Un truši kūtsaugšā
"Pēckara gadi bija grūti," stāsta Velta. "Mamma viena pati audzināja mūs – četrus bērnus. Atceros, kā kaimiņu mājā dibināja kolhozu. Mammai iedeva kopt teļus, bet barība bija jāgādā pašiem. Mamma audzēja bietes, lai varētu pabarot lopiņus. Pie kūts bija liels šķūnis, kur veda un kūla labību. Tur palika salmi, ko teļiem dot."
Velta gāja trešajā klasē, kad Konstantu ģimene pārcēlās uz citu vietu: "Mamma kopa grūsnās teles, mēs ar māsu gājām ganos. Mammai par darbu kolhozs iedeva govi, bet tā nabadzīte dabūja saulesdūrienu un nobeidzās. Kolhozs piešķīra citu govi, bet zālē pie kūts pēc remonta bija palikušas vecas naglas, govs tās saēdās un atkal pagalam! Taču mamma bija gudra, viņa kūtsaugšā, kur kolhozs turēja barību lopiem, palaida trušus. Tie tur auga un vairojās, un mums vismaz bija gaļa. Dīķī dzīvojās pīles, mamma no Limbažiem atveda divus kazlēnus. Galus kopā savilkām, paēduši bijām." Visas vasaras pagāja darbā. "Ar pārtiku bija grūti – baltmaizi nebijām redzējuši, kas ir sviests – nezinājām. Māte pienu pārdeva pienotavai, par to saņemot sviestu un sieru, bet tos savukārt pārdeva, lai varētu samaksāt nodevas. Cukurs pienācās tikai ļoti maziem bērniem. Mamma vārīja sīrupu no cukurbietēm, ko pievienoja mežā salasītām brūklenēm," atceras Velta.
Toreiz uz internātu vajadzēja vest savas gultiņas. Velta atceras, ka vienai meitenei bija sofa, – tā viņai vēl tagad prātā! Brīvpusdienas deva, bet mammai bija jāved kopgaldam produkti – piens, kartupeļi, ko nu varēja. Pirmo mēteli meitenei nopirka, kad viņa gāja septītajā klasē, līdz tam māte no tēva armijas šineļa abām māsām šuva mētelīšus. Pamatskola bija pabeigta, pienāca 1. septembris, Velta skatījās, ka bērni iet uz skolu, un raudāja – viņa arī gribēja mācīties, bet mammai nebija naudas, ko samaksāt par vidusskolu.
Ceļā uz Staiceli
Taču liktenim bija savi plāni. Velta atceras: "Aizgāju uz kaimiņmāju un ieraudzīju uz galda noliktu avīzi Cīņa. Tajā izlasīju, ka Zaļenieku tehnikumā uzņem agronomus, ir kopgalds, kopmītnes un stipendija –trīs rubļi!" Tas bija 1959. gads. Tehnikumā bija jādežurē virtuvē, jāstrādā govju fermā, cūku kūtī, siltumnīcās, vasarās jāravē bietes. Audzēkņi cēlās piecos no rīta, kamēr nav karsts, un tad strādāja atkal vakaros. Vasarās gan viens mēnesis bija brīvs: "Atbraucu atvaļinājumā, bet nekāda atpūta nesanāca. Brigadieris mani sameklēja – atkal jāiet lauku darbos, bet vismaz kādu naudiņu nopelnīju." 1962. gada rudenī nākamos agronomus pārcēla uz Saulaini. Tehnikumu beidzot, Valmieras Lauksaimniecības pārvaldē Veltai lika izvēlēties nākamo darbavietu, un viņa nolēma braukt uz kolhozu Staicele. Tur jaunā agronome nodibināja ģimeni – apprecējās ar celtnieku, makšķernieku un izcili asprātīgu puisi Aldi Andersonu. Piedzima trīs dēli. Pēc 17 nostrādātiem gadiem dažādu iemeslu dēļ Velta no agronoma darba aizgāja.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!