Šogad 31. decembrī seniors svinēs 99. jubileju. "Pēc skata jau nepateiksi," viņš pajoko. Maija svētku laikā Tomsona kungam ieplānots lidojums uz Cīrihi viesos pie mazmeitas. "Tad jau manīs. Ja būs veselība, aizbraukšu," vienā mierā saka Ēriks Tomsons.
Jūras vilinājums
Viņš sevi sauc par valmierieti, bet dzimis Salacgrīvas pusē. Vectēvs bija lauksaimnieks, tēvs – rentnieks. "Bijām četri bērni ģimenē. Es – jaunākais. Tēvs bija ieņēmis galvā, ka arī man jābūt lauksaimniekam. Bet tēva brālis bija tālbraucējs kapteinis uz buriniekiem. Man tas patika daudz vairāk. Tēvs teica, ka man jāpaliek par saimnieku, un lauksaimniecības skola Valmierā bija lētāka," atceras Ēriks Tomsons. Pēc pamatskolas tur arī mācījies. Bet sapnis par jūru nelika mieru. "Man bija neatlaidīga daba. Viens kapteinis teica, lai mācos par mehāniķi, tad vienmēr būs darbs gan uz kuģa, gan uz sauszemes. Jūrskolā ņēma tos, kuri gadu bija braukuši par matrožiem vai kurinātājiem uz kuģiem vai strādājuši mehāniskajā darbnīcā. Es pastrādāju darbnīcās un, ja darbs patīk, tas arī izdodas."
Ēriks Tomsons Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdijā rāda tirdzniecības kuģus – Skrunda, Amata, Kaija, uz kuriem strādājis. Skaisti kuģi. Pēc tam braucis arī uz zviedru kuģiem. Kara sākumā strādājis jūrniecības departamentā, kas apkalpoja ostas. "Man bija neatvietojamā statuss, kad nesauca armijā," skaidro Ēriks.
Pārcēlājs
"1944. gadā no Mērsraga redzējām, kā deg Jelgava. Manā rīcībā bija palicis velkonis – tāds ar kajīti, ērts. Nebiju precējies un nedomādams metos notikumos. Uz ostu nāca cilvēki ar koferiem, mantu saiņiem. Vienā reisā ap 50–60 cilvēkiem varēja pārvest," stāsta Ēriks Tomsons. "No Mērsraga, gar Kolku, pa Irbes jūras šaurumu. Ja vakarā izbraucām, uz rīta pusi jau bijām pie Gotlandes. Krastā ar Zviedrijas karogu mūs gaidīja. Latvijas bēgļus cienāja ar kafiju un kūkām." Ērikam Tomsonam atmiņā ir astoņas reizes, kad cilvēki tika celti pāri jūrai. "Bail? Bija gan. Pa skursteni nāca dzirksteļu spiets, jo ar oglēm kurinājām. Apkārt viss gaišs, ūdens melns, bet uz kuģu ceļa lielo karakuģu silueti. Iebraucām naktī vācu karakuģu stāvvietā jūrā. Uz mūsu mazo kuģeli ar prožektoriem tēmēja. Viss bija nomaskēts ar tīkliem, lai domā, ka braucam zvejot," stāsta Tomsons.
Vienā braucienā karakuģis bīstami tuvu nācis virsū. "Steidzāmies, motoram "pedāli grīdā", bet tas vecs – pļek, pļek un čuh! – nokūpēja un apstājās. Uzvilkām buru! Bet tā jau kā karogs, ko tālu redz. Uz karakuģa domāja, ka esam avarējuši zvejnieki, un brauca palīgā. Donnerwetter! (Sasodīts! – vācu val.) Nolaida virvju kāpnes, kas šūpojās. Visus pasažierus, matrožiem palīdzot, nogādāja uz kuģa, nolika rindā. Bēgļiem mugurā labākās drēbes, bet mēs – darba kombinezonos, nomālējušies ar eļļu. Mūsu kuģelim ielika iekšā bumbu un nolaida pa burbuli. Mums bija sods – jātīra kuģis, ko šūpoja, un daudziem bēgļiem piemetās jūras slimība."
Taujāts, vai pašam nav gribējies palikt Zviedrijā, Tomsona kungs atbild: "Es vienmēr esmu zinājis, ka gulēšu Kocēnu kapiņos. Man tas ir nolemts." Pēdējā reisā komanda brauca pakaļ bēgļu organizatoriem, bet krievi atgrieza kuģi atpakaļ, jo kāds bija nodevis.
Paveicās
"Čekā paņēma priekšā un 1947. gadā dabūju 25 gadus. Noriļskā un Kolimā," lakonisks ir Tomsons. Viņš turpina: "Manas vecāsmātes brālis bija gleznotājs Ūders, kaut kas gēnos bija, jo mācēju labi zīmēt. Kad kultūras daļas priekšnieks meklēja, kas māk plakātus zīmēt, pieteicos. Priekšnieks gribēja, lai viņa portretu uzzīmēju. Šis mani veda no nometnes uz savām mājām, sieva vārīja kafiju, bet es ar krāsainiem zīmuļiem viņu zīmēju." Bet arī tur bija nodevēji, jo bez konvoja nedrīkstēja laist ārā no nometnes. Taču Tomsons mācēja visādus darbus. Kad bija jātaisa apkures remonts, viņa pakļautībā bija divas brigādes. Atkal kādam nepatika un Tomsonu aizveda uz zelta raktuvēm Kolimā, kur vajadzēja spridzināt trīs metru sienu. Bīstams darbs, bet Tomsonam atkal laimējās.
"Ziemā reiz ieveda mazā istabiņā un pateica, ka esmu brīvs. Man pat galva sareiba. Bija pagājuši 10 gadi no lemtajiem 25. Braucu uz Magadanu kopā ar virsniekiem, kas devās atvaļinājumā. Krājkasē paņēmu naudu un naktī gulēju, to palicis galvgalī, lai nenozog. Ne aci neaizvēru! No rīta uzreiz nopirku lidmašīnas biļeti, lai tikai ātrāk tiktu prom no pekles," īsos teikumos pavēsta Ēriks Tomsons un piebilst, ka arī tēvs un brālis bijuši izsūtīti, bet 1957. gadā reizē atgriezušies Latvijā.
Atgriešanās nebija salda. "Meklēju darbu, bet bez pieraksta to nevarēja dabūt. Gāju pēc pieraksta, bet – ja nav darba, tad nepieraksta," stāsta Tomsons. Tad viņš saticis skolasbiedru – direktora vietnieku Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā. Tomsonam jūrskolas dokumentu vairs nebija, tik vien kā no nometnes izziņa – augstākās 7. kategorijas atslēdznieks: "Neticēja. Vispirms iedeva pārbaudes darbu. Visi redzēja, ka māku strādāt, un lēnām pa trepīti uz augšu tiku, lai gan dokumentos biju tikai atslēdznieks. Nostrādāju līdz pensijas gadiem."
Ja turpinātu strādāt turpat, tad lielo pensiju – 120 rubļu – viņam maksātu tikai daļēji, un Tomsons meklēja darbu citur. Sāka strādāt sovhoza dārzniecībā par atslēdznieku, pēc tam jau par vecāko inženieri. Sieva teikusi: "Kad nāksi mājās, kad beigsi strādāt?" Tomsons atbildējis, ka tad, kad katru dienu laidīšot makšķerēt. Pirmo pavasari, kad vairs nestrādājis, Ēriks katru rītu gājis uz upīti: "Atnesu asarīšus, pats tos notīrīju un – uz pannas. Bērni celās augšā un brokastīs – svaigas zivtiņas."
Par personīgo
Tomsona kungs izstāsta – kad bijis Sibīrijas nometnē, sev nosolījies, ka, nokļuvis brīvībā, ņems pirmo smuko meiteni par sievu. Tik ļoti gribējies ģimeni. Kad atgriezies Latvijā, māsa piepalīdzējusi sapazīstinot. "Gudra meitene man tika. Aina. Mājas vieta jau bija iemērīta, pamati ielikti, būvmateriāli sapirkti, bet viņai vajadzēja vīru, kas to māju uzceļ. Kā no rīta sešos sāku, tā divpadsmitos naktī beidzu. Pretī sievai nevarēja runāt," smej Ēriks. Viņš lepojas ar četriem mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem. Kad dzimta sapulcējas, jūtama enerģija un spēks.
Tiklīdz pavasaris klāt, Ēriks ir dārzā ar lāpstu rokās. Salāti jāsēj, plēves mājiņa jāsaved kārtībā. Kad vajag tikt uz aptieku vai veikalu, vai ciemos pie netālu dzīvojošās māsas Elvīras, kurai 101 gads nosvinēts, Tomsona kungs iedarbina savu "šopraiteru", ko viņš par veikala jātnieku sauc: "Četri riteņi, grozs priekšā, akumulators, 33 kilometrus stundā var braukt. Esmu neatkarīgais leiborists." Groziņā ielec sunīte Lorija, un tā viņi dodas dzīvē.
Kas ir ilgdzīvošanas pamatā? Pirmkārt, gēni. Otrkārt, stingrs režīms – nekādas našķošanās, ēšana gandrīz pēc pulksteņa. Treškārt, dopings ir enerģija. Ēriks Tomsons ilgus gadus dziedājis korī Baltie bērzi: "Es jau būtu dziedājis vēl, bet grūti nostāvēt kājās. Kad biju jaudīgāks, braucu uz jūras svētkiem." Kad Tomsonam bija 96 gadi, devies braucienā ar prāmjiem un autobusu pa Baltijas jūras salām. Tad arī Gotlandē vēlreiz pabijis. Daudz ar automašīnu braukājis, "varētu vēl, bet nav ko riskēt, nav ātruma reakcijas, tagad pietiek ar "šopraiteru"." Un vēl – kad pēc nometnes atgriezies dzimtenē, cauri Zilupei braucot, izmetis pēdējo papirosu. "Nūuu... Ir jau dienas, kad neko negribas darīt. Vecuma slinkums," paironizē Ēriks un smej, ka mazais augums ir viņa priekšrocība: "Man ēst vajag mazāk, var paslēpties, var būt nemanāms." Bet darbi – tos nenoslēpsi. No Gunta Ulmaņa rokām Ēriks Tomsons saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.