Jocīgie, dzīvespriecīgie, nelokāmie un spraunie korgiji iekrīt sirdī ar pirmo acu uzmetienu. Tā bija arī ar mani, kad pirms gadiem piecpadsmit meklēju sunīti un, darba gaitās nokļuvusi korgiju audzētavā, nodomāju – o, šitādu gribu! Audzētavas saimniece mani prātīgi atrunāja: "Šis suns nebūs tavs. Raksturi nesapasēs. Korgijs ir valdonīgs. Gribēs skaldīt un valdīt, un tu viņam pakļausies. Nebūsiet laimīgi." Paldies Dievam, man pietika prāta paklausīt. Taču Velsas korgiji man joprojām patīk – tādi mazi čemodāniņi uz īsām kājelēm.
Pirms došanās pastaigā suņa ķepas noslaukiet ar plānu lupatiņu, uz kuras ir balzams vai vazelīns. Veterinārārsti iesaka arī mitrinātājus uz vaska bāzes, kas paredzēti suņa ķepu aizsargāšanai.
Lai izprastu, kā cīnīties ar alerģiju, svarīgi saprast jēdzienu "alerģijas slieksnis". Pieņemsim, ka dzīvnieks ir alerģisks pret kādu no barības sastāvdaļām, bet alerģija nav tik spēcīga, lai izpaustos ar niezi un ādas problēmām – dzīvnieks ir alerģisks, bet to nevar redzēt.
Ieskandinot Pasaules dzīvnieku dienu, Rīgā šodien norisināsies tradicionālā patversmes Dzīvnieku draugs rīkota Lielā suņu pastaiga, aģentūru LETA informēja patversmes direktore Solvita Vība.
Mana raksta četrkājainā varone vācu aitu šķirnes sune Norda rūpējas par mēnesi veciem kucēniem. Pie viņas pupiņiem saskaitu astoņus tusnīšus. Seši pašas bērni un divi Austrumeiropas aitu suņa un haskija jauktenīši, kuriem Norda aizstāj mirušo māti. Uz dīvāna klusi guļ trīs miniatūrie takši. Kad no darba pārnāk ģimenes galva, uzzinu, ka pagalmā voljēros mitinās arī seniori – divi haskiji un divi malamuti. Iespaidīgi – Evitas un Ingus Vītoliņu pārraudzībā pašlaik ir sešpadsmit suņu!
Saulainā marta svētdienā Maija Slaidiņa iznāk no mājas ar Pegiju. Abas ir smaidīgas un priecīgas, kaut šajā gadījumā jēdziens "doties pastaigāties" ir nosacīts. Divpadsmit gadu vecās Pegijas pakaļkājas ir nejutīgas, un sunīte gluži kā zirdziņš iejūgta invalīdu ratiņos – apauši ap kaklu, aizmugurē divi riteņi, pakaļkājas balstās siksnās. Taču neizskatās, ka Pegija savu invaliditāti un iejūgšanu ratiņos izjustu kā apgrūtinājumu. Viņa pieskrien sasveicināties un aizļepato zālienā nokārtot mazās vajadzības.
Savas mītnes rajonā suņu īpašnieki parasti pazīst visus četrkājainos kompanjonus un viņu saimniekus. Tieši tāpēc stalto vīru ar šeltija šķirnes sunīti ievērojām uzreiz. Pirms trim gadiem abi mūsu pusē nokrita gluži kā no gaisa. Katru dienu rītos un vakaros viņi cītīgi gāja uz Biķernieku mežu, un drīz jau Oļegs Korotkovs ar savu šeltiju Džuļu mūsu saimē kļuva par savējiem. Ierastas un gaidītas tagad ir kopīgas pastaigas pa meža takām, suņu rotaļas un saimnieku garās sarunas. Oļegs atklāti atzīstas: "Nevaru iedomāties, kā es savu mūžu nodzīvoju bez suņa."
Arī šonedēļ, laikraksts Diena apkopojis informāciju par nelielu skaitu dzīvnieku, kuri savus nākamos saimniekus gaida dzīvnieku patversmēs. Aplūko viņu attēlus - varbūt kāds no šiem suņiem vai kaķiem var būt tavs nākamais mīlulis, kam sagādāt īstas mājas!