Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Andris Luste uzskata, ka labklājība ir katra paša rokās, un allaž rēķinās tikai ar to, cik var pats

Īsta vērtība ir tikai paša nopelnītajam

Andri Lusti un viņa kundzi Silviju pazīstu diezgan sen. Ikreiz, kad Jaunajam Miltu teātrim, kuru 2007. gadā Ķekavā nodibināja viņu meita Līga Milta, ir pirmizrāde, vecāki ierodas to noskatīties. Ne reizi vien esmu pabrīnījusies, ka pēc tam abi seniori vēlu vakarā mēro ceļu atpakaļ uz Brenguļu pagastu. Tagad skaidrs, kāpēc: viņu aprūpē ir vairāki Šarolē tīršķirnes jaunlopiņi un vēl dažas dzīvas radības, kas no rīta jāpabaro un jāapkopj.

Atvaļinājums – tīrumā

Tiekamies zemnieku saimniecībā Bērziņi, kur arī tagad (īsi pirms Ziemassvētkiem, kad norisinās šī intervija – red.) joprojām darba gana. Lopiņu novietnē uz mums lielām, izbrīnītām acīm raugās govis, bet pats saimnieks ar dēlu Ģirtu un mazdēlu Aleksi skalda lielus bluķus no pašu meža. Ne jau ar cirvi, tie laiki sen garām. Tagad gandrīz visu paveic malkas skaldāmā mašīna. Atliek tikai uz lentes uzcelt to, kas jāsacērt, un pēc tam malkas pagales sakraut kaudzē. Lai gan savulaik te, protams, daudz zāģēts un skaldīts arī ar rokas zāģi un cirvi.

Bērnībā Andri aizrāva radiotehnika. Taču vecāki tobrīd nav gribējuši dēlu laist uz Rīgu mācīties. Tad vēl tēva un mātes viedokli respektēja vairāk nekā mūsdienās. Tāpēc puisis izvēlējās tehnikumu tepat netālu, Priekuļos, kur apguva lauksaimniecības mehanizācijas un automobiļu tehniskās apkopes un remonta gudrības. Mācoties tas viss iepatikās, radioaparātu būve palika otrā plānā, un jaunā profesija kļuva par sirdslietu. Pēc dienesta armijā jauneklis nolēma, ka augstākā izglītība vajadzīga arī tehniskās lietās, un neklātienē izmācījās līdzīgā specialitātē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. 

Visos laikos dzīve atkarīga no tā, kur dabū darbu un dzīvesvietu – pilsētā vai laukos. Atšķirībā no mūsdienām padomjlaikos labi speciālisti darbavietu bieži nemainīja. Tā arī Andris – Ziemeļu elektriskajos tīklos aizvadīti 33 gadi. Tomēr, neraugoties uz to, ka pamatdarbs bija Valmierā, nedēļas nogali un atvaļinājumu viņš parasti pavadīja lauku mājās Brenguļos, kur vēl daudzus gadus dzīvoja tēvs un māte.

Kolhozu laikos piemājas zeme drīkstēja būt pushektārs. Tomēr arī tajā darba pietika: audzēja kartupeļus, kāpostus, puķes un, tāpat kā daudzi citi tolaik, brauca uz tirgu pārdot. Kad atjaunoja Latvijas neatkarību un bijušajiem īpašniekiem atdeva senos īpašumus, Andris nodibināja zemnieku saimniecību. Abi ar sievu pārcēlās uz laukiem pavisam un ķērās pie lauku darbiem un piena lopkopības vēl pamatīgāk. Dēls Ģirts pāris gadus mācījās un strādāja lauksaimniecībā Dānijā. Pēc viņa atgriešanās un ieteikuma te sāka nodarboties ne vien ar graudaugu un kartupeļu, bet arī ar gaļas lopu audzēšanu. Tāpat vajadzēja pārbūvēt un paplašināt dzīvojamo māju, savest kārtībā saimniecības ēkas. To laikposmu savā dzīvē, kad pēc pilnas darbadienas pilsētā vakara tumsiņas sabiezēšanas brīdis tika sagaidīts tīrumā, Andris komentē īsi: "Dabūjām norauties!"

Savulaik ņēmuši palīgā strādniekus, bet uz laukiem nav viegli atrast tādus, kas neciena grādīgo un uz kuriem var paļauties. Tagad gan abi seniori jūt, ka vairs nav tik daudz dukas, tāpēc viņu aprūpē palikušas tikai dažas govis un tīrumā izaudzē vien tik daudz, cik pašiem nepieciešams. Patlaban Andrim vairāk pie sirds meža darbi – izzāģēšana un izciršana, jauna stādīšana un kokmateriālu sagatavošana. Mežs – tā ir īpaša vide. Mežs ir dzīvs, tas jākopj tāpat kā viss cits, kas visapkārt. Katra lieta prasa, lai tai pieliek rokas. Gan ēkas, gan tehnika, gan mežs un dārzs.


Ar tehniku uz "tu"

Līga stāsta, ka tētis ik pa laikam izgudro un uzmeistaro kādu agregātu. Jaunībā, 70. gados, piestrādādams par darbmācības skolotāju, pēc zīmējumiem no bērnu tehniskās jaunrades žurnāla (krievu valodā) kopā ar atslēdznieku grupas audzēkņiem uzbūvējuši... robotu! Ar to pat piedalījušies tehniskās jaunrades sasniegumu izstādē. Tiem laikiem tas bija kas īpašs, un priekšnieks, kam paticis zīmēties, esot bijis gauži apmierināts. Andris pats gan šo faktu īpaši neakcentē un saka: "Nekāds baigais brīnums jau tas nebija. Ne tādā izpratnē, kā mēs tagad saprotam robotus, bet kustējās un staigāja gan."

Šī stāsta varonim no laika gala paticis visu ko konstruēt un radīt no jauna. Viņš atceras: "Bērnībā, kad tēvs man nopirka pirmo mopēdu, uz tā vien sēdēju. Uz motocikla tāpat. Turklāt braucamo vēl izjaucu līdz pēdējai skrūvītei un pēc tam visu saliku atpakaļ. Tad tā elektronika mūsu dzīvē vēl nebija ienākusi, mana paaudze vairāk orientējās uz mehāniskām lietām."

Uz laukiem dzīvojot, cilvēkam jābūt praktiskam, daudz kas jādara pašam, citādi maciņš cietīs. Un visu ko var iemācīties, vajadzīga tikai gribēšana. Tā saimnieks gluži labi tiek galā arī ar jaunajām informācijas tehnoloģijām un pēc darba vakaros, īpaši ziemā, labprāt pasēž pie datora. Ja ko nezina, prasa padomu jaunajiem. Tā gan nav, ka iemaņas darbā ar datoru un internetu būtu apguvis tikai pēdējā laikā. Pamatlietas nācies apgūt vēl 90. gados, kad strādāja Ziemeļu elektriskajos tīklos. Re, kā dzīvē viss noder, jo tagad ar datora un interneta palīdzību vakaros radurakstu portālos var pētīt savu senču dzīvi un veidot dzimtas koku. 


Dzīve kalēja mājā

Pieminot tēvu, Andris stāsta, ka Voldemārs Luste bijis vienīgais dēls astoņu māsiņu vidū un ka vecātēva ģimene šeit ienākusi XIX gs. beigās no Raunas pagasta. 20. gados tēvam kā bijušajam latviešu strēlniekam piešķirta zeme jaunsaimniecības veidošanai. Toreiz tas bija Jaunvāles pagasts. Viņš īsā laikā izveidoja jaunsaimniecību, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, būdams pagasta vecākais, par ko saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi. 1938. gadā Voldemārs Sarkanā Krusta loterijā vinnēja 20 tūkstošus latu un pārcēlās uz dzīvi Jaunraunas pagastā. 

Visus nākotnes plānus izjauca Otrais pasaules karš. Tā beigu posmā Voldemārs ar ģimeni un visu iedzīvi, tāpat kā daudzi tautieši, devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pa ceļam nācās zaudēt gan tēvu, kurš gāja bojā bombardēšanas laikā Liepājā, gan sievu, kas pa ceļam smagi saslima un nomira. Šī iemesla dēļ viņi aizkavējās Vācijā, palika krievu pusē un bija vien jābrauc atpakaļ. Par lielo vinnestu pirktā māja bija iznīcināta, un vajadzēja dzīvi sākt no nulles. Voldemārs apmetās uz dzīvi Brenguļos, apprecējās vēlreiz, un pasaulē nāca Andris un viņa dvīņumāsa. Kolhozu laikos ģimene tika pie bijušās kalēja mājas, pielāgoja to dzīvošanai, un tā jau vairāk nekā pusgadsimtu Lustes dzimta mīt te – Bērziņos.

Protams, kalēja māja gadu gaitā pārmaiņas piedzīvojusi vairākkārt. Meita Līga pēc pamatprofesijas ir ainavu arhitekte, droši vien no tēva mantojumā – viņai ķēriens uz praktiskām lietām. Ar viņas palīdzību pārplānota un paplašināta ne vien dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkās notiek vērienīgi remontdarbi. Varbūt vienā no tām būšot kaut kas līdzīgs kultūras telpai ar mazu skatuvīti. Kā redzams, saimnieks visas aktivitātes, kas saistītas ar kultūru, atbalsta, un it īpaši teātri. Visus šos gadus ar kundzi Silviju un vēl vienu senioru pāri, draugiem, neesot palaiduši garām nevienu pirmizrādi Valmieras teātrī, pabijuši gandrīz visās jaunajās koncertzālēs. Ar Covid-19 saistītā krīze lauciniekus skar mazāk, tomēr tas, ka pietrūkst regulāru teātra apmeklējumu, ir nenoliedzams fakts.


Zaļi mati? Nekas briesmīgs! 

Kad jautāju, kādu atziņu dzīve viņam devusi, Andris, mazliet padomājis, atbild: "Mana filozofija ar gadiem nav mainījusies. Tikai paša rokām paveiktajam un nopelnītajam ir īsta vērtība. Viegli iegūtām lietām tādas nav, un tās arī ātri izgaist." Tiesa, ja laikmetu griežos – kara vai stihisku nelaimes gadījumā – nākas zaudēt paša rokām radīto, tas ir īpaši sāpīgi. Ne vienam vien latvietim to nācies piedzīvot un pārdzīvot, kad kara laikā nodega māja vai notika izsūtīšana. Cik daudzi pazaudēja ne vien mantu, bet arī kailo dzīvību! 

Kas dzīvē ir galvenais? Andris saka: "Tāda galvenā varbūt nemaz nav. Viss ir svarīgs, arī sīkumi. Galvenais, lai cilvēkam var uzticēties un lai viņš tur doto vārdu. Lai izdara to, ko apsola. Protams, var gadīties visādi apstākļi, bet tad arī tas godīgi jāpasaka. Un katra labklājība ir viņa paša rokās. Nekad ne par ko savā dzīvē neesmu vainojis ne valdību, ne pagasta vadību, jo nekad ne no viena neko neesmu gaidījis un negaidu. Allaž rēķinos tikai ar to, cik varu pats."

Savukārt Līga saka tā: "Tik strādīgs kā tētis mūsu dzimtā laikam nav neviens cits. Pie televizora sēdētājs nekad nav bijis, noskatās tikai pašu nepieciešamāko – jaunākās ziņas. Kā tēvs vienmēr bija diezgan stingrs – bērnus mīlēja, bet nekad mums neizdabāja. Ar mazbērniem gan kļuvis "mīkstāks", mīlīgāks... Pēc dabas viņš ir varbūt mazliet konservatīvs, piemēram, pie plīts nekad nestāv, tā lieta pilnībā atdota mammas pārziņā. Tomēr, kad viena no mazmeitām – Katrīna (jo ir arī vēl otra, Elizabete, un trešā – Lelde) – atbrauca ciemos, nokrāsojusi spilgti zaļus matus, nenosodīja. Jo pieņem, ka jaunībai katrā paaudzē ir savas īpatnības. Un vienmēr atbalstījis divas lietas: nacionālās idejas un izglītošanos. Atmodas laikā tētis aktīvi piedalījās Tautas frontes rīkotajos pasākumos un akcijās, koordinēja Valmierā Baltijas ceļa posmu. Barikāžu laikā organizēja braucienus uz Rīgu un piedalījās nakts dežūrās."

Top komentāri

Bojans
B
Latvija ir tads reti pretigs armenu izdzimums varda Horens- suda gabals, kurs atklati, sis pretigais dienas zaglis, lumpenis, saka, ka stradajot tikai mulki un neveiksminieki Latvija. Neskatoties uz ta ir latviesi, kuri so pretigo kretinu Horenu atbalsta un iet uz vina pretigajiem koncertiem.... Horens ir Latvijas valsts vadibas, parvaldes raksturojums.....etalons.
osvoboditel
o
tikai muļķi LV strādā....
Ferda
F
Visu cienu sim Andrim un visiem cities Latvijas darba rukiem uz kura rekina un darba vel saturas Latvijas valsts. Tas, ar kadu nekaunibu, cinismu pedejos 30 gadus Latvijas prezi, ministri, deputati, ieredni, valsts vadiba izlaupa Latvijas valsti un aplaupa un iznicina latviesu tautu tas vel nebija nekad pieredzets. Tikai iedomajaties, kas notiek pedejas valdibas valdisanas laika, saeima sez zaglis Martins Bondars ( Vikenes sominas nesatajs), par bankas izlaupisanu Bondars saeima ienem Budzeta komisijas vadona amatu, Pabriks LC, TP locelis nu ir Par loceklis, nu sis kretins pirks mobilo kara hostitali, pratin nac majas, Puce tika patriekts par zagsanu, naudas piesivinasanos no EM, bet tas netrauceja vinam iesesties vides ministra amata, un ari tur Puce siverejas, savu zagsanas draugalu no EM Veltu Feidoravu, kuru par zagsanu kopa ar Puci patrieca no EM,, tika iekartota ka Rigas administratore ar algu *4500€/ menesi.....
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pa sūru taku pie salda augļa

Laukos dzīvojošos, arī Eglonu Brūnu, pandēmija gandrīz neskar, viņš pastāsta: "Ceļos pirms pulksten sešiem, pavingroju un kopā ar Radio 2 atskaņoto nodziedu valsts himnu. Tad izstaigāju ri...

Lauru koks – smaržo un uzzied

LU Botāniskais dārzs ziņo, ka Acāliju mājā bagātīgi zied dižais laurs, kura lapas ir visiem labi zināma garšviela un smaržviela. Lauru kociņus iespējams izaudzēt ne tikai to dzimtajā Vidusjūras reģio...

Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits