Pēc vidusskolas beigšanas Tālivaldis apsvēris iespēju studēt fiziku un matemātiku, tomēr izvēlējies kļūt par elektrisko sistēmu un tīklu inženieri. Tagad atskatoties izvēle šķiet pareiza, jo Tālivaldis darbu nekad nav meklējis. Studiju laikā viņš gājis praksē Latvenergo uzņēmumā Augstsprieguma tīkls, kur pēc studiju beigšanas uzaicināts strādāt un palicis ilgus gadus.
Tālivaldis dalās pārdomās: "Ja es būtu aizgājis uz "fizmatiem", mana dzīve tagad noteikti būtu pavisam citāda. Negāju tikai tāpēc, ka baidījos kļūt par skolotāju." Taču nevar aizbēgt no tā, kas lemts - nu jau 14 gadu Tālivaldis strādā par pasniedzēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Šajā darbā gandarījumu sniedz iespēja dalīties savās zināšanās un ilgus gadus krātajā pieredzē. Tāpat Tālivaldim Aristovam prieku sagādā darbs ar jauniem cilvēkiem.
Dara tāpēc, ka var
Jau no agras jaunības Tālivalža kaislība ir sports. Bērnībā lauku skolā Bebrenē esot darīts viss - viņš aizrāvies ar vieglatlētiku, slēpošanu, šaušanu, svarcelšanu. Tagad gan viņam tuvākais sporta veids esot volejbols. Pagājušajā gadā Tālivalža volejbola komanda no Eiropas III Veterānu sporta spēlēm Nicā pārveda bronzas medaļu vecuma grupā "65+". Sportiskais kungs gan ir pieticīgs un savus nopelnus komandā neizceļ: "Esmu profesionāls amatieris jeb diletants. Mans uzdevums komandā ir būt dzīvam un veselam." Nākamā gada aprīlī sporta veterāni par medaļām cīnīsies otrā pasaules malā - Jaunzēlandē, Oklendā.
Otrs aktīvā seniora iecienītais sporta veids ir skriešana. Viņš stāsta, ka pēc 50 gadu vecuma "notipinājis" divus pilnus maratonus. Piedalījies arī citos interesantos sporta pasākumos, tādos kā Somijas skrējiens Suomi juoksee 1999. gadā, kur astoņas dienas pēc kārtas skrējis pusmaratona distanci.
Lai arī mājās krājas medaļas no dažādiem sporta pasākumiem, galvenā motivācija dalībai sporta sacensībās esot azarts. "Iespējams, tā ir vienkārši iedomība," pasmaida Tālivaldis un piebilst: "Es to daru tāpēc, ka varu."
Senioram svarīga ir arī socializēšanās un laba laika pavadīšana - savu volejbola komandu Tālivaldis dēvē par draugu klubiņu. Vēl sportiskais kungs piebilst, ka neesot jau nemaz tik pareizs un veselīgs - dažreiz patīkot arī iedzert kausu alus un atpūsties ar draugiem.
Kājām līdz pasaules nabai
2012. gada septembrī Tālivaldis izaicināja sevi, dodoties aptuveni 800 kilometru garajā Svētā Jēkaba ceļā. Visā pasaulē slavenais svētceļotāju maršruts ved caur Spānijas ziemeļiem uz Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostelas pilsētā.
Spānija, tās kultūra un virtuve Tālivaldi saistījusi jau sen. Viņš smaidot atceras, kā radusies ideja par šo fiziski un garīgi smago avantūru: "Reiz abi ar draugu spriedām, ka agrāk dižie cilvēki visur gāja kājām un ka tas jāpamēģina arī mums. Sākumā pat apsvērām iespēju iet kājām uz Romu. Taču pēc grāmatas Kādu laiku būšu prom izlasīšanas nodomāju - ja šis vārgulis to var, kāpēc gan es to nevarētu? Abi ar draugu jutāmies pārgājienam fiziski gatavi. Mums nevienam nekas nebija jāpierāda. Gājām pēc kartes un nesteidzāmies - daži labi ceļotāji, kas aizskrēja milzīgā tempā, sabeidza sev kājas un pēc tam mēs viņus apsteidzām."
Tālivaldis stāsta, ka maršruts bijis izrēķināts 34 dienām, taču abi vīri to bez īpašām grūtībām nogājuši 33 dienās. Viņš rāda svētceļnieka pasi, kas pilna ar krāsainiem zīmodziņiem no svētceļojuma kontrolpunktiem. Taču ar šo Tālivaldim nepietika - viņš devās vēl aptuveni 100 kilometru tālāk, no svētceļojuma galapunkta līdz pat Finisteres ragam, ko romieši uzskatīja par pasaules galu. Šo posmu viņš mēroja vienatnē, piedzīvojot pavisam dīvainas sajūtas un jocīgas domas. Tālivaldis uzskata - lai arī ceļā satiec citus svētceļotājus, vienam doties tik ilgā pārgājienā nav ieteicams, lai nesāktu "dzirdēt balsis".
Pa tūristu nemītām takām
Par iespēju ceļot Tālivaldis pateicas savam ilggadējam darbam valsts uzņēmumā. Lielāko daļu savu iekrājumu viņš iegulda ceļojumos un tic, ka vairums senioru gribētu ceļot, taču ne visiem ir šādas iespējas. Tiesa, ne visi izvēlētos tik eksotiskus un pat ekstrēmus galamērķus. Pagājušajā gadā Tālivaldis kopā ar tūrisma aģentūru Impro apmeklēja Jemenu. Līdzi braukusi arī sieva Ilona, kura sākumā bija norūpējusies par drošību šajā Arābijas pussalas valstī, taču beigās bijusi ļoti apmierināta ar ceļojumu.
Uztraukumam bija pamats, jo nepilnu mēnesi pēc ceļojuma Jemenā sākās karadarbība. Tomēr ceļotāji jutušies gana droši, jo grupu pavadījis vietējais personāls un apsardze. Ceļojumā apmeklēta ne tikai Jemenas galvaspilsēta Sana, kas pastāvēja jau Bībeles laikos, bet arī unikālā Sokotras sala Indijas okeānā. Tālivaldis stāsta, ka visi Sanā un Sokotras salā satiktie cilvēki bijuši ļoti sirsnīgi, tāpēc jo sāpīgāk apzināties, ka tagad viņi piedzīvo kara šausmas.
Īsti miera nav
Tālivaldis spēj novērtēt unikālas vietas ar krasi atšķirīgām kultūrām, kur cilvēki vēl arvien dzīvo pēc citām paražām. Piemēram, Sokotras salā ceļotāji dzīvojuši teltīs kopā ar vietējiem iedzīvotājiem. Jemena ir tūrisma industrijas neapgūta zeme, kur vēl valda cilšu sistēma. Arī man, pētot Jemenas fotoattēlus - arhitektūru, dabu, cilvēku tērpus, sajūsmā aizraujas elpa. Tas nelīdzinās nekam, ko esam pieraduši redzēt Eiropā vai pat televīzijā - tā ir cita pasaule, par ko vairumam no mums nav ne jausmas.
Jautāts par nākotnes ceļojumu plāniem, Tālivaldis Aristovs atklāj, ka vēsturiskas intereses dēļ gribētu aizbraukt uz Irānu. Viņu nevilina populāri tūrisma galamērķi, arī uz Indiju un Ēģipti viņš dažādu apsvērumu dēļ negribētu braukt. Taču arī bez ceļojumiem dzīve ir gana aktīva - cieši saplānotajā dienas kārtībā jāatrod laiks gan lekciju pasniegšanai, gan volejbola treniņiem, gan mazmeitiņas pieskatīšanai. Tālivaldis teic: "Īsti miera nav, vienmēr kaut kas jādara. Un tas ir labi."