Gunārs Krollis dzimis Jāņu vakarā. Kā jau ierasts, arī šogad savu dzimšanas dienu svinēs lauku mājās Madonas rajona Rubeņos, kur "staigāju pa pļavu basām kājām, bet tikko nopļautas zāles smarža ir eliksīrs dvēselei". Gunārs atzīst, ka vasarās Rubeņos izvingrojoties pa īstam, jo "ap mājām ar žogu apjoztā platība ir diezgan plaša. Pagalmā ir ne tikai zāliens, bet arī 11 ozoli, oši un liepas. Iznāk nolocīties ne pa jokam, gan pļaujot zāli, gan pavasarī un rudenī vācot sakritušās lapas".
Līdz Rubeņiem, kas 160 kilometru no Rīgas, protams, ir jātiek, bet Kroļļiem nav ne mašīnas, ne autovadītāja tiesību, jo ar tehniku abi ar dzīvesbiedri keramiķi Izabellu Krolli esot uz jūs, bet vienmēr Rubeņos nokļuvuši, jo viņiem daudz draugu. Kamēr līdz Jāņu vakaram vēl kāds laiciņš, abiem darba dienas rit darbnīcā Purvciemā, kur Kroļļi pārcēlās 1970. gadā. Šo rajonu viņi nemainītu pret citu, jo te ierasts, arī labs gaiss, nosacīts miers un klusums. Ceturtajā stāvā atrodas mākslinieku dzīvoklis, piektajā - darbnīca, kas laika gaitā veido nelielu ieskatu Latvijas mākslas dzīvē - visapkārt ir Gunāra paša, dzīvesbiedres Izabellas un meitas Ingunas, kā arī draugu mākslinieku dāvinājumi.
Laiks dara savu. Kaut pēdējais remonts darbnīcā bijis tikai pirms pieciem gadiem, daļa mākslas darbu pārklāti ar plastmasas plēvi, jo lietus laikā tek jumts. Sabojāta arī grīda, kuras atjaunošana prasījusi neplānotus līdzekļus. Pašlaik visu no jauna pārvietot, bīdīt un uzpost vairs nav ne spēka, ne naudas, ne laika, vērtīgāk šķiet radoši strādāt savā jomā.
Savus darbus Gunārs Krollis vienmēr veidojis noslēgtos ciklos: "Kad viena tēma beigusies, iestājas tāds kā tukšums, nepieciešama atelpa." Pašlaik grafiķis strādā pie tēmas, kas risina kultūras un mākslas pirmsākumu mijiedarbību. Gunāra filozofiskie zīmējumi no skatītāja prasa izpratni un zināšanas pasaules kultūras vēsturē. Darbu rašanos nosaka autora pārdomas par pasauli: «Kad atnāk tēma, es to attīstu, neskatoties ne uz ko, jo ir nepieciešamība atbrīvoties no uzkrātā, un man nav svarīgi - vajag to kādam vai ne. Nezinu, cik šajā ciklā būs darbu. Strādāju, līdz jūtu, ka pateikts viss." Izstādes joprojām seko cita citai, tās apceļo Latvijas muzejus.
Abiem māksliniekiem ir nozīmīgi ieguldījumi Latvijas kultūras vēsturē. Interesants fakts - Gaismas pils pamatā iemūrētajā kapsulā ielikts vēstījums nākamajām paaudzēm. Tā teksta autore ir Inese Zandere, bet darbu kaligrāfiskā rokrakstā, strādājot ar tušu un spalvu, vienas nakts laikā izpildīja Gunārs Krollis. Viņš pasmaida: "Darbu neparakstīju, jo teksta autore ir Inese, bet vinjetē savus iniciāļus gan ieliku."
Savukārt, izjūtot piederību dzimtajai pilsētai, keramiķe Izabella Krolle šogad pēc personālizstādes Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā uzdāvināja tam 37 autordarbus - krāšņi apgleznotas lielformāta šamota figūras.
Gunārs un Izabella Kroļļi kopā ir jau 55 gadus. Viņi iepazinās, studējot Mākslas akadēmijā. Grafiķa un keramiķes dzīves savijušās radošā veselumā. Vai viegli būt kopā diviem tik ražīgi strādājošiem māksliniekiem? Gunārs vērtē: "Visādi gājis, dažreiz bijis kā Amatā pavasara palu laikā, bet esam taču kopā!» Bez nožēlas visus veiksmīgās kopdzīves laurus Gunārs atdod Izabellai un pajoko: «Viņa ir gan ģimenes galva, gan kakls, bet es vienīgais, kas pelna naudu." Jokam ir savs pamats, jo veselības dēļ algotu darbu Izabella strādājusi tikai divus mēnešus. Māksliniece prot ne vien strādāt ar mālu, bet arī spējusi veidot un saturēt ģimeni. Tās pamatā ir kopīgas radošas intereses un rūpes vienam par otru, savstarpēja sapratne, izturība un pacietība. Kopā viņi veidojuši gandrīz visas personālizstādes, un, ticiet vai ne - to kopskaits sasniedzis jau gandrīz pustūkstoti! Pēdējās desmitgadēs vecāku kopizstādēs piedalās arī viņu meita profesionāla māksliniece Inguna Krolle-Irbe. Arī pagājušā gada sākumā Madonas mākslas muzejā notika Gunāra, Izabellas un Ingunas kopizstāde Racionālais koeficients.
Gēni spēlējas cilvēku likteņos bez viņu pašu tiešas ziņas. Gunāra un Izabellas mazmeitai Madarai jau 22 gadi. Viņa nav izvēlējusies mākslas ceļu, bet Izabella rāda Madaras sīkplastiku, kurā var sajust dotības. Gunārs piebilst: "Madara 10 gadus dzīvoja un mācījās Amerikā, ir ļoti patstāvīga, pašreiz studē un paralēli strādā pie dažādiem kultūras projektiem." Gunāru un Izabellu priecē tas, ka Madara varēja, bet nepalika Amerikā. Viņa ir Latvijas patriote.
Sabiedrībā Gunārs un Izabella tagad iziet reti. Viņi ir pašpietiekami. Grāmatas, filozofija, klasiskā mūzika un dabas skaistums ir mākslinieku iedvesmas avots. Izabellai īpaši patīk Imanta Skujas saksofona spēle, taču, kad abi strādājot, tad nepieciešams absolūts klusums. Gunārs spriež: "Radošo emociju uzplūdus var novirzīt pat mūzika. Parasti ar savu pieredzi izdomāju, ko gribu pateikt, un tad ķeros pie darba. Kad jau šķiet, ka roku kāds vada, tad nekas vairs netraucē." Mākslinieks dzīvo pēc sava ritma: "Nevingroju. Televizoru neskatos un ar datoru esmu uz jūs. Mans templis ir darbnīca, radošais darbs ir mans skābeklis. Darbs motivē dzīvot. Vēl daudz kas nav realizēts. Es nevaru apstāties, bet, lai strādātu, vajadzīga izturība un ticība, un tās man pagaidām pietiek."