skatīties, kā divi veci cilvēki staigā pa ziedošu ābeļdārzu... Viņa aizbrauca. Osvalds drīz vien nomira. Tas ir romāna vērts stāsts," saka Pēteris Korsaks.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 2. marta, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!