Vēl vairāk apbrīnoju tos, kuri tikuši pār 90 gadu līnijai un joprojām ir fiziski un garīgi aktīvi, ar skaidru domāšanu, lai sekotu līdzi ikdienas notikumiem pašu mājās un pasaulē. Tad tā ir liela laime. Bet nevar noliegt, ka ir ne maza daļa senioru, kuri laikmeta griežos tikuši plosīti un karos ārdīti, piederīgos un veselību zaudējuši un vēl krietnu darba mūžu nostrādājuši, dodot labumu sabiedrībai un valstij. Diemžēl vecumdienas spiesti vadīt gaužām pieticīgos materiālos apstākļos.
Protams, paēduši viņi ir, apģērbušies un arī akurāti nomaksājuši komunālos maksājumus, bet nejūtas laimīgi par apkaunojoši niecīgo pensiju, netiekot pat pie vajadzīgajiem medikamentiem, gadiem dzīvojot neremontētos dzīvokļos. Prieks pie viņiem ienāk tikai pa retam, kad tiek nopirkts kāds laikraksts, ir vēl kāds, kas piezvana, vai tālrādē tiek parādīta kāda teātra izrāde vai izcila klasiskās mūzikas pērle.
Daudzi maznodrošinātie seniori ir iecietīgi, nemēdz kurnēt, kaut arī iztikt no pensijas ir grūti. Viņi nestaigā pa sociālajām iestādēm, diedelēdami pabalstus, uzskatot to par apkaunojumu. Un tā jau arī ir. Vai tad darba veterāniem, kas savu valsti grūtā brīdī nav pametuši, tepat vien mituši, nebūtu vecumā parādāms labas gribas žests, sagādājot pietiekami nodrošinātas un cienījamas vecumdienas? Diemžēl līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Tādēļ mazturīgajiem vecajiem cilvēkiem palīdzība nebūtu atsakāma vismaz tad, kad piemeklējis vājums vai uzbrukusi slimība. Un ne vienmēr jau palīdzība vajadzīga naudas izteiksmē. Nē. Atsaucībā un sapratnē gan, jūtot vai nu saprotošu sociālā darbinieka uzmanību, drauga plecu, vai vienkārši līdzcilvēka atbalstu. Jo dzīvojam taču sabiedrībā.
Ētika, līdzjūtība, sirdsapziņa, iekšējā kultūra un inteliģence - sauciet to, kā gribat -, bet svarīga ir sapratne palīdzēt vājākajam, nepaiet garām, kā nupat atgadījās žurnālistei Līnai Freimanei. Viņai, kā jau cienījamos gados, uznāca pēkšņa veselības krīze. Ko darīt? Tā nu gadās, ka saslimušam pensionāram ģimenes ārsts vajadzīgajā brīdī nav pieejams. Par laimi, uz tālruņa zvanu atsaucās paziņas: ārste Ilze Šalma ar vecāko dēlu Jēkabu, kaut arī vēlā stundā, atsaucās nekavējoties. Kādu brīdi vēlāk klāt bija arī Ilzes kundzes vīrs, arī ārsts. Viņi steidzās, labvēlības mudināti, ar vēlmi palīdzēt, nevis kā īgņas, kas iztraucēti no atpūtas komforta.
Slimības piemeklētajiem vajadzīga ārsta tūlītēja palīdzība un padoms rīcībai. Un šoreiz tika darīts viss iespējamais. Vēlāk Līnas kundzi uzraudzīt piedāvājās paziņa arhitekte, profesore Sandra Treija, kaut gan viņu pēc darba mājās gaida vīrs un bērni, citi ģimenei piederošie. Palīdzēja arī stomatoloģe Iveta. Visi bija gatavi grūtā brīdī doties palīgā, kad vien brīvs laiks darbā kādam izbrīvējās. Nu Līnas kundze ir atveseļojusies un jūtas fiziski rosīga un garīgi moža: pateicoties līdzcilvēku labestībai, draudzīgai uzmanībai un sapratnei. Kad cilvēcisku jūtu mudināta atsaucība nāk īstajā brīdī, tad tā arī ir palīdzība. No sirds. Lai labais darbs devējam atdodas!