"No kokiem pirmās lapas ris, nāk skolas sētā septembris!" tā Aiva Biteniece savā feisbuka profilā ierakstīja 1. septembrī, novēlot visiem savējiem, kuriem kāds sakars ar skolu, laimīgu gadu. Viņa pati Rīgas 19. vidusskolas durvis kā skolotāja šogad vērs 50. gadu.
Skolotāja pēc aicinājuma
"Piecdesmitais darba gads! Un vienā un tajā pašā skolā! Šausmas!" Aiva Biteniece pati pasmejas par šo faktu, kas ir viens no mūsu sarunas iemesliem. "Varētu domāt, ka nevienam citam neesmu vajadzīga. Bet tā nav! Pagājušajā gadā pirms mācību gada bija neskaitāmi darba piedāvājumi. Krievu skolas aicināja – ir kur izvērsties. Zvanīja no valsts ģimnāzijas – tu esi pensijā, nu jau būsi atpūtusies, nāc pie mums," skolotāja raksturo situāciju.
Viņa novērojusi, ka jaunie pedagogi pusgadu pastrādā, un viss: "Paliek tie, kas dzimuši skolotāji. Arguments? Ne jau alga, bet galvenais – negrib savus nervus bojāt. Vecākiem nav laika bērnus audzināt, ir visatļautība, un, kad paši netiek galā, saka, ka tas jādara skolotājam. Bet bērns skatās acīs un paziņo: man ir tiesības." Par Aivu Bitenieci gan noteikti var teikt, ka dzimusi skolotāja. Jau bērnībā viņa zinājusi, ka par tādu kļūs. No sākuma tā kā vairāk gribējusi vēsturi studēt, bet biogrāfija nebija pareizā, jo tēvs bijis Sibīrijā, tad izvēlējusies latviešu valodu un literatūru. "Mans ideāls bija skolotāja Velta Rumba. Kā viņa smējās! Visa klase nevarēja novaldīties," atceras Aiva. Ar sirsnību un apbrīnu viņa nosauc vairākus savus pedagogus, īpaši pieminot Ainu Gaili: "Ja man neiet un gribas teikt – es nevaru, tad uzreiz prātā viņa. Tā saka, ka atmiņā paliek tie stingrie skolotāji, bet reizē ir jābūt arī saprotošam, pieejamam."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. septembra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!