Latvijas kultūras identitātes un radošā potenciāla saglabāšanai ir būtiski apzināt, aizsargāt un popularizēt dizaina un mākslas mantojumu, veicinot tā pieejamību un izpratni arī nākamajām paaudzēm. Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs sadarbībā ar Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeju īsteno ieceri pētīt un aktualizēt Latvijas 20. gadsimta otrās puses keramikas mantojumu, un šoreiz atmiņas institūciju iestrādnes un metodes tiek liktas lietā, lai pētītu Saldū dzimušo keramiķi Andreju Ķiģeli (1939) – lielformāta keramikas aizsācēju Latvijā un spilgtāko pārstāvi profesionālajā lietišķajā mākslā 20. gs. otrajā pusē.

Izstāde ir veltīta viņas 50 gadus ilgajai radošajai darbībai un iepazīstina ar dažādiem tās posmiem. Gleznas šai izstādei deponētas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, mākslas muzeja Zuzeum, kā arī Līgas Purmales privātkolekcijas. Izstādes kuratore ir Agnese Zviedre, kuru varēs satikt Valmieras muzejā 16. maijā plkst. 14.00, lai par mākslinieci un viņas darbiem uzzinātu vairāk.

Žaņa Lipkes memoriālā 24. aprīlī, Armēņu genocīda piemiņas dienā, plkst. 16.00 tiks atklāta armēņu izcelsmes Latvijas mākslinieces Karinē Paronjancas izstāde Granātābola gaisma. Ar tās atklāšanu memoriālā aizsāksies starpdisciplinārs kultūras pasākumu cikls Granātābola gaisma: armēņu genocīds mākslā, literatūrā un mūzikā, kura mērķis ir aktualizēt Armēņu genocīda pieredzes refleksijas vizuālajā mākslā, literatūrā, mūzikā, kino un kultūras atmiņā.

Pirmo reizi Latvijā varēs iepazīt pasaulē ievērojamā un leģendārā Faencas keramikas muzeja īpaši Rīgai atlasīto kolekciju, kas atklāj jaunu kultūras perspektīvu ne tikai Itālijas mērogā, bet arī starptautiski. Izstāde izgaismo Itālijas unikālo devumu vienā no daudzpusīgākajiem vizuālās mākslas medijiem – keramikā, kur savijas tēlniecība, dizains un materialitāte. Apkopojot 50 autoru darbus, ekspozīcija sniedz ieskatu nozares attīstībā pusgadsimta garumā – no pionieriem līdz spilgtākajiem 21. gadsimta meistariem.

Šogad aprit 85 gadi kopš nacistiskās Vācijas iebrukuma Padomju Savienības okupētajā Latvijas teritorijā. Karš Liepāju sasniedza 1941. gada 22. jūnijā pulksten 4 no rīta un ilga septiņas dienas – līdz 29. jūnijam. Šajā laikā pilsētā norisinājās intensīva karadarbība, kuras rezultātā tika iznīcinātas un bojātas daudzas vēsturiskas ēkas.

Jāņa Avotiņa izstādes iecere veidojusies, balstoties Mākslas muzeja Rīgas birža arhitektoniskajā estētikā. Biržas Lielā izstāžu zāle ar pilnībā atsegtiem logiem dienas gaismā, ar skatu uz Vecrīgas dažādām perspektīvām atgādina greznākās Rietumeiropas metro un vilcienu stacijas eklektisma, neoklasicisma stilā. Tas rosinājis mākslinieku turpināt glezniecībā risināt viņam tik raksturīgās figūru un telpas attiecības, koncentrējot laika, vēstures, arī politikas dimensijas spriedzes uzlādētā nelielā gleznas plaknē.

Izstāde veidota kā tēlains un emocionāls stāsts par cilvēkiem, kas radīja Baltijas Universitāti, un apstākļiem, kādos tā darbojās. Tās mērķis ir likt aizdomāties par apbrīnojamo apņēmību un nelokāmību, ar kādu augstskolas mācībspēki un studējošie pārvarēja svešatnes grūtības, postu un trūkumu un šodienas apdraudējuma apstākļos parādīt lielo tautas pašorganizācijas spēku un ietekmi kritiskos mirkļos.

Tas ir pirmais tik apjomīgs mākslinieciskajam zīmējumam veltīts pārskats Latvijā, piedāvājot iepazīt senu grafikas tehniku kā patstāvīgu radošās pašizteiksmes formu un autorus, kuru praksē zīmējums ieņem īpašu vietu. Izstādes koncepcijas pamatā ir zīmēšanas un domāšanas attiecības, akcentējot zīmējuma spēju sniegt empātisku pieredzi un rosinot skatītāju pietuvoties mākslinieka ideju pasaulei.

Ogres Vēstures un mākslas muzeja Mazajā zālē tiks atklāta izstāde Starp divām okupācijām, kas vēsta par notikumiem Ogres novadā laika posmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 6. jūlijam — īsu, bet vēsturiski nozīmīgu periodu starp diviem okupācijas režīmiem.

Izstāde piedāvā ieskatu pazīstamās latviešu leļļu mākslinieces un kolekcionāres Tamāras Čudnovskas kolekcijā, kurā apvienojas vēsture, restaurācija un personisku atmiņu telpa.

Notikums turpina starpdisciplināro norišu ciklu Drošības zonas un mainīgas laika līnijas, kas pievēršas trauslajām attiecībām starp mākslas institūciju arhīviem un kolekcijām, kolektīvajai atmiņai un mainīgajai politiskajai situācijai Baltijas reģionā.

Izstādē eksponētas 11 gleznas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājuma, kurā glabājas liela, daudzveidīga un laika gaitā mērķtiecīgi veidota klasiķa darbu kolekcija – ap 150 gleznu un vairāk nekā 100 grafikas vienību.

Melanholijas tēmai Eiropas mākslā ir gara vēsture. Melancholia (tulkojumā no grieķu valodas melnā žults) senatnē tika uzskatīta ne tikai par īpatnību, kas piemīt vienam no temperamentu tipiem, bet arī par kaiti, kas negatīvi ietekmē cilvēka domas un psihi. Renesanse mainīja domātāju un mākslinieku attieksmi pret melanholiju, to sāka vērtēt kā ģēnija, domātāja, zinātnieka pazīmi. Filozofs Marsīlio Fičīno devis šim melanholijas paveidam nosaukumu Melancholia imaginativa.

Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1954), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā.

Rietumeiropas mākslas pastāvīgajā ekspozīcijā apmeklētāji varēs aplūkot 18.–19. gadsimta portreta miniatūras no muzeja krājuma, atklājot vienu no izsmalcinātākajām un personiskākajām Eiropas mākslas formām.